Talantu galerija

Komponists Juris Karlsons sarunā par DZĪVI, kas ir jēgpilnu skaņu piepildīta

Talantu galerija

Mūziķe Laura Jēkabsone atskatās uz savā muzikālajā karjerā visspraigāko vasaru

Artūrs Igoveņš meklē, atrod un rada neierastus dizaina risinājumus

Dizaineris Artūrs Igoveņš: Domāt risinājumus ir dzīvesveids

Artūrs Igoveņš vienlaikus ir gan dizaineris, gan inženieris, gan tehnisko risinājumu inovators. Viņš ir Rīgas latgalietis, "Dizainstudijas A" dibinātājs, pie kura, kā smejoties saka viņš pats, daudzi klienti vēršas kā pie ārsta, taujājot pēc neierastiem risinājumiem.

Talantīgais dizaineris rada ne vien idejiski, bet savos autordarbos pārsteidz ar Latvijā un pasaulē inovatīviem tehniskajiem risinājumiem. Viņš ir vairāku tehnoloģiju pionieris Latvijā, kā arī daudzu interjera, vides objektu un arhitektūras risinājumu tehniskā izpildījuma autors, tostarp aizvadītajā gadā arhitektūras balvu saņēmušās “Kempinski Hotels” tīkla viesnīcas Rīgā daudzu interjera dekoratīvo elementu autors un izpildītājs.

“Burtnīcas bija vairāk apzīmētas nekā sarakstītas. Bet skolā paveicās ar dažiem pasniedzējiem. Viens no tiem – Vasilijs, kas pasniedza fotomākslu. Otrs bija Leonards Lazdiņš, kurš pasniedza praktiskās nodarbības, viņš man un vēl dažiem studentiem deva “haltūras”,” savu skolas laiku Latvijas Radio raidījumā “Talantu galerija” atminas Artūrs Igoveņš.

Artūrs dzimis un uzaudzis Latgalē, bērnība pagājusi Rēzeknes novada Kaunatas pagasta Lielajos Batņos, kur mācījies vietējā skolā. Te iepazinis visus lauku dzīves darbus un ražošanas procesus. Noprotams, ka tas pēcāk palīdzējis uz mākslu skatīties citādi. Pēcāk dzīvojis internātā un veiksmīgi pabeidzis Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu.

“Tās pat nebija tikai haltūras. Viņam, piemēram, bija viens pasūtījums ēkai, kas tagad ir Rēzeknes pilsētas domes ēka, toreiz tā bija, šķiet, kaut kāda partijas komiteja. Jāuztaisa 1.maijam plakāts virs ieejas "Lai dzīvo brīvā Padomju Latvija”. Pedagogs atnes “polšu”, haltūra taču, turklāt līdz rītam visam jābūt gatavam,” atmiņu stāstu turpina Igoveņš. ““Polšu” likvidējam, taisām trafaretus burtiem.

Ir jau vēla nakts, liekam to savu uzrakstu, lai varētu apzīmēt un izkrāsot. Burti izrādās par lielu, jaunus vairs uztaisīt nepaspēsim. Sēžam, domājam, kā iziet no situācijas, es piedāvāju izmest kādu no vārdiem – “Lai dzīvo brīvā Latvija”. O, super skan, un kompozīcija arī normāla. Cepam augšā.

Nākošajā rītā mūs izsauca, jautāja, ko ar to biju domājis. Es teicu – skan loģiski un turklāt ir kompozicionāli. Viņi laikam nodomāja, ka esmu traks, un palaida. Skaidrā tu tā neizdarītu? Droši vien izdarītu.”

Pēc studijām Rēzeknē Artūra ceļi veduši uz Rīgu. Apprecējās ar novadnieci Veltu, kura tajā laikā jau dzīvojusi galvaspilsētā. Sākumā viņš strādājis radio rūpnīcā un pēc tam nonācis reklāmas nozarē.

Padomju Savienība sabruka un līdz ar to arī palielais no Maskavas vadītais uzņēmums “Sajuz Torg Reklama”. No Artūra stāstītā nojaušams, ka šis laiks viņam iedevis ne vien milzīgu praktisko pieredzi, spēju strādāt lielā komandā un vadīt vērienīgus projektus, izmantojot tam laikam un Latvijai progresīvus un maz pazīstamus materiālus un tehnoloģijas, bet arī pārliecību par sevi un savām spējām.

1991. gadā viņš nodibināja uzņēmumu “Dizainstudija A”, kurā pieņēma darbā 70 darbiniekus no sabrukušā “Sajuz Torg Reklama”.

“Mēs sākām taisīt reklāmas – tās pašas kastes, ko taisījām arī līdz tam padomju laikos. Konkurences nebija, un varēja arī neslikti nopelnīt. Vienīgi nebija jau arī nekādu materiālu. Tā pamazām sākām tautu pieradināt pie jauniem materiāliem, pie gaismas, pie lediem, pēc tam jau arī vēlāk pie plastikāta. [..] Tagad jau tas ir visiem saprotams,” atzīst Igoveņš.

Artūrs visai skarbi izsakās par mūsdienu dizaineriem un arhitektiem. Šķiet, tas ir vairāk tāpēc, ka viņam kā praktiķim tehniskajos risinājumos ar inženiera dotumiem gribas arī no citiem prasīt lielāku izpratni šajos jautājumos.

“Dizaineris ir tas, kurš atrod un spēj atrisināt problēmas, nevis nāk vai meklē tās. Es daru to, ko citi nevar izdarīt, to, ko var, to izdara citi.

