ĪSUMĀ:
- Siguldas pilsētas vidusskolas piemērs: rīkojas pēc vienotas sistēmas – skolotāji no piedāvājuma izvēlas, kurus pieejamos rīkus izmantos; stundu saraksts nemainās.
- Skolotājs klasē uzmanību notur ar balsi un iesaistot skolēnus. Mācoties attālināti, uzmanību noturēt palīdz rīki, kuri informāciju pasniedz interaktīvi, vizuāli vai telpiski.
- Funkcionālā dizaina loma attālinātā mācību procesā: skolotāja un skolēna savstarpējās sapratnes un izpratnes procesu veicināšana.
- Attālināta darba izaicinājumi: pārslēgties no ikdienas konteksta uz darba kontekstu. Tam palīdz ikdienas rituālu digitalizācija.
- Skolotājs tomēr ir galvenā atslēga – viņam jāveic komunikācija, tāpēc jābūt rīku sinerģijai.
- Izglītības sistēma spiesta pāriet uz ļoti modernu mācību procesu, kas realitātē būs tieši tas, ko skolēni redzēs darba vidē.
Attālināts mācību process šobrīd tiek īstenots daudzās valstīs, un, lai arī pieredze un pieejas atšķiras, tehnoloģiju nozīme izglītības nozarē visā pasaulē ir ievērojami augusi.
Par tehnoloģiju un to dizaina lomu pašvadītas mācīšanās un neklātienes saziņas nodrošināšanā diskutē izglītības fonda "Start(IT)" projektu vadītāja un Siguldas pilsētas vidusskolas pasniedzēja Ance Kancere, datu vizualizācijas rīka "Infogram" līdzdibinātāja un prezentāciju rīka "Prezi" produkta vadītāja Alise Dīrika, kā arī izglītības platformas "Soma.lv" attīstības vadītājs un izglītības datu uzņēmuma "Edurio" līdzdibinātājs Jānis Gribusts.
Iedvesmai – Siguldas pieredze
Jeļena Solovjova: Ance, kāds, tavuprāt, šobrīd ir Latvijas skolu iespējas nodrošināt mācības attālināti? Kāda ir Siguldas pilsētas vidusskolas pieredze, un kāds ir jūsu plāns?
Ance Kancere: Nedēļas laikā jāveic diezgan lielas pārmaiņas. Par citām skolām medijos ir izskanējis, ka Latvijā ir aptuveni 5000 bērnu un jauniešu, kuriem nav tehnoloģiskā nodrošinājuma. Mūsu skolā par laimi tehniskais nodrošinājums un interneta pieslēgums ir gandrīz visiem skolēniem.
Tiem skolēniem, kuriem nav pašiem savu ierīču, skola tās nodrošinās – skolai ir portatīvie datori un planšetes, ko mēs varēsim skolēniem izsniegt.
Runājot par mūsu skolu kā tādu – rīkojāmies diezgan operatīvi un ātri, un kaut kādā ziņā mums tas ir ļoti palīdzējis, jo jau šodien mēs gandrīz esam gatavi pirmdienas mācībām – skolotāji apguvuši vajadzīgās platformas un mēģina sazināties ar skolēniem, lai pārbaudītu, kā tas viss darbosies. Skolas ietvaros mēs rīkojamies pēc vienas sistēmas – izmantojam noteiktus rīkus, un skolotājs savā mācību priekšmetā izvēlas, ko tieši viņš izmantos. Svarīgi ir tas, ka stundu saraksts nemainīsies – ja kādā brīdī, piemēram, matemātikas priekšmetā ir paredzēta tiešsaistes konference, tad skolēni zina, kurā laikā, kurā dienā viņiem tā notiks. Tas arī novērsīs to, ka skolēnam tas var notikt vienlaicīgi vairākos priekšmetos, plus mēs paredzēsim iespēju, ka šo konferenci varēs ierakstīt, kas nozīmē – ja ģimenē ir vairāki bērni, varēs noskatīties ierakstu.
Jeļena Solvjova: Varbūt vari arī komentēt, kādus tieši rīkus plānojat izmantot?
Ance Kancere: Mums būs trīs varianti. Pirmais variants ir "e-klase", kuru mēs jau ļoti aktīvi izmantojam – tās otrs variants ir "e-klase" un "Microsoft Teams" programma. Mēs jau vairākus gadus skolā esam ieviesuši "Office 365" platformu, ar ko skolēni un skolotāji strādā. Otrais variants ir "e-klase" plus "Teams" dokumentu apmaiņai klases ietvaros, kas ar lielu skolēnu skaitu varētu būt daudz ērtāk, jo "Microsoft Teams" vidē iespējams izveidot klases ar skolotājiem, un visi dokumenti tad sakrīt konkrētajās klasēs. Trešais variants ir iepriekš minētie rīki plus videokonference tiem priekšmetiem, kam ir nepieciešama klātienes sajūta un saziņa.
Soma.lv – liels palīgs ārkārtas apstākļos
Jeļena Solovjova: Jāni, ko skolēniem, skolotājiem un arī vecākiem piedāvā izglītības platforma "Soma.lv" un kā pielāgosieties īpašajiem ārkārtas apstākļiem?
Jānis Gribusts: Soma.lv ir izglītības uzņēmuma "Lielvārds" radīts rīks. Pirms trim gadiem, kad mēs palaidām šo lietotni, tā bija kā resursu krātuve, kur bija mācību grāmatas, kas bija pieejamas bez maksas, arī darba lapas, skolotāju metodiskie materiāli, skolotāju grāmatas, tai skaitā arī video. Laikam ejot, sapratām, ka līdz ar "Soma.lv" platformas ienākšanu skolu vidē mums jārada arī digitāls saturs, līdz ar to radās viedgrāmatas, kas pieejamas skolēniem un skolotājiem, kā arī vecākiem, kur saturs ir mūsdienīgs – ar video, audio formāta iespējām, un arī tiešsaistes uzdevumi: skolēni var tos pildīt un uzreiz iegūt atgriezenisko saiti.
Šī gada sākumā sākām arī pilotēt projektu "Soma klasei". Ja iepriekš runājam par skolēnu, kurš izmanto šo viedgrāmatu, tad "Soma klasei" parādījās iespēja, kā skolotājam lietot to savā klases darbā.
Skolotāji šīs viedtēmas var palaist savā klasē, un visa informācija, ko skolēns dara, parādās skolotāja žurnālā. Pēdējās nedēļas laikā mēs aktīvi visu pielāgojam attālinātajām mācībām, saņemam ļoti jautājumu un ieteikumu no skolotājiem, kurus mēs uzreiz ņemam vērā un liekam iekšā sistēmā, tādā veidā dizaina domāšanu ieviešot jau reālajā dzīvē. Skatāmies, kā vēl vairāk varam palīdzēt skolotājiem lietot mācību materiālus attālinātai mācīšanai.
Izvēles vairs nav
Jeļena Solovjova: Alise, vai šībrīža situācija pasaulē ir ietekmējusi "Infogram" un "Prezi" lietotāju paradumus vai veidus, kā šie rīki šobrīd tiek izmantoti?
Alise Dīrika: Kontekstā ar tikko nosauktajiem rīkiem gribētu ieskicēt, kurā pieredzes ķēdītē dzīvojam mēs. Ir rīki, kas palīdz skolotājiem un skolēniem atrasties vienā vidē, piemēram, "Microsoft Teams", ir rīki, kas palīdz skolotājam likt atzīmes – augšuplādēt saturu un citādi veidot procesu. Un tad ir uzskates materiālu noformējuma daļa, kas ir tieši tas, ko dara "Infogram" un "Prezi" rīki. Skolotājs var izveidot prezentāciju, izmantojot klasiskos prezentācijas rīkus: ja prezentāciju rāda klasē, skolotāja rīcībā ir viņa superspējas – noturēt uzmanību ar balsi, interaktīvi iesaistīt skolēnus mācību procesā, un tas viss darbojas klātienē. Kad tas ar tehnoloģiju līdzdalību notiek pastarpināti, skolotājam daļa no šīm superspējām paliek ekrāna otrajā pusē, tad
prezentāciju rīka "Prezi" īpašā superspēja ir noturēt skolēnu uzmanību, jo tas ir būvēts tieši tāpat, kā mūsu prāts uztver informāciju – telpiski.
Ir arī video rīks, kur skolotājs var ierakstīt, piemēram, mācību saturu jeb ievadu, un atšķirībā no citiem video rīkiem, kur ir vai nu ekrāna skats, vai nu skolotāja skats, mūsu izstrādātais rīks palīdz skolotājam un saturam būt vienā ekrānā, piemēram, norādīt ar pirkstu uz kādu stāsta daļu, formulu vai ciparu – to visu var darīt vienā rīkā. Bet ar grafiku un uzskates materiālu rīku "Infogram" var veidot datu vizualizācijas, shēmas, formulas – uzzīmēt un noturēt skolēnu uzmanību, izstāstīt sarežģītu, varbūt uz tāfeles skaidrojamu saturu ar digitāliem rīkiem ir vienkāršāk. Un tad šo uzskates materiālu var augšuplādēt visās platformās, kas tika pieminētas.
Mēs esam tā vizuālā, vieglāk uztveramā satura nodrošinājums.
Pirms mūs skāra koronavīruss, mūsu uzskates materiālus izmantoja skolotāji, kas bija sava amata entuziasti – izvēles kārtā viņi piedomāja pie tā, cik uztverams ir viņu radītais saturs.
Šobrīd tā vairs nav izvēles iespēja – skolotājam ir jāizmanto savas superspējas gan ar digitālajiem rīkiem pastarpināti, gan videoierakstā ar skolēniem.
Tas rīku kopums, ko esam izstrādājuši iepriekš, tagad tiek izmantots plašākā un piespiedu kārtā.
Visam jānotiek ātri
Jeļena Solovjova: Varbūt jūs varat komentēt, kā tiek veidoti šie rīki un cik liela loma ir dizainam jūsu rīku izstrādē?
Jānis Gribusts: Protams, ka dizains ieņem ļoti nopietnu lomu – ja par dizainu runājam ne vairs kā skaistumu, bet kā par funkcionālo dizainu, kā tad skolotājs un skolēns sapratīsies savā starpā un kā pēc iespējas ar dizaina palīdzību atvieglot izpratnes procesus. Jau iepriekš pirms plānojām kādu jaunu produktu vai funkcionalitāti, gājām un runājāmies ar iesaistītajām personām. Šobrīd tas kļuvis vēl aktuālāk, jo skaidrs, ka pie tik liela lietotāju apjoma pieauguma, kāds ir pašlaik, rīkam ir ļoti daudz informācijas, kas ir jāapkopo. Šis ir tas brīdis, kad visam jānotiek ļoti ātri, un līdz ar to jebkurš palīdzības tekstiņš vai pareiza darbība ļoti palīdz.
Alise Dīrika: Varu ieskicēt divas lietas. Viens ir mūsu uzņēmuma noformulētā misija, par ko mēs cīnāmies – tā ir vizuālā komunikācija.
Cilvēks, kuram ir vēstījums, to var izdarīt divos veidos. Tādā, kur neviens neklausās, nesaprot un nekāda rīcība neseko. Bet var arī citādi – darīt to maksimāli skaidri, uztverami un rosināt rīcību, ko vēstījuma autors ieplānojis,
ko dara auditorija pēc tam, kad viņš šo ziņu izstāsta. Otra lieta – pielāgoties modernai darba un mācību videi. Mūsu uzņēmums atrodas trijās laika zonās – Amerikā, Budapeštā un Rīgā, un mūsu pašu ikdienas darbs ir regulāri asinhroni komunicēt ar 300 kolēģiem. Mēs to varam darīt divos veidos – ar gariem e-pastiem vai arī vizuāli uztverami – lai kolēģis Amerikā pēc sešām stundām nepazaudē kontekstu, ir joprojām produktīvs komandas darbā.
Realitātes pārbaude
Jeļena Solovjova: Kas, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi, strādājot attālināti? Kā dizains var to palīdzēt risināt?
Alise Dīrika: Līdzīgi kā skolas, skolotāji un citas darba vides, arī mēs strādājam no mājām, un redzu, cik grūti ir pārslēgties no ikdienas konteksta uz darba kontekstu. Un šeit palīdz ikdienas rituālu digitalizācija.
Piemēram, mūsu uzņēmumā ir viena čata grupa, kur pusdienas pārtraukumā cilvēki satiekas, pajautā, vai tev viss labi; tad ir grupa, kur var kopā taisīt ēst vai ieturēt kafijas pauzi, pēc iespējas uzturēt to pašu darba ritmu un režīmu, kāds ir bijis, un, ja kāds digitālais rīks var palīdzēt to imitēt, tad arī dabīgi tajā procesā ieiet.
Tas ir tas, kas man šobrīd palīdz, jā.
Ance Kancere: Par skolas dzīvi runājot –
šī nebūs tikai nedēļa, tas būs ilgāks posms, kurā jāstrādā attālināti, tāpēc nepieciešams ieviest kaut kādas procedūras – piemēram, skolēns līdz pulksten 11.00 atsūta audzinātājam īsziņu, ka viņš ir gatavs mācīties.
Skolai ir jākontrolē, vai skolēns piedalās mācību procesā, vai ir nepieciešams viņam kaut kā palīdzēt – jābūt visu laiku saziņā. Audzināšanas stundām vajadzētu būt kā videokonferencei, kur mēs visi satiekamies, ieraugām viens otru, mēs sajūtamies atkal kā klase, iegūstam enerģijas lādiņu viens no otra, pastāstām, kā mums iet.
Jānis Gribusts: Skolotājs tomēr ir galvenā atslēga – viņam jāveic komunikācija, tāpēc jābūt rīku sinerģijai. Protams, ka skolotājs ar tiem turpina uzturēt klases garu, jo viņš ir tas diriģents, kas visu veido un uztur.
Ance Kancere: Šajos apstākļos tas nepieciešams pat dubulti, vairāk, nekā esot uz vietas skolā.
Jeļena Solovjova: Kā jau Alise teica – kad daļa no superspējām palikusi ekrāna otrajā pusē.
Alise Dīrika: Gribu padalīties ar savtīgu prieku, ko esmu novērojusi piespiedu kārtā. Mēs kā visa izglītības sistēma – skolēni un skolotāji – esam spiesti pāriet uz ļoti modernu mācību procesu, kas realitātē būs tieši tas, ko skolēni redzēs darba vidē, kad viņi tajā ienāks. Un viņiem jau tagad ir iespēja izbaudīt, kā tas ir!
Es tā strādāju ikdienā – mans priekšnieks konferences zvana veidā pārbauda, vai komandā viss ir labi.
Šobrīd visiem produktu izstrādātājiem ir iespēja pāriet un izmēģināt modernākus rīkus, kā komunicēt. Tā ir unikāla atgriezeniskās saites saņemšanas iespēja - visām institūcijām tā ir iespēja pielāgoties un beidzot būt moderniem, un tas ir tas, uz ko gan darba vide, gan izglītības sistēma jau iet un sen gāja.
Šobrīd mums beidzot ir realitātes pārbaude un man ir prieks par to.
Jānis Gribusts: Protams, šajā digitālajā laikmetā lielākajai daļai skolotāju un skolēnu ir pieejamas viedierīces, un skolu videi bija jāmainās –
šis ir piespiedu un varbūt mazliet paātrināts process, bet katrā ziņā skolotāji un skolēni iepazīstas ar iespējām.
Ance Kancere: Paturpinot lietas par prieku... Es pati strādāju ar vidusskolas klasēm – mācu programmēšanu. Man tiešām ir vēlme izmēģināt videokonferences un attālināto darbu, jo daļa no jauniešiem, kas mācās pie manis, visticamāk, strādās starptautiskās kompānijās, kur viņiem tas noderēs. Ir patīkams satraukums par to, kas un kā notiks, un ko skolēni teiks – kāda viņiem būs sajūta. Domāju, ka nevajag tikai baidīties un satraukties, bet vajag izmēģināt dažādas iespējas, un tas nekas, ka nesanāks ar pirmo stundu – mēģināsim vēlreiz.
Visam nav jāsanāk uzreiz! Tas ir tāds mierinājums skolotājiem, ka visam uzreiz nevajag būt perfekti.
Jānis Gribusts: Jo mēs jau paši arī neesam perfekti. Jebkurš, kurš mācās jaunu rīku vai arī to rada – mēs turpinām visu laiku to attīstīt, pielāgoties. Nekad jau nesanāk ar pirmo reizi – attīstības process ir labs un vajadzīgs.
Arī skolēniem šis būs labs brīdis pašmotivācijai.
Ance Kancere: Šajā situācijā skolēniem, skolotājiem un visai sadarbības ķēdītei būs jāpielieto visas caurviju prasmes, kas ir digitālā pratība, pašu mācīšanās, kas ir sadarbība, pilsoniskā līdzdalība mums ir ļoti aktuāla šobrīd. Tāpēc šis ir tāds sava veida tests – pārbaude tam, kā šis viss var strādāt.
