Kāpēc dizains?

Dizains un pētniecība

Kāpēc dizains?

Izstāde "Snīkeri: eko x ego" Medicīnas muzejā - eksperiments ārpus ierastā spēles laukuma

Vai mākslīgais intelekts apdraud dizaina nākotni? Saruna ar mākslinieku Reino Apsi

Dizainers Reino Apse: Mākslīgais intelekts nav šeit ieradies, lai mūs aizvietotu vai atņemtu darbu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Mākslīgais intelekts ir tikai rīks! Tas nav šeit ieradies, lai mūs aizvietotu vai atņemtu mums darbu," uzsver dizainers un audiovizuālais mākslinieks Reino Apse, kurš raidījumā "Kāpēc dizains?" dalās pārdomās par to, kāda ir mākslīgā intelekta ietekme uz dizainera darba ikdienu. Mākslīgais intelekts kļuvis par ierastu praksi daudzās jomās no vēl gana futūristiskās pašbraucošo automobiļu nozares līdz rekomendācijām sociālajos tīklos vai rezultātiem "Google" meklētājā. Taču, lai arī ar mākslīgo intelektu saskaramies arvien biežāk, viedokļi un sajūtas par to atšķiras.

Jeļena Solovjova: Sāksim ar pamatiem. Asociācijas ar vārdu "mākslīgais intelekts" var būt ļoti dažādas. Kāds prāto par balss asistentiem Siri vai Alexa, kāds cits atsauc atmiņā filmu "2001: Kosmosa odiseja" un tās galveno varoni – superdatoru "Hal 9000", kas, lai arī laipns un draudzīgs, lemj galu galā upurēt cilvēku dzīves par labu datos balstītiem lēmumiem. Kas tavā skatījumā ir mākslīgais intelekts – vai tā ir superinteliģence, kuras mērķis ir mūs iznīcināt, vai parocīga tehnoloģija, kas dara mūsu dzīvi labāku? Proti, vai mums ir jābaidās no mākslīgā intelekta?

Reino Apse: Tas, kā tu uzdod šo jautājumu, jau daudz ko pasaka mums priekšā par to, kā cilvēki skatās uz visu jauno, un šī noteikti nav pirmā reize, kad šāda reakcija ir cilvēku lokā, parādoties jaunai tehnoloģijai. Bailes, neziņa, panika – tās  ir neizbēgamas emocijas, pie kurām cilvēki nonāk, sastopoties ar kaut ko jaunu. Manuprāt, atslēga ir tajā, ka 

cilvēki vienkārši nesaprot, kas tas tāds īsti ir un ko tas spēj izdarīt. Viņi ir redzējuši šīs filmas – kaut vai "Kosmosa odiseju", kuru tu jau minēji – tā ir pirmā asociācija, kas viņiem rodas: ahā, tātad mēs esam soli tuvāk tam, ka mūs visus iznīcinās!

Manuprāt, svarīgāk būtu sākotnēji jautājumu uzdot par to, kā mākslīgais intelekts mums var palīdzēt. Mums vajadzētu vairāk runāt par to, kā tas atvieglos mūsu dzīvi ikdienā un uzlabos mūsu dzīves kvalitāti. Gatavojoties šai sarunai, mākslīgajam intelektam uzdevu dažus jautājumus, un viens no tiem bija šāds: ja mēs baidāmies no mākslīgā intelekta, ka tas varētu sākt izdarīt lēmumus mūsu vietā, pārņemt varu pār valdību vai mūsu dzīvi, tad noteikti ir jāsāk domāt par apziņu, un vai mākslīgais intelekts var attīstīt apziņu. Uz šo jautājumu mākslīgais intelekts atbildēja sekojoši – ka apziņa ir subjektīva sajūta un domāšanas process, kas notiek cilvēka prātā. Tā ir spēja apzināt sevi un savu vidi, sajust un domāt par lietām un pieņemt lēmumus. Apziņa ir cilvēciskās būtības unikālais, raksturīgais raksturlielums, un to nevar precīzi definēt vai izskaidrot. Apziņu var izprast tikai caur individuālu pieredzi un izpratni.

Teksts, ko sagatavoja mākslīgais intelekts, bija ļoti garš, bet galvenais, ko viņš pavēstīja – un konkrēti mēs runājam par "ChatGPT" modeli – ja mēs paši līdz galam nesaprotam, kā strādā mūsu apziņa, mēs to nevaram iemācīt mākslīgajam intelektam.

Bet vai nav tā, ka pēc būtības mākslīgā intelekta doma nav veidota ar nolūku, lai atdarinātu veidu, kā domājam mēs un kā strādā mūsu intelekts?

Nezinu, vai tas ir obligāti – iemācīt mākslīgajam intelektam strādāt tieši tā, kā strādā mūsu smadzenes. Man liekas, vairāk šis jautājums ir par procesu automatizāciju un procesu optimizāciju: mērķis ir radīt kaut ko, kas ir pārāks par mūsu smadzenēm, bet tam nav jābūt līdzīgam mūsu smadzenēm. Tāpat arī jautājums par apziņu – vai cilvēka apziņa nepieciešama arī mākslīgajam intelektam, vai tomēr mākslīgais intelekts varētu radīt savu apziņu, kas mums nav saprotama.

Reino Apse un Jeļena Solovjova
Reino Apse un Jeļena Solovjova

Kādi mākslīgā intelekta risinājumi šobrīd tiek pielietoti digitālajā un grafiskajā dizainā, un vai tu pats kaut ko no tā izmanto savā ikdienā?

Izmantoju vairākus rīkus. Iespējams, daudziem jau būs zināms tāds rīks kā "Dall E" vai precīzāk – "Dall E 2", jo tā jau ir otrā paaudze. Ir arī tāds rīks kā "Midjourney", kas ir ļoti līdzīgs "Dall E", bet tas vairāk virzīts jeb apmācīts tieši konceptmākslai. Ir vēl rīks, kas ir ļoti viegli pieejams – "This Person Does Not Exist", ir arī citi rīki attēlu ģenerēšanai. Katram no šiem rīkiem ir savs lietojums, jo katrs apmācīts ar savu datu paketi. "Dall E "un "Midjourney" izmantoju ātrai konceptu izveidei, lai redzētu, vai tajā virzienā, kurā dodos, vispār ir vērts doties. Pieņemsim, ir kaut kādas idejas, kas rodas, un tās ir tik ļoti savdabīgas, ka ir ļoti sarežģīti atrast references. Un tad tā vietā, lai pavadītu piecas stundas, rokoties cauri bilžu galerijām, cerot atrast pareizo leņķi, pareizo gaismu, es to varu izdarīt dažās minūtēs, uzģenerējot sev vēlamo attēlu. Bet, ja nepieciešams vizuālis, ko  izmantot produkcijā, kas tiks palaista tālākai izmantošanai plašākā telpā, ar ģenerētajiem attēliem rodas problēmas. Tajos ir daudz nepilnību, neloģisku savienojumu.

Īpašas problēmas mākslīgajam intelektam ir ar rokām: kaut kādu iemeslu dēļ tās vienmēr ir trīs, vai arī tās ir salipušas kopā. Visādi artefakti saistīti ar acīm – tās nav vienādas, viena acs ir augstāk, otra zemāk, viena atvērtāka, otra aizvērtāka, kaut kas nav kārtībā ar zīlītēm.

Ir ļoti daudzi artefakti, kas ir jātīra. Bet tik un tā – tas ir tikai viens elements. Vismaz es savā darbā izmantoju tikai vienu elementu no ģenerētās bildes, nevis visu bildi.

Un kā ir ar videospēļu dizainu? Zinu, ka šī joma tev arī ir mīļa un tuva.

Videospēļu dizainā mākslīgais intelekts pastāvējis jau sen – faktiski kopš pašiem to pirmsākumiem 50. gados.

Ja runājam par vizuālo aspektu, attēlu ģenerēšanas rīki spēj ļoti atvieglot videospēļu satura radīšanu, kas nepieciešams milzīgos apjomos, ko varbūt pat sākumā ir grūti aptvert.

It īpaši lielākām videospēlēm, bet arī mazākām videospēlēm grafikas izstrāde veido apmēram 40 procentus no videospēļu budžeta, un mākslīgie intelekta rīki spēj samazināt šos izdevumus, mākslinieku resursus novirzot kvalitātes uzlabošanai, nevis kvantitātes izveidei. Nav gan arī tā, ka "Dall E" sāk spļaut ārā nepieciešamo skaitu eliksīru bildīšu. Ir rīki, kurus programmē speciāli, lai konkrētais viens rīks ģenerē tikai eliksīrus un neko citu. Ja kompānijā ir 20 mākslinieki vai dizaineri un no šiem dizaineriem, pieņemsim, pieci tiek aizvirzīti veidot eliksīru pudelītes, mums pietiek ar vienu vai diviem: arī tad mums paliek pāri resursi, lai varētu ne vien sazīmēt saturu, bet iet tam cauri un pārliecināties, vai tas tiešām ir vislabākais variants, kāds iespējams.

Reino Apse un Jeļena Solovjova
Reino Apse un Jeļena Solovjova

Ja videospēļu dizainā tas ir iespējams, ka mākslīgais intelekts ģenerē saturu, kāpēc lai tas nebūtu iespējams digitālās grafikas dizainā vai jebkurā citā jomā?

Šis ir plašāks jautājums. Tā problēma, visticamāk, ir tajā, kā mēs apmācām mākslīgo intelektu. Lai mēs to apmācītu, nepieciešamas ievades, kuras visbiežāk būtu cilvēku radītas. Ja mums nebūs piemēru, no kuriem mākslīgajam intelektam smelties iedvesmu, drīz vien nonāksim pie situācijas, kad viss būs viens un tas pats, jo ir beidzies tas, no kā kopēt.

Tu gribi sacīt, ka mēs esam vajadzīgi mākslīgajam intelektam, ne tikai mākslīgais intelekts mums?

Es teiktu, ka tā ir simbioze, kas notiek starp mākslīgo intelektu un dizaineru, mākslinieku, mūziķi vai jebkuru rakstnieku, kurš izmanto mākslīgo intelektu. Pieturos pie savas pozīcijas, ka

mākslīgais intelekts ir rīks. Tas ir tikai rīks! Tas nav šeit ieradies, lai mūs aizvietotu vai atņemtu mums darbu. 

Protams, ir pozīcijas, kuras mākslīgais intelekts varētu aizvietot pilnībā, bet tās vairāk saistītas ar datiem un analītiku – piemēram, finanšu analītiķi, datu zinātnieki – šo profesiju cilvēkiem varbūt ir vērts nedaudz aizdomāties, kāds ir tavs pienesums un ko es varētu darīt varbūt pēc gadiem desmit. Varbūt tas ir ļoti skaļi teikts – nesaku, ka tas notiks ļoti strauji, negribu nevienu sabiedēt. Vienkārši tās ir pirmās industrijas, kuras visvairāk varētu tikt aizvietotas. Nesen "Tiktokā" skatījos ļoti interesantu sižetu: kāds ārsts dalījās ar savu pieredzi saistībā ar mākslīgo intelektu. Viņš ievadīja pacienta datus un pajautāja, kāda ir diagnoze, un šis mākslīgais intelekts uzstādīja korektu diagnozi. Pēc tam ārsts ievadīja jautājumu, kāda varētu būt atveseļošanās sistēma, vai arī ko izrakstīt šim pacientam, un atkal šis mākslīgais intelekts iedeva diezgan precīzu sarakstu ar medikamentiem un lietām, ko vajadzētu darīt.

Godīgi sakot, neviena profesija nav simtprocentīgi pasargāta no mākslīgā intelekta. Bet nedomāju, ka ir ļoti daudz profesiju, kuras pilnībā aizvietos mākslīgais intelekts un tajās vairs nebūs nekādas cilvēku iesaistes.

Reino Apse un Jeļena Solovjova
Reino Apse un Jeļena Solovjova

Tu jau pieminēji trīs rokas un citas neražas, kas šobrīd raksturīgs mākslīgā intelekta risinājumiem. Varbūt nāk prātā vēl kādas limitācijas, vai – tieši otrādi – kaut kas, ko mākslīgais intelekts šobrīd spēj dizainā izdarīt labāk nekā cilvēks?

Varbūt ķersimies uzreiz klāt jēdzienam "labāk". Labāka ir efektivitāte, ātrums, kādā iespējams veikt iterācijas. Tas principā ir dažu sekunžu, varbūt minūšu jautājums. "Dall E" gadījumā tev ir četri varianti – ja tev tie nepatīk, spied vēlreiz "ģenerēt", un tev atkal ir četri varianti. Mākslīgā intelekta trumpis ir ātrums. Bet limitāciju ir ļoti daudz – jo vairāk, jo dziļāk tu skaties konkrētos lietojumos, jo vairāk limitāciju sastopi.

Pirmkārt, ar mākslīgo intelektu ir jāmāk komunicēt: ja neproti pareizi rakstīt tā saukto promptu jeb ievadtekstu, nevari nonākt pie vēlamā rezultāta. 

Es teiktu, ka tā drīzāk ir laimes spēle. Katram no rīkiem ir savs veids, kā pareizi jākomunicē, kādi prievārdi jāliek priekšā vai arī kaut kādi specifiski termini, kas jāizmanto, lai kontrolētu attēlu. Tā lielākā limitācija tomēr ir tajā, ka tu nevari dabūt tieši to, ko tu vēlies. Tā ir sadarbība, kur šis rīks tev var iedot virzienu, tālāk kontroli atkal pārņem tu pats un savelc visu kopā. Jo tur tomēr ir ļoti daudz smalku nianšu, un man liekas, ka tieši šis ir tas atslēgvārds –

smalkas nianses mākslīgais intelekts nav spējīgs saprast. Saprast kontekstu, saprast auditoriju, saprast mērķi – mākslīgajam intelektam visi šie koncepti šobrīd ir sveši.

Tieši tā, Reino – šobrīd. Doma, ko tu izcel – strādāt kopā ar mākslīgo intelektu, nevis aizstāt vienam otru – ir skaista un pareiza. Bet vienlaikus ticu, ka tuvāko piecdesmit gadu laikā vizuālā informācija principā varētu būt pilnībā ģenerēta. 

Grūti paredzēt, kas notiks jau pēc desmit gadiem, jo kāds mazs izlēciens kādā ļoti specifiskā jomā var radīt tehnoloģisku revolūciju, kas ietekmē visu. Šis rīks, iespējams, ir mākslīgais intelekts. Es gan vairāk tomēr sliektos uz kvantu datoriem – ka kvantu datori būs tie, kas radīs milzīgo lēcienu. Bet ne par to ir stāsts. Ja runājam par mākslīgā intelekta potenciālu nākamajiem 10 gadiem, mans viedoklis nedaudz atšķiras no tavējā.

Vēl joprojām neuzskatu, ka mākslīgais intelekts pilnībā aizvietos audiovizuālos cilvēkus. Ir smalkas nianses, ko, iespējams, nākotnē, tuvāko desmit gadu laikā, viņš spēs atrisināt. Bet, lai spētu radīt jēgpilnu attēlu, ir nepieciešams vairāk nekā tikai reference.

Šobrīd mākslīgais intelekts skatās tikai uz referencēm, tas neko jaunu nerada. Tas nav nekas jauns, tas viss ir pārstrādājums, kas, godīgi sakot, šobrīd notiek gan mākslā, gan arī dizainā, jo arī dizainā bieži vien mēs skatāmies uz citiem dizainiem un citām mājas lapām, tomēr iedvesmojoties no tām spējam radīt arī kaut ko jaunu – pilnībā tādu, kas nav eksistējis pirms tam. Man liekas, mākslīgais intelekts šobrīd to nav spējīgs darīt – tā ir tā lielākā limitācija šobrīd. Citādi informācijas telpa būs tik ļoti piesātināta ar mākslīgā intelekta radītajiem attēliem, ka mēs iegūsim tieši pretēju reakciju, un cilvēka radītā dizaina – albuma vāciņa, gleznas vai kā cita vērtība tikai pieaugs. 

Reino Apse un Jeļena Solovjova
Reino Apse un Jeļena Solovjova

Viena lieta ir tā, kā šobrīd izmantojam mākslīgo intelektu, lai radītu dizainu vai lai gūtu atbalstu dizaina radīšanā. Bet otra lieta – kā mākslīgais intelekts tiek dizainēts, un tā ir ļoti interesanta tēma! Tāpat kā jebkurā tehnoloģijā, arī mākslīgais intelekts bez dizainera klātbūtnes nebūs lietotājiem draudzīgs un, visticamāk, nebūs arī gana ētisks, un tie ir divi aspekti, kas ļoti rūp dizaineriem un kuros, manuprāt, mēs paši esam gana labi. Viens no potenciālajiem riskiem, pilnveidojoties pašam mākslīgajam intelektam, ir tas, ka tas vairos vai stiprinās jau esošos aizspriedumus sabiedrībā. Piemēram, 2016. gadā "Microsoft" laida klajā eksperimentu – čatbotu "Tay", kas tika integrēts sociālajā tīklā "Twitter". Tā būtība bija vienkārši komunicēt, mijiedarboties ar cilvēkiem, un šādi mācīties un attīstīt savu intelektu. Bija vajadzīgas mazāk nekā 24 stundas, lai jaukais, komunikablais Tay pārvērstos par seksistu, rasistu, antisemītu. Un principā šis eksperiments ar to arī beidzās. Bet tas ļoti ilustratīvi parāda, cik ātri lietas var noiet greizi, ja neesam padomājuši par riskiem, dizainējot mākslīgo intelektu. Kādi izaicinājumi tuvākajā laikā būs jārisina tiem dizaineriem, kuri dizainē mākslīgā intelekta risinājumus?

Primāri svarīgi ir atzīt, ka mākslīgais intelekts daudz ko pasaka par mūsu sabiedrību kopumā. Konkrētais piemērs, ko tu minēji, atspoguļo diezgan bēdīgu situāciju saistībā ar to, kādā sabiedrībā šobrīd dzīvojam. Bet runājot par mākslīgo intelektu kopumā, man liekas, ka

viens no lielajiem ieguvumiem mākslīgā intelekta sakarā ir tas, ka šis rīks ļauj mums vairāk iepazīt sevi, saprast vairāk par sevi kā indivīdu un sabiedrību, kurā atrodamies, kādā pasaulē dzīvojam. Ētiskās problēmas noteikti ir vairākas.

Man liekas, ka "Dall E" jau ir saskāries ar dažām no ētiskajām problēmām un dizaineriem, kas strādā pie šiem rīkiem, jāatbild uz ļoti daudziem sarežģītiem ētiskiem jautājumiem. "Tay" gadījumā sākotnējā problēma, ko šobrīd viņi jau daļēji ir atrisinājuši, bija tāda: ja ieraksti vārdu "strādnieks", tas vienmēr būs balts vīrietis, kad ieraksti vārdu "tiesnesis", tas vienmēr būs balts vīrietis, kad ieraksti vārdu "skolotāja", tā vienmēr būs sieviete. Respektīvi, šie jau sabiedrībā ieaudzinātie stereotipi tiek reflektēti arī mākslīgajā intelektā un rezultātos, ko tas dod atpakaļ. Tādēļ nepieciešams ielikt speciālus aizsargrīkus, kas konstanti monitorē un mēģina labot aizspriedumainos rezultātus, kas varētu nākt ārā. Bet man liekas, ka šeit aktualizējas vēl viens jautājums – vai tas savukārt ir ētiski? Vai, tavuprāt, ir ētiski monitorēt rezultātu un pielāgot to kaut kādai vīzijai par to, kā vajadzētu būt politiski pareizi?

Ja tas ir Reino Apse, kurš savā studijā ģenerē "Dall E" rezultātus, iespējams, ka tas nebūtu ētiski, bet, ja runa ir par milzīgām korporācijām, kas apstrādā datus un kurām ir milzīga ietekme, tad, manuprāt, tas ir ētiski. Vienkārši jāizvērtē, kādi ir iespējamie scenāriji. Un no šiem diviem scenārijiem es noteikti izvēlos scenāriju dzīvot utopiskā, bet saulainā sabiedrībā, lai arī ne līdz galam īstā, jo viss, kas ir īstajā sabiedrībā, jau nekur nepazūd, bet, ja tas tiek vēl mākslīgi pavairots un iespējots, tad esam lielas ķibeles priekšā.

No ētiskā aspekta mēs neizbēgami esam lielas ķibeles priekšā, jo nākamais jautājums, kas parādās – kurš ir tiesīgs kontrolēt saturu? Kurš ir tiesīgs noteikt, kas tad ir pareizais saturs un kas ir nepareizais saturs, ko tagad rādīsim cilvēkiem un ko nerādīsim? Un kas notiks brīdī, kad saturs vai kontrole nonāks kādas lielas korporācijas rokās, vai pat ja šī korporācija būs sasaistīta ar kādu konkrētu valdību? Var rasties ideja par to, ka tas, ko mākslīgais intelekts tagad dod pretī, ir universālā patiesība, bet patiesībā tā nav universāla patiesība – tā ir patiesība, kas izveidota, balstoties no datu paketēm, kas tam sabarotas kā labie piemēri. Jāizvairās no šādu rīku izveides, kurā tie kļūst aizspriedumaini, rasistiski, kuri redz tikai vienu iespējamo rezultātu. Jautājums ir ļoti plašs.

Reino Apse un Jeļena Solovjova
Reino Apse un Jeļena Solovjova

Tie visi ir brīnišķīgi jautājumi, ar kuriem dizaineriem būtu jāstrādā tuvāko gadu laikā, kad mākslīgā intelekta jautājums nav tikai par tehnoloģiju, bet par politiku, par sabiedrību un par to, kādas ir mūsu savstarpējās attiecības. Vai ir kaut kas, ko tu vēl gribētu papildināt?

Ļoti svarīgi, ko es vēlētos iezīmēt:

no visām atbildēm, ko savācu no mākslīgā intelekta, svarīgākā ir viņa paša atziņa par to, ka viņš nav spējīgs domāt patstāvīgi, just patstāvīgi, un veikt lēmumus tādā veidā, kādā to dara cilvēki.

Jā – "viņš" vai "tas"? Man liekas, ka šeit arī parādās interesanta problēma. Bieži vien, runājot par mākslīgo intelektu, izmantoju apzīmējumu "viņš", kas nozīmē, ka esmu to jau personificējis.

(..) Visvairāk vēlētos uzsvērt to, ka mākslīgais intelekts attīstās, un ir ļoti svarīgi sekot līdzi savas industrijas attīstībai. Precīzāk – sekot, kā mākslīgais intelekts attīstās tieši konkrētajā industrijā, un ir svarīgi būt lietas kursā par to, ko tas spēj darīt, kā tas spēj atvieglot tavu dzīvi. Jo mēs neviens negribētu nonākt situācijā, kurā mūs aizvieto kāds cits tikai tāpēc, ka konkrētais darbinieks ir spējīgs strādāt ar mākslīgo intelektu, bet mēs esam šo iespēju nogulējuši un nu pamodušies kā tehnoloģiski analfabēti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti