Kāpēc dizains?

Eksperiments ar Tērbatas ielu: kā veidot zaļu, pilsētniekiem draudzīgu un drošu vidi?

Kāpēc dizains?

Dizains publiskajam sektoram

Dizains kā instruments cīņai ar klimata pārmaiņām

Dizains kā instruments cīņā ar klimata pārmaiņām

Šobrīd piedzīvojam klimata pārmaiņas, kuras esam radījuši arī mēs – cilvēki. Tās redzamas brūkošajos grants ceļos, siltajās ziemās un Latvijas piekrastē, kurā krasta erozija velk jaunas līnijas, Latvijas teritoriju gadā vidēji samazinot par 20 hektāriem. Pašvaldības atjauno ceļus pēc savām iespējām, jauni risinājumi ceļu segumiem netiek meklēti, arī jūras spēku neviens šobrīd nedomā pārbaudīt ar jauniem krasta stiprināšanas veidiem. Tomēr ir institūcijas, kas domā par klimata jautājumiem no dizaina aspekta.

Viena no vietām, kur tas notiek, ir Rīgas Tehniskā universitāte (RTU). RTU Dizaina fabrikas pārstāve Līga Efeja un RTU Ūdens laboratorijas vadītājs Tālis Juhna Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Kāpēc dizains?” stāsta, kādus ar dizainu saistītus jautājumus risina šajās organizācijās.

Dizainers kā vidutājs starp ideju un realizāciju

Līga Efeja: RTU Dizaina fabrika ir vieta, kur satiekas studenti, uzņēmēji un zinātnieki. Šeit ir izveidota ļoti plaša prototipēšanas laboratorija, kas dod iespēju šīs fiziskās lietas izmēģināt, testēt, pārbaudīt, eksperimentēt ar tām, kļūdīties, atrast kaut ko jaunu. RTU, sākot no 2016. gada, sadarbojas ar Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūtu. Viņiem ir programma, kas saucas “Climate-KIC”, un šīs programmas ietvaros notiek dažādas aktivitātes, daudzas no tām ir vērstas arī uz izglītību. Viens no formātiem ir hakatoni, tāpat ir arī pusgada ilgas izglītības programmas, arī vasaras skolas, iespēja piedalīties akseleratoros, inkubatoros, lai attīstītu idejas, kas strādā un ietekmē jautājumus saistībā ar klimata pārmaiņām.

Hakatonos dažādi speciālisti apvienojas grupās, kuras parasti 48 stundu laikā kopīgi strādā pie jaunu ideju attīstīšanas un konkrētu problēmu risināšanas. Klimata jautājumiem veltītajos hakatonos piedalās arī pašvaldību pārstāvji. Grupas strādājušas pie dažādām tēmām: kā risināt klimata pārmaiņu problēmas, izmantojot satelītu datus, kā pilsētas infrastruktūru veidot noturīgu pret ekstrēmiem laikapstākļiem, kā mazināt krasta eroziju, kā risināt Rīgas ielu applūšanas problēmas un citas.

Līga Efeja: Dizainers ir īstenībā centrāls tēls, jo, savāc kopā cilvēkus, kas ir gan no pašvaldībām, gan no zinātniskajiem institūtiem, gan cilvēkus, kas vienkārši ir ieinteresēti šajās tēmās vai pārstāv kādu uzņēmumu, vai komunālo pakalpojumu sniedzējus.

Dizaineriem ir trenēta spēja, kā veidot šo sadarbības procesu, kā saprast un definēt problēmu – tātad dizainēt šo procesu, lai nonāktu pie kopīgas idejas un kopīga skatījuma.

Ilze Dobele: Kuri tad ir jautājumi, par kuriem ir tas lielais izaicinājums dizaineriem pasaulē?

Līga Efeja: Pasaulē klimata pārmaiņu jautājumos ir divi lieli virzieni. Viens ir par to, kā samazināt ietekmi uz klimata pārmaiņām. Otrs – kā risināt šo pielāgošanos. Dizaineri var izdarīt un ierosināt ļoti labus priekšlikumus. Jautājums ir, kas ir lēmumu pieņēmējs, jo citkārt, piemēram, finanses vai biznesa modelis produktam tiek paredzēts tāds, kas šos labvēlīgos jauninājumus nemaz neļauj ieviest. 

Kā dizainēt šo nākotni? Šis ir jautājums par to, kas šos nākotnes scenārijus vispār spēj iedomāties un arī pēc tam praktiski izveidot citus, jo mēs vairs nerunājam tikai par to, kā uzlabot produkta vides draudzīgumu. Mēs runājam par to, kā mainīt veselas sistēmas.

Ar šīm mazajām pārmaiņām nav gana.

Ir virkne ar ļoti lieliem jautājumiem par to, vai šis dzīves veids, kādu mēs esam iztēlojušies un ko mums nozīmē būt veiksmīgiem cilvēkiem – mantas, servisi, pakalpojumi, viss, kas tajā ietilpst –, ka tas visdrīzāk vienkārši nav iespējams šajā pasaulē, kurā ir ierobežoti resursi.

Mazās pārmaiņas vairs nav pietiekošas, lēmumiem ir jābūt globāliem. Organizācija “Climate-KIC” ir definējusi, ka vēlas panākt klimata inovācijas sistēmiskā līmenī. No “Climate-KIC” organizācijas piemērus varētu minēt, viņi šobrīd ir izvirzījuši vairākus projektus, ko viņi sauc par demonstrācijām. Tajās viņi strādā, iesaistot arī valdības, tuvējo pilsētu mērus, lielus uzņēmumus un cenšoties ļoti konkrēti kādā pilsētā atrast un uzreiz ieviest kādas izmaiņas, saprotot, ka tas tiešām ir nepieciešams. Piemēram, Slovēnija ir pieņēmusi lēmumu un izteikusi vēlmi pilnībā kļūt par aprites ekonomikas valsti.

Ilze Dobele: Kā tas izpaustos – aprites ekonomika?

Līga Efeja: Ņemot vērā to, no kurienes vispār rodas resursi, kā saslēgt kopā, iespējams, dažādas nozares, kurās var būt viens pārpalikums, savukārt ir resursi citas nozares ražošanai, kā iespējams izmantot, piemēram, pat siltumu, kas rodas no ražošanas, un pēc tam tas tiek novirzīts māju sildīšanai, lai tas nebūtu jālaiž atmosfērā. Tātad aprites ekonomika ideālā variantā nozīmētu tiešām noslēgtu ciklu no materiāla ieguves brīža līdz tam, kad tiek saņemts pakalpojums.

Līga Efeja un Ilze Dobele

Dizaina nozīme ūdens attīrīšanas sistēmu uzlabošanā

Tālis Juhna: Inženierzinātnes balstās uz dizainu, un inženieru galvenais uzdevums ir radīt jaunas lietas. Dizaina komponente ir estētika, ar ko mēs parasti asociējam dizainu, bet tā nav tikai estētika, tā ir arī drošība, tehniskie risinājumi, kas padara attiecīgo produktu pieejamu tirgum, tātad ekonomiskais aspekts. Ļoti svarīgi arī veidot dizainu tādu, lai tas ir videi neitrāls vai videi draudzīgs, un tā ir svarīga komponente, tieši runājot kontekstā ar ūdens tehnoloģijām.

Vai jūs pats saskaraties ar dizainu tieši ūdens jautājumos?

Tālis Juhna: Jā, princips, pati pieeja, kā tiek radītas jaunas tehnoloģijas, tās ir dizainā balstītas. Piemēram, ja mēs runājam par notekūdeņu attīrīšanu, mēs nevaram vairāk tikai balstīties uz to, ka tas ir lēti un ka tas ir droši, bet mums arī jārunā par to, ka tas ir videi draudzīgi. Ja mēs skatāmies notekūdens attīrīšanas stacijas, galvenais to uzdevums ir attīrīt notekūdeni. Agrāk uz tām skatījās kā uz vietu, kur mēs tiekam galā ar piesārņojumu, kas nonāktu upēs, tad tagad mēs skatāmies uz šīm stacijām kā resursu atgūšanas vietām.

No notekūdens mēs varam dabūt materiālu, ko izmanto lauksaimniecībā, no notekūdeņiem mēs varam dabūt materiālu, no kura mēs iegūstam enerģiju, piemēram, biogāzi. Mūsu reģionā varbūt ne tik ļoti svarīgs, bet arī pats ūdens resurss, kura daudzās valstīs trūkst. Līdz ar to mūsu pieeja ūdens staciju projektu dizainam konceptuāli mainās.

Vai tas ir tas, ar ko jūs arī šajā ūdens laboratorijā strādājat?

Tālis Juhna: Jā, mūsu viens no uzstādījumiem ir tieši aprites ekonomika, tātad, kā mēs varam izmantot resursus vairākas reizes. Protams, notekūdens ir tikai viens. Tikpat labi mēs runājam arī par dzeramo ūdeni, piemēram, izmantojot tehnoloģijas, kuras patērē mazāk enerģiju, lai ūdeni attīrītu.

Principā tajā koncepcijā, kad mēs atgriežamies pie sarunas par dizainu, tas ir viens no kritērijiem – ja tu veido tehnoloģiju, viņai jābūt pēc iespējas neitrālai pret vidi.

Videi neitrāls ūdens attīrīšanas sistēmu dizains

Cik tālu šobrīd ir šo tehnoloģiju izpēte? Vai kaut kas no šī cikla jau darbojas?

Tālis Juhna: Kā piemēru var minēt to, ka mums jau prototipa līmenī ir izstrādāta tehnoloģija notekūdeņu attīrīšanai ar mikroaļģu palīdzību. Klasiski mēs notekūdeņu attīrīšanai izmantojam baktērijas, kuras, pārstrādājot notekūdeņos esošos atkritumus, rada CO2. Mēs ar aļģu palīdzību šo CO2 varam absorbēt un vienlaicīgi attīrīt ūdeni. Tā rezultātā mēs tiekam vaļā no atkritumiem, gan arī savā ziņā atgūstam to CO2, kas ir dabai nelabvēlīgs. Skaidrs, ka šī mikroaļģu izmantošana ir zināma tehnoloģija. Mūsu pievienotā vērtība ir, ka mēs mēģinām trenēt aļģes, lai tās patērē ātrāk un vairāk fosfora. Aļģes salīdzinoši ar baktērijām aug diezgan lēni. Trenējot aļģes uzņemt vairāk fosfora, mēs panākam, ka šī tehnoloģija paliek aizvien reālāka un pielietojama tirgū. Ir skaidrs, ka tas, vai izvēlas vai neizvēlas tehnoloģiju mūsdienās, ir atkarīgs no ekonomiskiem apsvērumiem. Savā ziņā mēs esam tajā koncepcijā, pie kuras strādā arī visa pasaule.

Vai ir kaut kāds salīdzinājums, ja mēs runājam tieši par šiem notekūdeņiem - kāda situācija ir šobrīd un kas ir tas paredzamais, vēlamais, sasniedzamais rezultāts, ko varētu mainīt jaunā sistēma un, iespējams, šo aļģu izmantošana, lai šī notekūdeņu izmantošanas un attīrīšanas sistēma būtu daudz ekoloģiskāka?

Tālis Juhna: Nezinu, 20, 30 gadus tālā nākotnē viennozīmīgi notekūdens cikls tiks noslēgts Tātad notekūdens tiks izmantots kā resurss. Singapūrā ūdens resurss ir ļoti ierobežots, tur jau tagad izmanto notekūdeni atkārtoti dzeramā ūdens ražošanai. Tās tehnoloģijas pagaidām ir dārgas. Valstīs, kurās iedzīvotājiem ir zemāki ienākumi, tas nav iespējams. Jāskatās nākotnē, šīs tehnoloģijas paliks mazākas, kompaktākas, un aizvien vairāk mēs mēģināsim noslēgt šo cilpu - no vietas, kur mēs ņemam ūdeni, izmantojam un atgriežam atpakaļ to dabā.

Ja mēs runājam par Latviju, kur mums šobrīd šķiet, ka ūdens resursu netrūkst, bet tai pašā laikā, protams, arī mums par to ir jādomā. Vai jūs redzat to kā Latvijā īstenojamu, vai arī tas mūsu valstij tuvākajā laikā tomēr būs pārāk dārgi?

Tālis Juhna: Primāri mēs skatāmies uz nelielas ražības stacijām. Jūs zināt, ka ir lielās stacijas, piemēram, Rīga, kur Daugavgrīvā attīra lielus notekūdeņu daudzumus, tur šis process ieviesīsies lēnāk. Bet, kas ir interesanti, mazas ražības stacijas, kuras ir, piemēram, pilsētās ar mazāk nekā divtūkstoš iedzīvotāju, prasības attiecībā uz fosforu un slāpekli nav tik stingras, un ar šīm tehnoloģijām var panākt to, ka jūs atgūstat fosforu un tādā veidā jūs varat izmantot to, piemēram, lauksaimniecībā, varbūt pat nākotnē pārtikā, un radīt ekonomisku efektu. Mudināt ekonomiski cilvēkus izmantot šo risinājumu tāpēc, ka tas būs vienkārši izdevīgāk. Mazām stacijām tas atmaksāsies ātrāk.

Janvārī saņemta ziņa apliecina ūdens laboratorijas veikuma nozīmīgumu globāli. Laboratorijas zinātnieku pētījums par ūdens kvalitātes un piesārņojuma noteikšanu reālā laikā no ūdens profesionāļu “International Water Association” žurnāla saņēmis balvu kā gada labākā publikācija.

Ilze Dobele un RTU zinātņu prorektors, profesors Tālis Juhņa

Efektīvs dizains kā instruments cīņai pret klimata pārmaiņām

Vai jūsu redzeslokā ir kāds neparasts, interesants, pārsteidzošs vai absolūti vienkāršs ģeniāls risinājums, kura dizains ir bijis klātesošs kādos noteikta klimata radītos jautājumos vai klimata pārmaiņu radīto jautājumu risināšanā?

Tālis Juhna: Man prātā nāk viens risinājums, kurš tika radīts hakatona ietvaros. Šis konkrētais risinājums tika radīts, tieši domājot, kā izmantot satelītdatus efektīvāk. Pirmais, ko es atceros, ka bija viens uzņēmums, kas hakatona ietvaros izdomāja šādu risinājumu.

Diezgan vienkārši – jūs braucat caur pilsētu, jūs parasti mēģināt izvēlēties īsāko ceļu, un tas rada sastrēgumus, kas savukārt palielina CO2 emisiju.

Viņi piedāvāja, ka, ja jūs no rīta pieceļaties un izvēlaties ceļu, kas nav caur vietām, kur ir vislielākais sastrēgums, jūs iegūsiet tādas kā atlaides veikalā. It kā no vienas puses liekas pilnīgi bērnišķīgi, bet tas varētu būt ļoti motivējoši. Pirmām kārtām cilvēki tad, plānojot savu ceļu uz darbu, varbūt padomātu divreiz un brauktu apkārt, nebrauktu caur pilsētu un tādā veidā samazinātu ietekmi uz klimatu. Tādi nākotnes risinājumi klimata jomā tomēr ir saistīti ar datu izmantošanu.

Vai, jūsuprāt, daudzas šīs pārmaiņas, ar kurām mēs vairāk saskaramies – siltākas ziemas, lielāks nokrišņu daudzums, zeme nesasalst, ceļi kļūst jutīgāki uz šīm ilgstošajām mitruma pārmaiņām, jūras robeža – ir procesi, kuriem mēs nevaram pretoties, vai jūs tomēr uzskatāt, ka būtu jāmeklē kādi lokāli risinājumi? Piemēram, sargājot savas teritorijas no tās pazušanas jūrā vai būvējot cita tipa ceļus?

Tālis Juhna: Bieži vien, kad mēs runājam par tehnoloģijām, mēs tās redzam arī kā apdraudējumu. Īpaši, kad mēs runājam par mākslīgā intelekta ietekmi uz cilvēka apziņu, bet man liekas, ka mums ir jāizmanto tehnoloģijas par labu sev un par labu dabai. Izmantojot šos tehnoloģiskos risinājumus, mēs varam ietekmēt arī cilvēku domāšanu, lai mainītu viņu attieksmi un tādā veidā atstātu mazāku ekoloģisko pēdu.

Līga Efeja: Šīs prognozes un kartes par to, kā tas būs pēc 50 gadiem, 100 gadiem, 200 gadiem un vēl vairāk, ir pieejamas jau ilgāku laiku.

Jautājums, kā mēs tam gatavojamies, ja mēs saprotam, ka tiešām tas, ko ir parādījusi zinātne, tās aplēses īstenībā īstenojas vēl ātrāk, nekā paredzēts, tad mums ir jābūt gataviem uz to vēl vairāk, nekā tika prognozēts, ka, piemēram, mūsu krasta līnija tuvosies.

Es domāju, ka Latvijas situācija varbūt ir nedaudz citāda kā valstīs, kur ir milzīgas piekrastes pilsētas, kur ir skaidrs, ka, tikko notiek kaut kas, tad simtiem tūkstošu cilvēku zaudē vietu, kur viņi dzīvo. Latvijā varbūt tas ir mazāk, toties Latvijai ir visas iespējas sagatavoties, jo, par laimi, mums netriecas virsū cunami, bet tai pašā laikā šīs pārmaiņas notiek.

Un kāpēc, jūsuprāt, līdz šim tas notiek diezgan mazā apmērā, vismaz pie mums?

Tālis Juhna: Ja mēs vēsturiski skatāmies, 19. gadsimta beigas, industriālās revolūcijas galvenais produkts bija cilvēku labklājības uzlabošana. Protams, peļņa ir viens, bet tā rezultātā mēs uzlabojam cilvēku dzīves kvalitāti. Laikam jāiziet kaut kādam ciklam, kad mēs sākam domāt, ka tas nav tikai par mūsu kvalitāti, bet arī par dabas kvalitāti, jo mēs esam daļa no dabas. Es domāju, savā ziņā tāda kā evolūcija notiek cilvēka apziņā, ka tas ir svarīgi, jo tas ir mūsu izdzīvošanas ilgtermiņā jautājums, un šeit dizains noteikti var palīdzēt.

***

Un palīdz. Zinātnē un dizainā daudzas idejas pastāv, taču lēmumu pieņēmēji tās pilnībā neizmanto. Eiropas Savienība apņēmusies līdz 2050. gadam kļūt par pirmo klimata neitrālo pasaules daļu, palēninot globālās sasilšanas procesu un mazinot tā ietekmi. Daudz tuvākā nākotnē taps skaidrs, vai martā solītais Eiropas klimata akts investoriem, inovatoriem, uzņēmējiem paredzēs noteiktu rīcību dizaina un zinātnes risinājumu ieviešanu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti