Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

Teikā un Čiekurkalnā notiks pirmais “Viskaļu Laikmetīgās mākslas festivāls”

Kultūras rondo

Latviešu arhīvu pētniecība Minsterē un Annabergā. Jaunākie atklājumi

Vai kopā būšana ir labas arhitektūras pamatvērtība? Turpinās Arhitektūras nedēļa

Domāt par pasūtītāja un visas sabiedrības interesēm. Saruna pirms Arhitektūras gada balvas pasniegšanas

Pienācis “Latvijas Arhitektūras gada balvas 2021” priekšvakars. Gala lēmums ir starptautiskās žūrijas atbildība, bet konkursa atlases žūrija, balvai izvirzot 11 pretendentus, savu darbu jau paveikusi. Atskatoties uz procesu Latvijas Radio raidījuma “Kultūras rondo” ēterā, atlases žūrijas pārstāvis, kinorežisors Uģis Olte atzīst, ka pietrūcis projektu ar augstiem domas ideāliem, kas būtu īstenoti par salīdzinoši pieticīgiem līdzekļiem. Savukārt “Latvijas Arhitektūras gada balvas 2021” saņēmējs, arī atlases žūrijas dalībnieks un "RUUME arhitekti" arhitekts Oskars Vāvere izvēlas izcelt publisko ēku vērtīgos, īpašos risinājumus. Abi tostarp dalās novērojumos par arhitekta profesijas specifiku. 

Zigfrīds Muktupāvels: Kādas ir jūsu domas, pirmkārt, par to, kas arhitektūrā notiek šogad? Vai esat pamanījuši atšķirības no iepriekšējiem gadiem? Oskar, gribētos dzirdēt no jums, jūs ilgstoši esat tik dziļi tai procesā. Ko jūs redzat? 

Oskars Vāvere: Šogad bija manāms kvalitatīvu darbu pienesums…

Uģis Olte: …bet par citiem gadiem – es sekoju ļoti pastarpināti, jo tā nav mana nodarbošanās, nu vismaz ne tieši. Man bija pārsteigums, ka nav tādu darbu, kurus kāds būtu realizējis ar augstiem estētiskiem vai domas standartiem, bet ar nedārgiem risinājumiem.

Viss, ko mēs redzējām, no tā dvesa – nauda, nauda, nauda. Man būtu interesanti vismaz šādā žūrijas tūrē kādreiz arī ieraudzīt, kur cilvēka doma ir izpaudusies, neizmantojot dārgus izteiksmes līdzekļus. 

Arhitektūra pati par sevi tomēr vienmēr bijusi saistīta ar pieminētajiem naudas līdzekļiem. 

Uģis Olte: Bet es zinu, ka eksistē tāds žanrs, kur cilvēki domā, kā uzbūvēt kaut ko jauku – ātrie piemēri, kas nāk prātā, ir izstāde “Savvaļa” Drustos. Tur mākslinieki sabraukuši, viņi būvē vides objektus, kas ir kā mākslas darbi, bet tajā pašā laikā visi kopā uzbūvē pirti, kas sastāv no brusām, plēvēm. Tas, kā tas ir izdarīts, tur var redzēt domu, tur var redzēt formas sajūtu un tas arī ir arhitektonisks objekts.

Man būtu interesanti, zinot to, ka autori šai balvai piesakās paši, ka kādreiz drosmi pieteikties saņemtu arī tādi, kas ir kaut ko izdarījuši ar labu domu, bet netērējot lielus līdzekļus. 

Respektīvi, tas jūsu viedoklis ir, ka balvas pretendentu sarakstā ir izredzētie.

Uģis Olte: Tieši tā. Otrs tāds piemērs, kur es esmu redzējis elegantu risinājumu, kurš noteikti nav lielbudžeta pasākums ir, piemēram, fon Stricka villas brīvdabas estrādīte. Tur Andris Eglītis ir arī ar brīnišķīgu formas sajūtu izpaudies, neiztērējot gandrīz neko. Tas ir tas, ko man būtu interesanti braukt un skatīties un vērtēt. 

Es nezinu, vai iztirzāsim visus tos, kā mūsu ciemiņi teica “naudīgos pretendentus”, bet tomēr – dabīgi, ka Dziesmu svētku estrādi uzbūvēt tikai ar domas spēku būtu sarežģīti. Varbūt ir kāds objekts, kas jums ir izceļams katram individuāli, kas iekrīt pat ne acīs, bet sirdī?

Oskars Vāvere: Varbūt es varētu Uģim drusku oponēt par to naudīgo lietu. Šogad bija iesniegti daudz publiski pasūtījumu objekti un gandrīz vienmēr, tiek veidoti budžeta apstākļos. Protams, tas budžets nevar būt ļoti mazs, jo tā ir būvniecība un tās vispārīgi ir lielas investīcijas. Salīdzinot arī ar iepriekšējajiem gadiem, kad ir bijuši privāti, dārgi projekti ar lieliem budžetiem,

šogad bija daudz projektu, kas veidoti, kā publiskie pasūtījumi budžeta apstākļos. 

Vai tie ir arī pretendentu sarakstā?

Oskars Vāvere: Ir, jā. 

Kurš no tiem ir pieminams?

Oskars Vāvere: Ir Ogres bibliotēka, kas, nevarētu teikt, ir pats ekonomiskākais projekts, bet veidota kā unikāls projekts koka konstrukcijās. Šobrīd, dēļ industrijas attīstības, koka konstrukciju būvniecība un projektēšana lielām un publiskām ēkām vēl joprojām ir diezgan padārga. Bet tas ir tāds pilotprojekts Latvijā. 

Uģis Olte: Ogres bibliotēka ir labs piemērs ar to, ka cilvēki bija izdomājuši, kā atrast atslēdziņu uz to atvilktnīti, kurā var pasmelties lielāks budžets. Viņi bija izvēlējušies “žanru” energoefektīva ēka. Viņā ieliek jaunāko, kas šajā “žanrā” ir. Tur, piemēram, es redzēju laikam līdz šim lielākās energoefektīvo stiklu paketes – [viena] bija septiņu metru garumā. Milzīga. Un tur principā šis logs ir galvenais objekts, ap ko visa telpa sakārtojās. Tur ir arī jauks domas dzinulis. Ja tev ir jāierakstās kaut kādā “žanrā”, kas ir publiska ēka, celta par pašvaldības līdzekļiem un viss tas, viņi bija izdomājuši – mēs taisām labāk tad super energoefektīvu un līdz ar to mums ir iespēja paprasīt vēl tur un tur, un tur. Tas bija ļoti eleganti izdarīts. 

Energoefektivitāte ir viens no vispopulārākajiem, vispierastākajiem vārdiem, ko piemin saistībā gan ar arhitektūru, gan būvniecību. Mēs šeit “Kultūras rondo” runājām par pagājušā gada Arhitektūras balvu.  Tad ciemiņi izteica domu, ka Latvijā, arī Eiropā un pasaulē, arvien vairāk parādās tendence maksimāli saglabāt esošo. Oskar, jūs varat apliecināt, ka arhitektiem tā ir kaut kāda vienošanās – nenojaukt neko, bet tikai attīstīt un pilnveidot?

Oskars Vāvere: Protams, arhitekti mēdz būt dažādi. Es varētu teikt, ka

globālās mūsdienu tendences, uz ko arhitektu sabiedrība iet, ir nevis nojaukt un būvēt no jauna, bet skatīties, kā esošo var reģenerēt un pārveidot,

vai izveidot jaunu funkciju un izmantot jau esošos materiālus, esošos būvapjomus. Protams, situācijas mēdz būt dažādas, bet sākt ar tādu izejas punktu – ko mēs varam izdarīt ar esošo ēku. 

Šogad tas mūsu balvā arī parādās?

Oskars Vāvere: Jā, šogad kā viens no piemēriem, ir arhitektu biroja “NRJA” process par Elizabetes ielas 2 saglabāšanu. Tas nav nekāds pasūtījuma darbs, bet pašu iniciatīva, kur arī cilvēki ir darbojušies bez nekāda budžeta, viss ir uz savu entuziasmu pārsvarā bijis. 

Uģis Olte: Arī no mana, tā mazliet distancētā skatupunkta,

ir sajūta, ka mēs šeit, šajā zemē pat īstenībā daudz veiksmīgāk mākam atjaunot vecas lietas, nevis uzbūvēt jaunas.

Mums bija daudz restaurētu [ēku]: veca kazu kūts, kas celta no šūnakmens, ir pārveidota par tādu dzimtas dižnamu, kur visa dzimta var savākties, vai arī Rūmenes muižas vecā govju kūts, kura, piemēram, tagad ir uztaisīta par super elegantu konferenču un citu tamlīdzīgu saietu namu. Tur, kur kaut kas jau ir ko paņemt, interpretēt un pārvērst, un papildināt, tas, man liekas, šīs zemes māksliniekiem ļoti labi izdodas. 

Uģi, vaicāšu par darbu žūrijā. Jūs vairākkārt uzsverat, ka esat ne šīs nozares pārstāvis. Jums tomēr saistība ir bijusi. Īstenībā, mums katram ir saistība. Kāda sajūta bija žūrijā? Kā vispār šis darbs noritēja? Jūs kādreiz arī sanācāt kopā pie diskusiju galda?

Uģis Olte: Mūsu darbs bija veselu nedēļu, katru dienu pēc kārtas sēsties vienā busiņā un braukt vispirms uz dienvidiem, pēc tam uz rietumiem, tad uz austrumiem un tad…

Ko jūs tur runājāt, izstāstiet. Bez plēšanās?

Uģis Olte: Mēs runājām par to, ko nupat esam redzējuši. Bet zini kā, laikam šādām tūrēm vajadzētu izdomāt tādu, nezinu, busiņu, kurā var sēdēt aplī. Jo tad, kad kāds sēž priekšā un runā, tu aizmugurē nedzirdi, un otrādi. Nē, tad, kad aizmugurē runā, priekšā dzird, bet otrādi – nē. Katrā ziņā brīnišķīga lieta, sakoncentrētā veidā, ar gudriem cilvēkiem nonākt tur, kur tu tāpat nenonāktu. Nekad mūžā es nespēju iedomāties citu formātu, kur vienas nedēļas laikā tu apbraukātu visu labāko, ko šogad ir pabeigts būvēt. 

Ir patīkama sajūta šajā kompānijā atrasties, uzzināt kaut ko jaunu?

Uģis Olte: Šaubu nav. Diena, kas nodzīvota bagātinoties, ir laba diena. 

Par tiem notikumiem. Ceremonija norisināsies jau pavisam drīz – piektdien, 27.augustā. Bet 25. augustā [bija] diskusija, kuras nosaukums – “Vai kopā būšana ir arhitektūras pamatvērtība?” [..] Oskar, vai jūs bieži saskaraties ar to, ka arhitektam ir jābūt gandrīz vai filozofam un oratoram, jāprot aizstāvēt savu viedokli. 

Oskars Vāvere: Jā.

Viens ir savu ideju izdomāt, realizēt, otrs – ļoti daudz iesaistītos cilvēkus ir jāpārliecina, kāpēc tas ir vajadzīgs un kam no tā būs labāk. Jā, es teiktu, ka prezentēšanas spēja ir viena no svarīgākajiem vispār. 

Tad jums pagājušogad tāds liels akmens no sirds nokrita – ja jūs esat profesionāļu ziņā atzīts, tad uzreiz šī pierādīšanas lieta ir vienkāršāka, vai ne? Ir labāk pēc tam?

Oskars Vāvere: Protams, ka uz cilvēkiem bez pieredzes skatās savādāk. Ir cilvēki, kas ir ar ļoti lielu pieredzi, [un] viņu vārds bieži vien ir spēcīgāks.

Es neprasīšu, kurš objekts, bet vai jums ir favorīts šim gadam, ko jūs izvēlētos kā balvas saņēmēju?

Oskars Vāvere: Bija vairāki. Man gan no publiskajiem projektiem patika, gan procesi likās… Man šogad būtu gan interesanti, gan arī patīkami, ka balvu saņemtu kāds no procesiem, arī kāda privātmāja, liels publisks objekts. Ceru, ka būs interesants tas godalgoto darbu saraksts.                   

Uģis Olte: Es novēroju tādu, es nezinu vai tas ir fenomens, bet katrā ziņā kopsakarību, kas arī kaut ko spēj atklāt par arhitekta darba specifiku – arhitekts kļūst par sveša cilvēka vēlmju piepildījumu, un viņam principā ir jāzina, ko viņa pasūtītājs vēlas, un tad vēl jāspēj no savas pieredzes bagāžas padomāt par to, kā tas attiecas vispār uz kopumu, uz visiem cilvēkiem, jo neviens jau nav vientuļa sala. 

Uģi, tas ir visās mākslās, vienīgi citas ir lētākas. 

Uģis Olte: Jā, bet tas, ko varēja novērot, ir, ka 

visveiksmīgākās lietas sanāk tur, kur pasūtītājam un arhitektam ir izveidojušās principā draudzīgas un jau padziļinātas privātas attiecības.

[..] Un tur, kur ir šī sajūta, ka arhitekts ir gandrīz vai ģimenes loceklis, tur arī tas veikums visbiežāk arī ir ļoti, ļoti…

Nevar zināt, kurš tur ir padevies. 

Uģis Olte: Tā tik vēl trūka, ka arhitekts padotos klienta priekšā. Tad jau sākās tas teiciens, ka katrs sev arhitekts un tas īstais arhitekts vairs nav vajadzīgs. Jāmāk tomēr atbildīgi pieiet tam, ka kāds varētu zināt vairāk. 

Oskars Vāvere: Vēl bieži vien profesionālajā darbības sfērā ir tā, ka arhitekts kļūst par tādu kā ģimenes psihologu, ģimenes dzīves izpētītāju, palīgu un bieži vien nonāk pie visādiem secinājumiem par ģimenes uzbūvi un savstarpējām attiecībām. Tā ģimenes dzīve jau rada mājas kopējo veidolu un izskatu.

Es vēl par žūriju. Jāvaicā Uģim, kā jūs vispār vērtējat šo principu, kā notiek vērtēšana. Jūsu posms, bet tagad fināla žūrija, kas izvērtēs un izvēlēsies tos galvenos balvu saņēmējus, ir starptautiska. Kā jūs vērtējat, vai šāda shēma ir pareiza, ka jūs tur braucat, spriežat, domājat, jau visu zināt un pazīstat, un te pēkšņi atnāk smalkie kungi no aizrobežām un izvērtē kaut kā pilnīgi citādāk?

Uģis Olte: Priekš mazas sabiedrības, kāda neizbēgami ir mūsu sabiedrība,

varētu teikt, ka Arhitektūras gada balvai ir ideālais formāts – žūrija sastāv no iepriekšējo gadu godalgotajiem autoriem, plus vēl kādas svešas nozares, šajā gadījumā

– es no kino jomas un Inga Gaile no rakstniecības. Mēs veicam to pirmo atlasi un pēc tam atdodam svešām acīm paskatīties totāli svešā spogulī. Līdzīgi tas notiek, ja nemaldos, ar latviešu kino balvu “Lielo Kristapu” – vietējie ģilžu pārstāvji filmas atlasa un tad atdod svešajām acīm izvētīt. [Tās] nezina neko, kas principā ir tas, kā lietas vajadzētu uztvert – vai šis objekts, šis darbs pats par sevi spēj stāvēt uz savām kājām vai uz saviem pamatiem, ja tu nezini arī tos kontekstus, kas tam apkārt ir. 

Oskars Vāvere: … nezini projekta arhitektu. Bieži vien visi savā starpā [jau] ir pazīstami, it sevišķi arhitekti pārsvarā visi mācījušies vienā skolā.

Es arī piekrītu Uģim, ka tas ir ļoti labs formāts, tas ir pietiekami objektīvs un arī ienes kaut kādu pasaules, globālu skatījumu Latvijas arhitektūrā.

Kā jau minēju, Latvijā ir tik šaurs tas loks, ka atlasot fināla darbus jau sākas visādas ažiotāžas un drāmas. Grand Prix mērogā būtu vēl trakāk. 

Uģis Olte: Ir jau precedenti šāda žūrijas formāta veselīgumam, jo paskat, literāti - cik neglīti saplēsās dēļ tā, ka žūrija ir tie paši līdzgaitnieki, laikabiedri un kuri nespēj sadalīt, kurš tad tagad ir labāks, kurš sasniedzis savas spēju robežas, kurš vēl tikai viņām tuvojas. Šādā veidā tomēr visiem ir vēss prāts un tu to lēmumu, lai arī kāds viņš būtu, nevari vismaz kašķa formātā vairs apriet. 

Vai pašu ceremoniju gaidāt ar nepacietību? Mēs zinām, ka “Spēlmaņu nakts” ir ārkārtīgi augstu reitingos pēc skatītājiem, Lielā mūzikas balva arī. Cik liela, jūsuprāt, ir interese par Latvijas Arhitektūras gada balvu? 

Oskars Vāvere: Es domāju, ka vismaz industrijas vai jomas iekšpusē ir ļoti liela interese. Dēļ iepriekšējā gada, protams, ir bijusi tāda sašūpošanās, bet… Šogad pasākums notiks Hanzas peronā, ar sertifikātiem. Viņš būs atvērts visiem un būs arī interneta tiešraide. 

KONTEKSTS:

Latvijas Arhitektūras gada balva ir ikgadējs nacionālais arhitektūras konkurss ar mērķi apzināt un popularizēt Latvijas arhitektūras labākos sniegumus un veicināt arhitektūras augstvērtīgu attīstību. Gada balva ir Latvijas arhitektūras gada lielākais notikums, atzīts par valstiski nozīmīgu pasākumu, un pati balva ir augstākais apbalvojums Latvijas arhitektūrā. Latvijas Arhitektūras gada balvu organizē Latvijas Arhitektu savienība sadarbībā ar Latvijas Republikas Kultūras ministriju.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt