Kultūras Rondo

Lielā mūzikas balva. Sudraba statuetes nonākušas balvas saņēmēju rokās

Kultūras Rondo

Tartu atklāta izstāde "Eduards Veidenbaums. Neiespējamais dzejnieks"

Karīna Horsta izpētījusi Latvijas sanatoriju arhitektūru starpkaru periodā

Ēkas, kur cilvēkiem veseļoties. Tapis pētījums par sanatoriju arhitektūru Latvijā starpkaru periodā

Ar funkcionālu un skaistu ēku celtniecības ideju aizrāvās arhitekti, kuri pagājušā gadsimta pirmajā pusē, starpkaru periodā Latvijā projektēja jaunas sanatorijas vai pielāgoja tam jau esošās ēkas, un viņu paveiktais apkopots nupat iznākušajā Karīnas Horstas monogrāfijā „Sanatoriju arhitektūra Latvijā: 1918–1940".

“Mākslas un arhitektūras vēsture ir mana komforta zona, bet medicīnas vēsture kaut kas jauns un nezināms. Tieši sanatorijās abas šīs jomas labi saplūst, viena otru ietekmē, un tā varēja iemācīties ko jaunu – medicīnas vēsturi, saprast, kā tiek organizēta ārstniecība un uzskatāmi redzēt, kā tas izpaudās arhitektūrā,” sarunā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta Karīna Horsta.

Grāmatas autore atklāj, ka starpkaru periods ir sanatoriju attīstības līknes augstākais punkts. Iepriekšējā periodā vēl nav izveidots ēku būvtips, tām vairāk ir gadījuma raksturs, savukārt pēc Otrā pasaules kara Rietumos vairs nevajadzēja sanatorijas, jo tuberkulozi ārstēja ar medikamentiem. Latvijā pēc padomju okupācijas izpratne par sanatorijām ir atšķirīga – tā ir dziedniecības līmeņa atpūta, kā kūrorts.

"Gandrīz visās ēkās, kuras cēla kā sanatorijas un kuras arī pielāgoja sanatorijas vajadzībām, svarīgs bija tās novietojums pret debespusēm," atklāj Karīna Horsta.

 “Pret ziemeļiem tikai viens ēkas stūris bija vērsts, kur novietoja palīgtelpas, sanitārās telpas, ārstu kabinetus, kur bieži neieiet, kur nedzīvo pastāvīgi. Visa dienvidrietumu – dienvidaustrumu fasāde ir izsauļota, nepārkarst vasarās, ir patīkami slita. Piemēram, Tērvetes sanatorijā viena darbiniece teica, ka tur pat martā, kad pareizā leņķī iespīd saule, telpas kļūst patīkami siltas. Skaidri redzams, ka arhitekts domājis, lai pacientiem būtu patīkams un veselīgs mikroklimats."

Karīna Horsta savā grāmatā stāsta arī ar angļu medicīnas māsu Florenci Naitingeilu, kura slimnīcās ieviesa sanitārās un higiēnas prasības slimnīcās – ir noteikta kārtība, bieži jāvēdina telpas, jābūt gaisa plūsmai un apmaiņai, turklāt gaiss nedrīkst ieplūst caur ventilācijas lūkām un šahtām, bet tieši caur atvērtiem logiem.

“Arī sanatoriju arhitektūrā parādās, ka uz divām gultām ir paredzēts viens logs. Pat viesnīcās un naktsmītnēs tas ir standarts starpkaru periodā,” bilst Karīna Horsta.

Tāpat būtiska celtne sanatoriju kompleksā starpkaru periodā ir sauļotava.

Pētījums veidots kā analītisks pārskats par Latvijas Republikā starpkaru periodā uzceltajām un iekārtotajām sanatorijām, būtiski paplašinot priekšstatu par veselības aprūpes iestāžu arhitektūru šajā laikā starptautiskā kopainā. 20. gadsimta 20.–30. gadi Latvijas sanatoriju vēsturē, kuras sākums saistāms ar 19. gadsimta 70. gadiem, bet beigas – ar 20. gadsimta 80. gadiem, rāda šī būvtipa attīstības augstāko punktu, kad sanatorija sevi apliecina kā pārdomāts un stilā ieturēts arhitektūras objekts, kas organiski iekļaujas ainavā un apkārtējās apbūves ansamblī.

Latvijas sanatoriju arhitektūrā nozīmīgu ieguldījumu tolaik devuši ievērojami arhitekti, piemēram, Ernests Štālbergs, Kārlis Bikše un Aleksandrs Klinklāvs. Sanatoriju ierīkošanas specifikas dēļ aplūkotie objekti atrodas galvenokārt ārpus Rīgas – lauku apvidos un kādreizējās kūrvietās visā Latvijas teritorijā.

Saistītie raksti
Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti