Itālija ir viena no modes noteicējām pasaulē, tās modei raksturīga elegance, kvalitāte, bet arī rotaļīgums un vieglums, kas to atšķir no mazliet pastīvās franču modes un sportiskās amerikāņu modes.
Izstādē varēs iepazīt daudzu ļoti slavenu dizaineru veikumu, viņu vidū būs gan par pārmērību meistaru dēvētais Džanni Versače, gan par leopardu karali titulētais Roberto Kavalli, gan par eleganto askētu uzskatītais Džordžo Armani.
Izstādes pirmā zāle veltīta vakartērpiem, greznumam, spožumam, arīdzan roku darbam, stāsta Modes muzeja projektu vadītāja Agrita Grīnvalde. Pirmajā zālē skatāmais ļoti precīzi atbilst tam, ko itāļu dēvē par “bella figura”, ar ko saprot nevis skaistu figūru, bet labu iespaidu. Atstāt labu iespaidu ir itāļu gadiem izkopta prasme, kas sevī ietver arī labu un atbilstošu apģērbu.
Runājot par itāļu modi, nevar nepieminēt Itālijas un Francijas sāncensību, kas pastāvējusi dažādos laikos un arī šodien. No otras puses - tā ir arī mijiedarbība, jo abu valstu slaveni modes nami un arī dizaineri mēdz sadarboties.
Agrita Grīnvalde skaidro: “Priekšplānā redzamais asimetriskais tērps ir tapis Ninas Riči modes namā. Parīzes modes nams, bet Nina Riči – itāliete. Līdzās mēs redzam Džanfranko Ferē tērpu, kas ir tapis Kristiana Diora modes namam. Tā kā tā ir tāda abpusēja miejiedarbība.”
Pirmā zāle vairāk veltīta greznumam un vakartērpiem dažādos laikos, bet otrā zāle iekārtota pēc hronoloģijas principa. Viss sākas ar 20. gadsimta sākumu, spāņu izcelsmes dizaineri Mariano Fortunī, kurš darbojās Venēcijā, iedvesmojās no antīkās kultūras un radīja hitonu un peplosu stila tērpus, kuru unikālā plisēšanas metode joprojām nav atklāta.
“Un tajā laikā šie tērpi tika uzskatīti īstenībā par nepiedienīgiem. Jo mēs redzam arī tagad – perfekti var redzēt, kas ir zem šī tērpa. Nav iespējams neko noslēpt.
Protams, ka šādus tērpus valkāja bez korsetes, un šie tērpi ir, kā mēdz teikt, ārpus laika, pārlaicīgi.
Ik pa laikam kāda modele vai zvaigzne šīs Fortunī plisētās zīda kleitas velk uz kādiem sarkanā paklāja pasākumiem, un kleitas izskatās tikpat satriecoši kā toreiz,” stāsta Grīnvalde.
Blakus skatāms Itālijas modes granddāmas Elzas Skjaparelli veikums, kuras ziedu laiki bija 30. gadi un kura kļuva slavena ar savu shocking pink – ļoti spilgtu fuksijas rozā toni. Rozā ir viņas atpazīšanas zīme, un pati viņa to uzskatīja par dzīvespriecīgāko krāsu, kāda vien iespējama.
Ļoti interesantu kontrastu veido divas blakus liktas 50. gadu kleitas tā sauktajā new look stilā ar tievu vidukli un kuplu svārku daļu. No vienas ar spilgtu magoņu rakstu pāri plūst izteikta sievišķība, otra savukārt ir melna un izteikti askētiska.
Agrita Grīnvalde atzīmē: “Par kurām mēs smējāmies, ka tās ir labajai meitenei un sliktajai meitenei. Uz ballīti un uz baznīcu. Katoļu baznīcas ietekmi arī nevar novērtēt par zemu. Itālija joprojām ir katolicisma valsts. Un tas caurvij arī vizuālo kultūru, priekšstatus par to, kas ir un kas nav pieņemts.”
Seko Emilio Puči tērpi, kurš slavens ar košām ģeometriskām apdrukām, Roberto Kapuči skulpturālais apģērbu dizains, kā arī Pjēra Kardēna tērps, viņš arī pēc izcelsmes ir itālis, vārdā Pjetro Kardīni, dzimis Itālijā, bet visu dzīvi pavadījis Francijā.
Izstādē interesanti izsekot, kā atšķiras Ziemeļitālijas un Dienviditālijas dizaineru darbi. Spilgtākie piemēri – atturīgais, elegantais un ieturētais Džordžo Armani un kā pilnīgs pretstats viņam – par pārmērību meistaru dēvētais Džanni Versače. Viņi arī abi bija sāncenši.
“Kādreiz bija tāds joks, ka Armani ģērbj sievas, Versače – mīļākās. Šie dizaineri arī publiskajā vidē mēdza apmainīties ar dažādām dzēlīgām frāzēm.
Un reiz, kad Armani bija paziņojis, ka Versačes dizains ir vulgārs, Versače bija pateicis – un ko gan no seksapīla saprot dizainers, kura mīļākā krāsa ir bēša,” stāsta Grīnvalde.
Spilgti sarkana krāsa ļoti raksturīga ir slavenajam modes māksliniekam Valentino Garavani, bet leoparda rakstu apdrukas - Roberto Kavalli, ne velti viņu dēvē par leopardu karali.
“Viņam tiešām ļoti, ļoti patīk dzīvnieku valsts apdrukas. Un viņš ir teicis, ka patiesībā tas, ko viņš dara – viņš kopē Dievu, jo neko labāku, kā Dievs ir dabā radījis – dzīvnieku kažoks, zivju zvīņas, putnu spalvas –, neko labāku cilvēks tāpat nespēj izdomāt. Un viņš gluži vienkārši to kopē,” skaidro Grīnvalde.
Izstādē var redzēt arī divus tērpus, ko savulaik valkājusi pasaulslavenā itāļu aktrise Klaudija Kardināle. Viens no tiem ir Roberto Kapuči dizainētā vilnas auduma tunika, otrs – ļoti koša folka stila kleita ar dažādiem izšuvumiem un aplikācijām.
Modes nams “Dolce&Gabbana” pārstāvēts ar greznu baltu tērpu rišeljē tehnikā, darinātu Azerbaidžānas prezidenta sievai Meribanai Alijevai.
““Dolce&Gabbana”, kad sāka 80. gadu pašās beigās, pievērsās saknēm, tātad Domeniko Dolče ir dzimis Sicīlijā, un viņi sāka ar šo īstās Itālijas sievietes tēlu, kas nav tāda tieva skaidiņa, bet kas ir pilnasinīga, sievišķīga, jutekliska sieviete, un tas jutekliskums arī ir viena no tādām tēmām gadu gaitā. Viņi ir eksperimentējuši ar dažādiem stiliem,” norāda Grīnvalde.
Līdzās elegancei un kvalitātei – dzīvesprieks, rotaļīgums un vieglums raksturo Itālijas modi cauri laikiem, un no 17. jūlija to var novērtēt jaunajā izstādē Modes muzejā “No Fortunī līdz Versače. Itālijas mode 100 gados”. Izstāde skatāma sešus mēnešus.
