Martas Staņas priekšlikumi izcēlās ar ideju vērienu un drosmi. Lai arī Padomju Latvijā Staņas laikmetīgās idejas ar augstāko atzinību arhitektūras konkursos novērtēja reti, noraidītas kā pārāk revolucionāras, Dailes teātris ir lielisks apliecinājums viņas ideju monumentalitātei. Darbs pie vērienīgā projekta ilga teju 20 gadus, un 1977. gadā atklātā būve ir viens no izcilākajiem modernisma arhitektūras paraugiem Latvijā.
2019. gadā tika organizēts Dailes teātra teritorijas labiekārtojuma metu konkurss, kurā par uzvarētāju žūrija vienbalsīgi atzina biroja “MADE arhitekti” darbu, kas tapa sadarbībā ar urbānisti Evelīnu Ozolu un grafikas dizaineru Edgaru Zvirgzdiņu.
Par Dailes teātra ēkas pagātni, tagadni un nākotni Latvijas Radio 3 raidījumā “Kāpēc dizains?” stāsta “MADE arhitekti” dibinātāji un arhitekti Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa.
Jeļena Solovjova: Strādājot pie teātra labiekārtošanas projekta, jūs esat krietni iedziļinājušies ēkas vēsturē. Kas, jūsuprāt, ir lielākās Dailes teātra būves vērtības?
Linda Krūmiņa: Tā noteikti ir formu tīrība, materiālu skaidrība, plašums, vēriens – modernisma galvenās iezīmes.
Miķelis Putrāms: Modernisma ideja par caurspīdību un pārredzamību ir viena no lietām, kas ļoti labi strādā arī Dailes teātra situācijā. Teātra apmeklētāji pārredz Brīvības ielu, un viņi paši eksponējas kā tādā ekrānā. Es domāju, ka jebkuru arhitektūru var skatīt ļoti virspusēji, bet, ja gribam patiešām par to nopietni diskutēt, ir nepieciešams iedziļināties, izpētīt un saprast, kādā veidā arhitektūra ir radusies.
Dailes teātris ir radies grūtībās. Bet, pa ielu ejot, to nemaz nevar redzēt.
Šķiet, ka šīs līnijas, formas un ēkas ekspresija ir tīra, skaidra, vienkārša un tajā pašā laikā kaislīga ar šo savu veidolu un cilni. Mēs redzam, ka ēkā tiek atspoguļotas Dailes teātra moto vērtības.
Uz laikmeta fona Marta Staņa patiesi bija celmlauzis Padomju Latvijā, veidojot šo jauno modernisma tradīciju. Diskusija par modernisma arhitektūru un tās vērtību ir aktuāla arī šodien. Kas mums Latvijā būtu jānovērtē modernisma arhitektūrā? Kā mums iemācīties mīlēt modernismu?
Linda Krūmiņa: Iemīlēt modernisma arhitektūru jau nav citādi, kā iemīlēt jebkura cita laikmeta arhitektūru, tikai laika distance pagaidām ir maza. Var būt, ka tas padomju rēgs mazliet “velkas” līdzi, bet līdzīgi ir arī ar cita laika arhitektūru. Tāpat kā mēs saglabājam jūgendstila arhitektūru, mums jāsaglabā un jātur cieņā modernisms.
Jūs minējāt nepieciešamību iedziļināties vēsturiskajā kontekstā. Tomēr mēs saprotam, ka ir jāpaiet laikam, lai mēs spētu vēsturisko mantojumu izvērtēt ar pietiekamu pietāti un iedziļināšanos. Kādai būtu jābūt rīcībai šajā gaidīšanas momentā?
Miķelis Putrāms: Uzskatu, ka katram drīkst būt savs viedoklis par arhitektūru.
Jautājums: cik daudz šis arhitektūras piedzīvojums tiek sabiedrībai skaidrots.
Strādājot un mācoties Dānijā, mēs redzējām, ka pārsvarā sabiedrībai ir liela izpratne par arhitektūru un dizainu, viņi māk un grib baudīt šīs lietas un ir gatavi diskutēt par arhitektūras un dizaina jautājumiem. Latvijā šī interese varētu būt lielāka. Es domāju, ka cilvēkiem arī būtu interesantāk ieiet ēkā, sajūtot pašam to individuāli, iedziļinoties, papētot.
Linda Krūmiņa: Nacionālās koncertzāles celtniecības kontekstā mēs pat no ministrijām nesagaidījām diskusiju – kaut kas it kā tiek darīts un organizēts, bet tādas īstas sarunas ar profesionāliem arhitektiem nenotiek, katrs ir savā iecietinājumā.
Un, ja mēs pat tādā līmenī nesagaidām cieņpilnu diskusiju, tad ir grūti aicināt sabiedrību domāt un diskutēt par arhitektūru.
Ar kādiem izaicinājumiem jūs šobrīd saskaraties, strādājot pie Dailes teātra publiskās telpas atjaunošanas un pārveides?
Miķelis Putrāms: Jebkura pārveidošana vai iejaukšanās ir bīstama, jo cilvēkiem vispār ir grūti pieņemt pārmaiņas – tas ir cilvēku dabā.
Dailes teātra laukums nav tikai Dailes teātra laukums, bet pilsētas vide, diezgan liela telpa pilsētas centrā.
Domāju, neviens nenoliegs, ka šī zona nefunkcionē atbilstoši 21. gadsimta vajadzībām. Ir nolietojušies elementi, ir elementi, kas traucē cilvēkiem šķērsot šo zonu. Mūsu uzdevums ir turpināt Martas Staņas idejas, bet pārveidot laukumu tā, lai tas kalpotu mūsdienu pilsētvides prasībām.
Linda Krūmiņa: Pilsētnieku vajadzības un teātra vajadzības ir vienlīdz svarīgas. Pētot vēsturiskos zīmējumus, mēs atradām 1969. gada plānu, kurā redzams, ka Staņa bija iecerējusi savienot Šarlotes ielu ar teātra galeriju platformām, bet piebūve un piebraucamais ceļš izjauca viņas ideju. Tāpēc šībrīža variantu nevar uzskatīt par Staņas iecerēto rezultātu. Mēs, saprotot, ko viņa savā skicē ir gribējusi panākt, varam to mēģināt realizēt – protams, ar mūsdienu paņēmieniem.
Kas ir svarīgākās vērtības, ko jūs vēlaties demonstrēt šajā Martas Staņas stāsta turpinājumā?
Miķelis Putrāms: Galvenā problēma, ko identificējām jau konkursa priekšlikumā, bija tas, ka laukums vizuāli ir ļoti efektīgs, bet nav funkcionāls.
Mūsu galvenā doma bija nodrošināt laukumam brīvu pieejamību, tādā veidā arī ievērojami uzlabojot drošību un publiskās telpas kvalitāti šajā zonā.
Kāda ir pieejamības loma pilsētvidē, pilsētas dizainā?
Linda Krūmiņa: Pieejamības loma, protams, ir milzīga. Mēs, ikdienā strādājot blakus Dailes teātrim, ļoti labi redzam, kas notiek skvērā. Bet, ja runājam par pieejamību plašākā mērogā, es gribu uzsvērt, ka pilsētniekiem ir jābūt pieejamai publiskai vietai, kur vienkārši apsēsties un apēst sviestmaizes.
Miķelis Putrāms: Šobrīd Rīgā ļoti daudz telpas aizņem automašīnas un ielas, ja salīdzinām ar citām Rietumeiropas pilsētām, kur aizvien vairāk teritorijas tiek atdotas cilvēkiem un apzaļumojumiem. Šajā ziņā Rīga iepaliek.
Ir dažādi gan birokrātiski, gan tehniski ierobežojumi, kas neļauj šai pilsētai kļūt baudāmai un cilvēkiem patīkamai.
Tāpēc Dailes teātra skvērs ir zona ar lielu potenciālu kļūt par pievilcīgu, baudāmu pilsētvidi. Un šī pieejamība ir jārealizē visos līmeņos, ar to saprotot gan maksimālu teritorijas pieejamību, gan pieejamību zaļumiem, gan tehnisku pieejamību visām cilvēku grupām, gan arī pieejamību kvalitatīviem sēžamajiem, dzeramajam ūdenim, ēnai vasarā.
Runājot par iedziļināšanos, varam jums atklāt, kā pēc vēsturiskajiem rasējumiem mēs varam spriest par arhitekta ideju: piemēram, Martai Staņai, spriežot pēc rasējumiem, ir bijusi vēlme saglabāt visus iespējamos kokus, kas auga pagalmos starp nojaukšanai paredzētajām koka mājiņām, lai to zaļumiņu pilsētā saglabātu. Tāpēc mēs savā priekšlikumā arī turpinām šo ideju un veidojam jaunus stādījumus, kokus, krūmus, kas palielina pilsētas zaļo vērtību.
Linda Krūmiņa: Mūsdienu cieņpilnā attieksme pret mantojumu ir ļoti veselīga. Ja šobrīd pie Dailes teātra atrastos koka kvartāls un kāds tur gribētu uzbūvēt māju, tas nebūtu iespējams. No otras puses: tas bija tāds laiks. Neskatoties uz koka apbūves nojaukšanu, mēs esam ieguvuši kādu citu kvalitāti.
Miķelis Putrāms: Te mēs redzam to relatīvo situāciju – pazaudējot vienu vērtību, iegūstam citas, uz nākotni orientētas vērtības.
Un varbūt kādā situācijā mums ir vērts kaut ko pazaudēt, ja tā vietā iegūstam kaut ko sabiedrībai noderīgāku.
Dailes teātra gadījumā es pilnīgi noteikti varu teikt: Brīvības ielas koka apbūve man šodien nebūtu tik vērtīga kā šis publiski pieejamais skvērs un zaļums.
