Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
Šajā zvejnieku sētā vējo klusa un mierpilna gaisotne, kas pārklāj kā rupji austa, silta villaine. Te jaušamas mūsu tautas senākās saknes, etnogrāfiskā tradīcija. Dzīvojamā rija ir kā tautas dziesma, kas arī četrās rindiņās spēj uzburt dzīves gudrību. Rijas ir ne tikai pagātnes sadzīves liecinieces, bet arī ievērojama ceļa zīme mūsu tautas apgaismībā – tieši rijās notika pirmās hernhūtiešu draudžu tikšanās, kas deva nenovērtējamu impulsu tautas pašapziņai. Tieši tāpēc rijas fenomens bija pagājušā gadsimta pieminekļu aizsardzības speciālistu uzmanības centrā un, sākot Latvijas arhitektūras pieminekļu saraksta stādīšanu, par pirmo valsts aizsargāto pieminekli 1924. gadā kļuva pēc rijas parauga būvētais Gaides Brāļu draudzes saiešanas nams. Arī tas atradās Vidzemē, taču nav saglabājies. Par “Ķurmju” dzīvojamās rijas nozīmi mūsdienu kontekstā stāsta Dr.Arch., Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis.
Kultūrainavas zīme
“Pazīstamais latviešu arhitekts Pauls Kundziņš promocijas darbā “Dzīvojamā rija Latvijā” 1932. gadā rakstīja: “Jutos pamudināts piegriezt sevišķu vērību vēl pastāvošām dzīvojamām rijām Latvijā aiz tā iemesla, ka šis ēkas tips neatvairāmi izzūd, paņemdams sev līdz aizmirstībā arī savas būtības izskaidrojumu. Vērojot lauku tagadējo apbūvi, var redzēt, ka pārejas laikiem radītais dzīvojamās rijas tips, ‘vienmājas pasākums’, neatstās pēdas arī latviešu turpmākajā apbūves tradīcijā.” Pauls Kundziņš ir radījis skaidrāku priekšstatu par šī ēku tipa rašanos, attīstību un eksistences pamatojumu, kā arī izcēlis tā vērtību. Prasības pret cilvēka dzīves kvalitāti, klimatiskie apstākļi un tehnoloģijas ir būtiski telpiskās vides attīstības faktori, tomēr katrs laika periods atstāj pēdas telpā, tādējādi telpa kļūst bagātāka.
Rijas un dzīvojamās rijas tēls ir ietekmējis mūsu vērtību sistēmu un Latvijas kultūrainavu.
Etnogrāfiska gaisotne
1879. gadā celtā dzīvojamā rija “Ķurmji” Salacgrīvas novada Liepupes pagasta Ķurmjragā, nepilnus simt metrus no Baltijas jūras akmeņainā stāvkrasta un pavisam netālu no vecās Ķurmjraga bākas, ir spilgts būvkultūras piemērs. 19. gadsimta beigās ēku komplekss sastāvēja no dzīvojamās rijas, divkambaru klēts, kūts un pirts. Kūts un pirts padomju laikā īpašniekiem tika atsavinātas, un tās gājušas bojā. Etnogrāfisku ēku ansamblī īpaša kultūrvēsturiska vērtība ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklim, dzīvojamai rijai ar tradicionālu funkcionālo trīsdalījumu – dzīvojamais gals, rija un piedarbs. Arhitekta Jāņa Dripes ģimene ir uzņēmusies rūpes par šī unikālā kultūras mantojuma saglabāšanu, to izmantojot ģimenes vasaras dzīvei.
Ansamblis 1989. gadā ir papildināts ar guļbūves pirti, kas pārvesta no Valmieras novada Rubenes pagasta, un 2008. gadā – ar 1854. gadā būvētu guļbūves klēti, kas pārvesta no Vilzēnu pagasta. Abas minētās ēkas novietotas zudušo būvju vietās.
Bez komforta spiediena
Dzīvojamās rijas vērtību paaugstina saglabājusies rijas krāsns, ārdu koki, māla klons un dažādi oriģināli saimniecības priekšmeti, kas atdzīvina stāstu par riju. Vieta ir atguvusi arī ainaviskās kvalitātes, pārceļot cauri ansamblim ejošo ceļu un likvidējot traucējošo gaisa vadu elektrolīniju. Arhitekts Jānis Dripe ar savu vietas izjūtu, attieksmi pret etnogrāfiskām vērtībām un saimniekošanas prasmi ir cēlis dzīvojamās rijas vērtību.
Vēsturisko ēku autentiskums, saglabātības stāvoklis, estētiski augstvērtīgais iekārtojums un vietas sakoptība ir radījusi īpašu šīs vietas noskaņu.
“Ķurmju” liktenis demonstrē būvniecības labāko kultūru Latvijā un pierāda šķietami grūti saglabājamu, īpašu kultūras vērtību priekšrocības un pastāvēšanas iespējas, nepakļaujoties komforta prasībām, ātras peļņas un labuma gūšanai, bet salāgojot vērtības un vajadzības ar objekta un vietas sniegtajām iespējām. Būve ir arī kultūras izpausme,” norāda Juris Dambis.
Kultūra savukārt sākas no nācijas identitātes apzināšanās. Rija tajā ir ietilpīgs fenomens, kura izpratnei un patiesai novērtēšanai ir jāpārzina vēsture. Žēl, ka šādu senču gara apdvestu vietu ir saglabājies tik maz, taču jāpriecājas par “Ķurmjiem” kā etnogrāfiskas gaisotnes un būvkultūras paraugu.
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.