Bildi uzzīmēt? Tās jau var atrast internetā, visas bildes – drusku pasēdēji un sameklēji. Tikai jāprot tās atlasīt, redz, kā ir, daudzus dizainerus var saukt par bilžu atlasītājiem,” vērtē Igoveņš.

Viņš to salīdzina ar arhitekta darbu, kurš ņem gatavus mezglus un strādā, tehniskās lietas jau tālāk risina inženieri.

“Bet man nav pasūtījumu ar jau gataviem risinājumiem. Ir bijuši, protams, gadījumi, ka atsūta skices, skatos, bet tur bildes no kataloga, un prasa, vai es varu tādu izgatavot. Tādu jau var gatavu nopirkt, kāpēc man to taisīt? Es varu taisīt, ja tas ir individuāls vai arī nav nopērkams veikalā,” atzīst Igoveņš.

Dizaineris stāsta, ka, lai arī uzņēmums saucas “Dizainstudija”, tā darbības virzieni ir dažādi. Reizēm nākas risināt tehniskus jautājumus, reizēm meklēt atbilstošus materiālus, piemēram, kā veicot pasūtījumu teātrim, kur vajadzējis, lai objekts ir viegls, izturīgs, gandrīz vai piepūšams, bet, lai izskatās kā īsts akmens vai metāls.

“Izturīgs un viegli pārvietojams, tāpēc arī nāk, vaicā, vai man nav kāds risinājums. Man parasti vienlaicīgi ir kādi 10 risinājumi, jo tas ir tāds dzīvesveids – tev visu laiku ir jādomā risinājumi,” bilst Igoveņš.

Viņš atklāj, ka ir slinks pēc dabas, visam meklē variantus ar mazāko pretestību.

“Tas, ka slinks, jau nenozīmē, ka tu neko nedari. Slinks ir progress. Tas nozīmē, kā to izdarīt ar mazāku piepūli, kā ātrāk vai labāk, lai tev būtu mazāk darba,” uzskata Igoveņš. “Nu, kaut vai šo te risinājumu, šo krēslu, tas ir no putuplasta un nopūsts ar poliuretāna elastānu. To es no sava slinkuma izdomāju. Kā uztaisīt mēbeli.”

Būvuzraugs Sandris Poplavskis Igoveņu pazīst jau vairāk nekā desmit gadus un ir kopā ar viņu strādājis pie vairākiem vērienīgiem projektiem, tostarp “Kempinski Hotels” viesnīcas Rīgā. Viņš uzskata, ka tādi cilvēki kā Igoveņš ar inženiera un mākslinieka spējām Latvijā ir maz sastopami.

“Tas, ko viņš ir radījis, ir kolosāli – te nav krāsu spaiņi un otas, ja jūs paskatītos apkārt uz visām tām iekārtām, gan esošām, gan tām, kas ir bijušas un vēl būs, jūs redzētu, ka cilvēks visu laiku iet līdzi laikmetam. Spēj izmantot tādas tehnoloģijas, ar kurām pārējie netiek galā, jo vienkārši pat vēl nav dzirdējuši par tām. Līdz ar to vairums cilvēku, kas viņu pazīst un zina, ko viņš ir izdarījis, pie viņa nāk kā pie glābšanas riņķa. Viņš nekad nesasolīs jums to, kas nav iespējams,” atzīst  Sandris Poplavskis.

Šobrīd “Dizainstudijā A” strādā trīs cilvēki – pats Artūrs, viņa vecākā meita Līga Šteinbuka un vēl viens darbinieks. Artūra meita Līga smejas, ka  “Dizainstudijā A” ir uzaugusi.

“Tas jau nav darbs, tas ir dzīvesveids. Kad tu uzaudz starp ploteriem un visādiem citādiem priekšmetiem, tad tu jau arī sāc citādāk domāt,” bilst Līga Šteinbuka.

Savu tēvu Šteinbuka raksturo kā traku ar to, ko viņš dara. Cilvēks, kas neesot paredzēts plašai sabiedriskai lietošanai, bet gan tikai tiem, kas ar viņu ir uz viena viļņa.

“Ja man atnāk studenti, es viņiem stāstu, ka esmu pabeidzis kādas desmit oksfordas. Naudas ziņā, jo tu visu laiku mācies par naudu. Es mācos par naudu. Nav variantu, kā tikai paņemt materiālu, sabojāt kaut ko, un tikai tad tu pa īstam saproti. Tad vēlreiz.

Desmitajā reizē sanāk. Vai arī ne. Cik nu tev pietiks – pacietības un naudas kaut ko bojāt. Griez, mēģini, skaties, vai iztur un ir dzīvotspējīgs,” pats Igoveņš komentē savu darbu.

Runājot par Igoveņa darbiem, jāmin arī, ka viņš ir 2013. un 2014. gada arhitektūras balvai pieteikto Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas Inženieru fakultātes un Austrumlatvijas radošo pakalpojumu centra “Zeimuļs” projektu līdzautors, viens no "Avārijas brigādes" pilsētiņas veidotājiem, kā arī daudzu Rīgas restorānu dizaina izpildītājs. Šobrīd strādā pie arvien jaunām, pasaulē nepieredzētām tehnoloģijām.

Taujāts par nākotnes plāniem, Igoveņš atzīst, ka arvien ir gatavs jauniem izaicinājumiem un tehnisko risinājumu atklājumiem.

Saistītie raksti
Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti