Projektu īsteno plaša dažādu speciālistu komanda, sākot no mediķiem un beidzot ar pilsētplānotājiem. Par savu līdzdalību un pieredzi projektā stāsta Ingūna Elere (dizaina birojs "H2E") un Ilze Rukšāne ("Ainavu projektēšanas darbnīca ALPS"), kuras uzskata, ka šis ir pirmais gadījums Latvijā, kad speciālisti ir lūkojušies uz ārstnieciskās vides sakārtošanu kā kompleksu problēmu.
Ilze Martinsone: Tas, kā simt gadu garumā arhitektoniski veidojusies slimnīca, ir zināms un izpētīts. Arī Arhitektūras muzejā pirms vairākiem gadiem bija amerikāņu kuratora Andreja Rohuta veidotā izstāde, kurā viņš vēstīja, ka slimnīcai, protams, galvenais ir nevis vizuālais daiļums, bet saskaņā ar medicīnas attīstību – slimnīcas uzbūves struktūra: korpusu skaiti, korpusu izvietojums. Katrs laikmets ienesis jaunas atziņas šajā laukā. Bērnu klīniskajā slimnīcā šobrīd sākušās milzīgas pārmaiņas – slimnīcu gaida jauns veidols plašākā nozīmē. Process ir tikai sācies. Kā viss sākās, un kādas pārmaiņas nākotnē ir plānotas?
Ilze Rukšāne: Tas droši vien sākās līdz ar slimnīcas dibināšanu, bet – tāpat kā Rīga nekad nav gatava, tāpat arī slimnīca nekad nav gatava, jo vienmēr nāk kaut kas jauns. Bet kopumā lielo pārmaiņu process sākās 2019. gadā, kad notika plenērs, kurā tika uzaicināti vairāki dalībnieki, tai skaitā mūsu starpdisciplinārā komanda: "MARK arhitekti", "IE.LA inženieri" un mēs, "Ainavu arhitekti". Vēlāk mūsu komandai pievienojās arī komanda no "H2E", un tad mēs sākām strādāt pie tā, kāda būs jaunā telpiskā struktūra. Tobrīd jau slimnīca zināja, ka tai vajadzēs jaunus un arī paplašinātus korpusus. Šo gadu laikā nākušas klāt vēl jaunas vajadzības un ieviestas korekcijas.
Šajā projektā iesaistīto ir milzīgi daudz – tas ir liels projekts ar ļoti daudziem risinājumiem dažādos virzienos. Patiesībā mums būtu vajadzējis šajā sarunā aicināt vēl veselu virkni cilvēku, iesaistot arī mediķus, kuri šajā procesā ir līdzdalībnieki un pasūtītāji. Bet kādi ir jūsu pienākumi un kompetences? Kā tieši jūs iesaistāties šajā projektā?
Ilze Rukšāne: Brīnišķīgi, Ilze, ka tu pieminēji mediķus. Jau no paša sākuma – 2019. gada – darbs notika kopā ar mediķiem un slimnīcas tehnisko personālu. Tāpat runājāmies arī ar slimnīcas teritorijā satiktajām mammām un tētiem. Arī mēs paši esam mammas un tēti – tāpēc šo projektu uzlūkojām no savas perspektīvas.
Ingūna Elere: Šeit tā ir daudzpusīga pieeja, kurā iesaistīti ļoti daudzi cilvēki, un katrs pārstāv savu profesionālo specifiku.
Mūsu "H2E" gadījumā tas ir navigācijas dizains un vides grafikas dizains, lai emocionāli atbalstītu ne tikai pacientus, bet arī personālu.
Var teikt paldies gudrajai slimnīcas valdei un vadībai, kura pieņēma lēmumu, ka no sākuma ir nepieciešama stratēģija, koncepcija, tad projekts un tad pakāpeniski ir plāns, kā visu pamazām realizēt.
Slimnīca ir dzīvs organisms, kurš attīstās – nāk klāt jaunas ēkas, tiek rekonstruētas vecās. Bet, ja ir plāns un sistēma, pēc tam ir vieglāk ar to visu strādāt. Tas, kas ir izdarīts šo gadu laikā, – ir nostabilizēta navigācijas dizaina stratēģija gan iekštelpai, gan ārtelpai, un tagad pakāpeniski, pakāpeniski tas tiek pielietots jaunajos rekonstruētajos korpusos kā, piemēram, Dienas stacionārā, kas ir aisberga mazā redzamā daļa, kurā mēs ar savu darbu iedodam pacientam emocionālo atbalstu: lai sienas nav tikai sienas – tās arī var palīdzēt mazajam bērnam sniegt spēku, izturību, drosmi, palīdzēt pavadīt laiku, kas jāpavada Dienas stacionārā.
Ilze Rukšāne: Savukārt no ainavas telpas skatpunkta mums bija ļoti svarīgi kopā ar arhitektiem un ceļu inženieriem saprast, kā vispār veidojas kopējā telpas struktūra: lai šī telpa veidotos par dziedinošu telpu, lai tā nebūtu tikai tranzīta telpa. Katrs, kas ir bijis Bērnu slimnīcā, ir redzējis to ļoti lielo automašīnu īpatsvaru. Mēs, protams, saprotam, ka liela daļa mazo pacientu ierodas šeit ar automašīnām, bet mūsu mērķis bija saprast, kā mēs visā teritorijā varētu mazināt automašīnu ietekmi, nodrošināt visas nepieciešamās mobilitātes pacientiem ar kustību traucējumiem, kā arī piegādes: veļas piegādes, ēdināšanu, apsaimniekošanu. Mūsuprāt,
viens ļoti liels pienesums ir tas, ka slimnīca ir pamanījusi, ka tai ir brīnišķīgs parks, kas līdz šim bija nomaļa vieta, ko reti kurš izmantoja.
Bet, sākot šo procesu, ir atvērta parka daļa, palēnām parks tiek sakopts, tiek izcirsti bīstamie koki, tiek veidots taciņu tīkls – arī šobrīd jau izveidotas divas taciņas. Bet mēs jūtam, kā parks kļūst par parku!
Reizēm ir vajadzīgi pavisam, pavisam nelieli solīši.
Vai patiesi parks un slimnīcas teritorija atsacīsies no žoga? Tā ir taisnība?
Ilze Rukšāne: Jā, ne tikai parks, bet viss perimetrs ir atvērts, žogs ir nomainīts.
Žogu nojaukšana parādās kā raksturīga tendence arī citās slimnīcās.
Arī Psihiatrijas un narkoloģijas centram Stradiņa slimnīca nojaukusi žogu. Tā ir atvērtība pret sabiedrību. Domāju, ka iegūst gan apkaime, gan slimnīca.
Mēs vizuāli paplašinām teritorijas, un arī žoga nojaukšana mums dod jau nojausmu par to, kas būs tālāk. Tas palīdz sakārtot gan iekštelpu, gan ārtelpu. Īstenībā tādas caurspīdīgas sienas arī vieglāk ataino nekārtības. Un tajā telpiskajā struktūrā, kā mēs strādājām, arī procesa ietvaros minējām to, ka ir problēma ar piekļuvi slimnīcai, tostarp ar sabiedrisko transportu. Rezultātā būs jauna dzelzceļa pietura! Pietura "Atgāzene" tiks pārcelta tuvāk, un tās nosaukums būs "Bērnu slimnīca". Līdz ar to veidosies jauna ieeja, jauns mezgls.
Tās ir fundamentālas pārmaiņas ne tikai pašā slimnīcā, bet arī pilsētā, kas mūsu pilsētu ceļ uz augšu. Jūs jau pieskārāties jautājumam par mijiedarbību ar pasūtītāju, un slimnīcas gadījumā tas vienmēr ir svarīgi, ka dizaineri vai projektētāji sadarbojas ar pasūtītāju. Bet slimnīcas gadījumā man tas liekas īpaši specifiski: mediķi it kā ļoti labi zina, ko viņiem vajag, bet reizēm izrādās, ka jūs varbūt kaut ko zināt labāk, lai viņu ikdiena būtu ērtāka.
Ingūna Elere: Katrai profesijai ir sava specifika. Ikkatram ir tiesības uz labu dizainu, un īpaši jau nokļūstot slimnīcā kā pacientam – visiem ir tiesības uz labu dizainu! Bet, lai taptu labs dizains, ir nepieciešams gudrs un tālredzīgs pasūtītājs – bez viņa nav iespējami labi dizaina risinājumi. Savukārt tas, ko var piedāvāt arhitekti, pilsētplānotāji, ainavu arhitekti, dizaineri – tās ir mūsu kompetences, ko mēs varam pielikt klāt, lai medicīnas pakalpojums būtu emocionāli vieglāks, saprotamāks. Mēs varam sniegt emocionālo atbalstu, kas izpaužas ļoti praktiskās lietās. Piemēram, navigācija: mēs visi esam bijuši situācijā, kad mums vajag skaidri orientēties, tādējādi mēs taupām gan medicīnas personāla laiku, kuram nav jāatbild uz jautājumiem, kā nokļūt līdz korpusam tādam un tādam: mēs sniedzam apmeklētājam pārliecību par to, ka viņš zina, kur atrodas, kurp dodas. Katrā profesijā cilvēks studē vairākus gadus.
Visu cieņu mediķiem, es tiešām apbrīnoju viņus par zināšanām un darbu, bet arī arhitekti un dizaineri studē sešus septiņus gadus, lai iegūtu tās zināšanas, kas viņiem ir, lai viņi tālāk varētu tās pievienot jebkuram citam problēmu risinājumam.
Ilze Rukšāne: Bez ārstiem, māsām un tehniskā personāla mēs nevarētu izdarīt šo darbu, jo mums ir ļoti svarīgi zināt, kas ir tas, kas atvieglo viņu dzīvi: mēs esam tie zīmuļi, kas viņu ikdienu padara vieglāku. Kā jau Ingūna teica, mēs mācāmies sešus, septiņus gadus un vēl ilgāk, un ar katru gadu pieredzi pilnveidojam.
Ārtelpā un vidē integrējam dziedinošās telpas un salutoģenēzes principus: domājam gan par mazajiem pacientiem, gan personālu – ne tikai medicīnas personālu, bet arī tehnisko un atbalsta personālu.
Medicīnas personālam ir ļoti augsts izdegšanas risks – vajag telpas un vietas, kur pabūt vienam, kur pabūt kādā grupiņā, kur aiziet apspriesties – vajag vietu, kur tu vari koncentrēties un kas tev palīdzētu pieņemt arī dažādus grūtus lēmumus. Arī apmeklētājiem – mammām, tētiem un citiem, kas ierodas – lai viņiem būtu sajūta, ka ne tikai telpās par viņiem parūpēsies, bet ka arī ārtelpa ir kā atbalsta instruments.
Šis ir ļoti daudzu speciālistu kopdarbs, tai skaitā jūsu abu. Un šis ir tas veiksmīgais gadījums, kad iekštelpa turpina idejas arī ārpusē. Kā notiek jūsu sadarbība ar citiem daudzajiem speciālistiem?
Ingūna Elere: Tās ir nebeidzams sapulces, darbnīcas, sapulces – gan mums iekšēji sadarbojoties, gan tiekoties ar slimnīcas personāla vadību: jo ir lietas, ko mēs nezinām un kuras var pateikt tikai slimnīcas personāls. Piemēram, Dienas stacionāra gadījumā ir trīs procedūru telpas. Tikai runājoties ar slimnīcas personālu un saņemot viņu ierosinājumus, procedūru telpas varam padarīt emocionāli atbalstošākas:
piemēram, nerakstīt uz durvīm "Procedūru telpas", bet nosaukt tās par "Varoņa telpu", par "Spēka telpu" un par "Drosmes telpu". Un šajās telpās uz sienas uzlikt kaut vai pāris vārdu – "Izturi" un "Nepadodies!"
Vai arī no slimnīcu ārstu pieredzes – ka uz durvīm, pirms nākt iekšā, mēs uzliekam fotogrāfiju ar to, kāda izskatīsies telpa un ārsts, kas viņu sagaida. Šī ir mijiedarbība, kas rodas sarunās, tikšanās reizēs zīmējot, plānojot.
Ilze Rukšāne: Jā, tās ir sarunas, un tas laikam ir tas galvenais – savstarpēji sarunāties, sarunāties un vēlreiz sarunāties un saprast, ka mēs viens otru papildinām. Tā jau ir tā burvība – strādājot komandā, iegūsti lielāku pārliecību: kad grūtāk pieņemt lēmumu, ir otrs, kas to palīdzēs pieņemt. Tāda savstarpējā sadarbība. Man šķiet, ka tas bijis viegls process, līdz ar to visam jānotiek ar prieku – tas ir ļoti svarīgi.
Saprotu, ka ar pasūtītāju jums ir paveicies, jo reizēm arhitekti ļoti konfliktē ar pasūtītāju, mēģinot labā nozīmē celt uz augšu pasūtītāja gaumi vai prasības, bet, no malas skatoties, man liekas, ka jums šis process veicas ar savstarpēju sapratni un iet diezgan raiti.
Ingūna Elere: Jā, soli pa solim. Ar cieņu izturoties vienam pret otru – no tā ieguvēja ir sabiedrība kopumā. Kāpēc tad ir šīs te pārmaiņas un stratēģiskā domāšana? Pārmaiņas Bērnu slimnīcā ietekmē mazos bērnus, kuri izaugs par labiem, gudriem cilvēkiem, kuri tālāk veidos pieprasījumu un arī nesamierināšanos ar vājiem un sliktiem dizaina risinājumiem.
Ilze Rukšāne: Šis laiks mums bijis labvēlīgs kā ainavu arhitektiem un dizaineriem – tas arī parāda, cik liela nozīme ir ārtelpai. Par iekštelpām daudziem bijusi skaidrība, un tas, ka tu dzirdi, ka tevi atbalsta, mums palīdz un ir bijis patiešām liels prieks – pasūtītājs šai ziņā soli pa solim arī ir sapratis daudzu gadu garumā, ka ārtelpai ir ļoti liela nozīme.
Jautājums, kam Ingūna jau pieskārās: ja arī slimnīcā viss ir funkcionāli un loģiski atrisināts, telpas ir tīras un svaigas, vienalga – emocionālā atbalsta pacientam ārkārtīgi pietrūkst. Pat pieaudzis cilvēks, kurš atnāk pie ārsta un viņam priekšā izmeklējums, ir pārbijies, jo viņš nezina, kāda būs diagnoze. Nerunājot par mazajiem bērniem, kuriem tas varētu būt šoks. Man gribētos, lai jūs pastāstāt vairāk par emocionāli uzmundrinošajiem risinājumiem.
Ingūna Elere: Katra slimnīcas ēka ir savādāka, un katrai ir sava specifika un funkcija. Pašlaik plašāk runājam par Bērnu klīniskās slimnīcas Dienas stacionāru, kas nupat ir pabeigts. Bet šī pati pieeja ir arī slimnīcai: telpās bērnus sagaida Zilais sapņu lācis, kurš uzmundrina, iedrošina, pasaka atslēgas vārdus, lai rosinātu domas vai sarunas ar vecākiem. Vai arī domājam par kādu lietu: piemēram,
faktus mēs pārvēršam stāstos. Fakts, ka lācis dienā apēd 10 kilogramus barības, tiek pārvērsts tekstā, kuru saka Lācis: "Es ēdu pavisam maz, tikai vienu spaini dienā!" Tādā veidā palātās, kur jāguļ šiem bērniņiem visu dienu, tiek iedots pavediens pozitīvām domām.
Tas mums arī bija svarīgi – radīt tekstūru, materialitātes. Tagad jau aizeju detaļās par dizainu, bet tas ir ārkārtīgi svarīgi, kā mēs izmantojam, piemēram, sienu: vai mēs pieliekam vienkāršu bildi, kas redzama jebkur citur, vai arī ar cieņu izturoties pret pacientu, radām zīmējumu, kad domāts tieši viņam, sniedzot materialitātes sajūtu un emocionālo atbalstu.
Ilze, tu pieminēji tādu jauku terminu kā "dziedinošā ainava".
Ilze Rukšāne: Jā, tā ir telpa, kurā pirmkārt mums ir viegli orientēties; ka mēs visu viegli saprotam. Tā ir arī jēgpilna vieta, kur viegli pieņemt lēmumus. Ir vietiņas, kur apsēsties, kur pabūt vienatnē, kur pabūt divatā, kur pabūt lielākās grupiņās, kur ir iespēja sajust dabas klātbūtni – pieskarties augiem, tos vizuāli redzēt un sajust. Mēs strādājam ar visām maņām, kas ir ļoti svarīgi. Mūsdienās mēs vairs nerunājam tikai par piecām maņām, bet gan par septiņām, astoņām, deviņām. Daži min, ka maņu ir virs simta. (..) Mēs nevaram rēķināties, ka ir tikai mazie pacienti – ir svarīgi, kā vecāki uztver telpu un vietu.
Ingūna Elere: Viens ir izdomāt, otrs – praktiski realizēt, jo ne velti tā ir mūsu dizaineru specifika.
Pieņemsim, burtu veidols, kāds ir izmantots slimnīcā – lai tas radītu draudzīgas asociācijas. Burtu arhitektūra, apaļumus – lai burtu veidols būtu izlasāms arī bērniem vai pieaugušajiem ar disleksiju.
Vieglā saprotamība, kompozīcija – tās ir praktiskas profesionālās detaļas, kas veido visu kopējo vidi un sistēmu. Un, ja reiz ir radīta šāda sistēma, pēc tās gadu desmitus vēlāk var pamazām attīstīt katru jaunu ēku un vietu.
Ilze Rukšāne: Universālā dizaina princips, kas jau ir iegājies mums ikdienā.
Vai ir arī kādi konkrēti dziedinoši augi ar konkrētām smaržām?
Ilze Rukšāne: Protams, ir dažādi ārstniecības augi. Bet par augu izvēli ir ļoti labs jautājums, jo tā arī ir ļoti būtiska nianse, ja domājam par dažādām diagnozēm. Piemēram, vēža pacienti var būt ļoti jūtīgi pret dažādām smaržām, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties [ziedus] telpā, kas atvēlēta vēža pacientiem. Protams, mēs slimnīcā neliksim asus augus, ērkšķainus un indīgus augus.
Vai jūsu darbam tagad ir iemērīts kāds gala termiņš? Vai slimnīcai ir vēl kādas tālākas nākotnes ieceres, attīstības, vai tās šobrīd nav skaidras?
Ilze Rukšāne: Šobrīd būvniecības stadijā ir 21. korpuss un neatliekamās palīdzības korpuss. Ceram, ka tuvāko divu gadu laikā tas sāks pilnvērtīgi funkcionēt. (..) Drīz jāveras vaļā jaunajai Psihiatrijas un narkoloģijas nodaļai. Solīti pa solītim palēnām plānojām jauno infekciju nodaļu un domājam, kā tā varētu pārvietoties. Tas, kas ir ļoti, ļoti svarīgi slimnīcai, – veidot atzarus, lai mazie pacienti arī ziemas laikā tiktu pārvietoti pa iekštelpām un dažādu infekciju gadījumā nodrošinātu iespēju izolācijai. Tā ka tas koks aug, un tam klāt nāk arī jauni zari.
Ingūna Elere: Runājot par 21. korpusu, mēs jau esam izstrādājuši brīnišķīgus zīmējumus, ilustrācijas, dramaturga Laura Gundara stāstu par Dzērvi neatliekamās palīdzības nodaļā, Briedi ambulatorajā nodaļā, kur telpu sienas arī palīdz stāstīt šo stāstu, novēršot uzmanību, rotaļājoties, lai tu neesi viens, lai sienas palīdz. Psihiskās veselības centrā atkal cita pieeja, bet ar vietu domām un sapņiem. Bet tajā visā tomēr darbojas kopējā navigācijas sistēma, kas ir izstrādāta. Kur un kā aiziet, kur un ko ātri ieraudzīt un kā orientēties.
