Kāpēc dizains?

Kā ir modē justies? Studijā - modes dizaineres Keta Gūtmane un Indra Komarova

Kāpēc dizains?

Detaļas kā arhitektūras piederības zīmes. Jūgendstila laika flīzes Rīgas namos

Dizains veselības pratībai. Saruna ar Medicīnas vēstures muzeja vadītāju Kasparu Vanagu

Dizaina nozīme veselības aprūpē. Stāsta Medicīnas vēstures muzeja vadītājs Kaspars Vanags

Kas kopīgs dizainam ar medicīnu? Ko no veselības aprūpes ir aizguvuši dizaineri un arhitekti un kāda loma ir dizainam medicīnas muzejā? Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja vadītājs Kaspars Vanags uzskata, ka Medicīnas muzejam pandēmijas laikā ir sevišķi svarīga loma – tam ir jākalpo par platformu, kas pulcē atšķirīgus viedokļus un spēcina sabiedrības veselības pratību.

LR3 raidījumā "Kāpēc dizains?" Kaspars Vanags dalās pārdomās gan par muzejam aktuālajiem izaicinājumiem, gan aizraujošām nākotnes iecerēm, kas tiks realizētas jau pavisam drīz.

Jeļena Solovjova: Varbūt ievadam dažos vārdos pastāsti par sevi?

Kaspars Vanags: Man ir mākslas vēsturnieka un muzeologa izglītība, esmu studējis Berlīnē un Londonā, un Berlīne joprojām man ir mīļākā pilsēta. Tagad esmu Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā – kopā ar komandu to mēģinu revitalizēt un atrast šim muzejam funkcijas laikmetā, kad sabiedrībā valda sociālā spriedze jautājumos par un ap veselību. Te mēs redzam, cik ļoti vecajām institūcijām trūkst vitalitātes vai lokanības, lai reaģētu uz šo situāciju. Iespējams arī, ka muzejam nebūtu obligāti jāreaģē uz katru ikdienas aktualitāti, bet tas, ka mēs vairs nevaram atļauties ar sabiedrību par veselības jautājumiem runāt vienvirziena komunikācijā, tas, protams, ir skaidrs.

Kādu tu saredzi Medicīnas vēstures muzeja lomu šajā sarežģītajā laikā?

Man liekas, ka būtiskākais būtu apjaust, ka veselība nav kaut kāds konstants lielums, bet kultūrsociāls konstrukts, kas laika gaitā mainās.

Ja mēs palūkotos uz to, par ko cilvēki sapņoja un vēlējās no veselības pirms simt gadiem, to būtībā arī esam panākuši, un mums atkal jau ir jaunas prasības un jaunas vēlmes.

No vienas puses šī mūžīgā gribēšana ir cilvēka raksturā, bet otra lieta – veselība ir nepārtraukti mainīgs lielums, kas šobrīd ļoti bieži tiek interpretēts arī kā spēja pielāgoties apkārtējiem apstākļiem vai tam, kas ir noticis ar tavu ķermeni. Un pielāgošanās spēja laikā, kad notiek vides katastrofas, kad gadalaiku ritmi mainās pilnīgi citādāk, nekā bioritmos esam pieraduši, nozīmē, ka mēs nepārtraukti atveseļojamies un pēc katras atveseļošanās sapratne par to, kas ir veselība, ir citādāka nekā iepriekš.

To mēs arī šobrīd redzam pie Covid-19 pandēmijas, ka ar katru nākamo soli mēs tā kā apjaušam kaut ko citu un jaunu, un tas vecais, "seksistiskais" teiciens, ka pēc kara visas bābas gudras, šeit laikam ļoti konkrēti parāda, ka tas, ko mēs zinājām varbūt pat pirms mēneša, šobrīd atkal jāpārskata.

Tāpēc muzejam, kas runā par veselību vai medicīnas vēsturi, arī jāsaprot, no kuras perspektīvas tas vispār runā. Bet interesanti, kā mēs redzam pielāgošanos: putniem, piemēram, aug garāki knābji, jo tie ir termoregulācijas sistēmai būtisks orgāns. Koraļļu rifi izvēlas citas mikrobiomas, ar kurām sadarboties, lai tie varētu turpināt funkcionēt arī siltākās ūdens temperatūrās. Un kas interesantākais – piemēram, Stenfordas Universitāte nesen konstatējusi, ka kritusies ir cilvēka ķermeņa temperatūra.

Ja 19. gadsimta vidū Vunderlihs, novērojot kādus 25 000 leipcigiešu, secināja, ka vidējā temperatūra ir 37 grādi pēc Celsija, mums šodien ir 36,6.

Uzskatīja, ka Vunderlihs ir kaut kā nepareizi mērījis. Bet kas ir interesanti – ka cilvēka ķermeņa temperatūra visu laiku kūļojas uz leju, it īpaši pēdējās desmitgadēs, kas droši vien saistīts arī ar to, ka apkārt ir ļoti karsts.

Jeļena Solovjova un Kaspars Vanags

Atceros nelielu epizodi pirms dažiem gadiem, vienā no Latvijas dizaina gada balvas pasniegšanas ceremonijām tu stāstīji par somu arhitekta Alvara Aalto projektēto Paimio sanatorijas krēslu, izceļot tā funkcionalitāti un autora nolūku – to projektējot, viņš fokusējies uz to, lai lietotājam būtu vieglāk elpot. Tagad tu esi Medicīnas muzeja vadītājs. Kādu tu kopumā saredzi dizaina lomu medicīnas pasaulē?

Tā iet kopā kā rociņa ar cimdiņu! Pirmām kārtām vairumā gadījumu ikdienā lietojamā dizaina pamatā ir ne tikai medicīna, bet veselība kā tāda un labbūtība. Otrkārt, dizains ir ļoti daudz mācījies no medicīnas. Ja runājam par to pašu ķermeņa temperatūru – būtībā tā

slimnieka ķermeņa temperatūras līkne jeb koordinātu ass, kuru no 19. gadsimta beigām sāka likt slimnīcas gultas kājgalī, kurā katru dienu atzīmē, vai pacientam temperatūra iet uz augšu vai uz leju, ir viena no pirmajām infografikām, kura tikai pēc tam tika pārcelta uz biržas kursiem!

Otra lieta – tu atgādināji manis teikto par Paimio sanatorijas krēslu: faktiski jau tuberkulozes sanatorijas un rūpes par tuberkulozes slimniekiem pirms visām antibiotikām, pirms visām vakcīnām vispār bija bazētas uz to, lai slimnieks vienkārši labi justos, un šī labbūtība kā rūpju un ziedēšanas centrs tiek pārmantots dizainā. Mēs šobrīd vēlamies vienkārši labi justies, un tiek uzskatīts, ka tieši tuberkulozes sanatoriju arhitektūra ļoti iespaidojusi to, kādu mēs redzam savu dzīves telpu – vai tās būtu krāsu gammas, vai tas būtu Paimio krēsls – tā ir kopdarbība. Izcelsim arī Alvara Aalto sievu – viņi abi gadiem ilgi sekoja līdzi tuberkulozes slimniekiem: kādas pozas viņi ieņem, kurās viņi jūtas ērtāk.

Dizaineri pat izvēlējās sanatorijas griestu krāsu, lai tā būtu maiga, sūnu zaļa – tāpēc, ka slimnieki daudz laika pavada gultā, raugoties uz griestiem: ja tie ir balti vai koši, viņiem nogurst acis.

Ko mēs zinām no katras neveiksmīgas viesnīcas guļamistabas? To, cik ļoti traucē, ja gaismas ķermenis ir istabas vidū pie griestiem – tad tas ir tavā redzeslokā, kad esi gultā, tāpēc Aalto pāris gaismas ķermeņus nolika tuvāk pie sienām – uz griestiem, bet lai tie nav redzeslokā. Un kas ir pats skaistākais piemērs Paimio sanatorijā – katra palātiņa bija diviem cilvēkiem, un sanitārie un higiēniskie apstākļi bija ļoti būtiski. Tāpēc

katram slimniekam šajā istabā bija sava izlietne, bet, lai tas otrs slimnieks vēl nepamostos, kamēr pirmais jau mazgā muti, Aalto bija dizainējis tādu izlietni, kura nešļakstās – lai nav trokšņa, kas pamodinātu istabas biedru.

Visas šīs mazās, mazās nianses – tie mūsdienās ir lielie logi, balkoni, nodalītās telpas, kuras tajā pašā laikā var savienot, lai būtu vairāk svaiga gaisa – tās ir nianses, par kurām runājam arī šodien – skolas telpu un ventilācijas sistēmu kontekstā.

Paimio sanatorija, Alvar un Aino Aalto, 1933

Tik simpātiski tu formulē dizaina nozīmi, runājot par dizainera iejūtību un rūpēm par lietotāju. Bet, atgriežoties pie Medicīnas muzeja, gribu tev arī pavaicāt domas par tur sastopamajiem vai redzamajiem dizaina eksponātiem. Kad apmeklēju nozaru muzejus, vienmēr ar savu profesionālo kretīnismu uz tiem raugos arī kā uz dizaina vēstures muzejiem. Tur redzamas skaidras liecības par to, kā cilvēki veidojuši arī dizainu, tāpēc gribētu aicināt tevi pastāstīt par, tavuprāt, vērtīgākajiem un nozīmīgākajiem, vai arī interesantākajiem eksponātiem, ar kuriem tu esi saskāries Medicīnas muzejā.

Tur mēs esam uz viena viļņa! Arī man, protams, Medicīnas vēstures muzejs vienmēr šķitis ļoti interesants ar to, ka tas ir kā tāds lupatu deķis, kurā nabadzības dēļ ir tā: kamēr izremontē vienu zāli, jau aizmirsies, kas un pēc kādiem principiem remontēja iepriekšējo… Reizēm tas ir skumji, jo vienkārši nevari atrast elektroinstalāciju shēmas. Bet tā lielākā sāpe ir jau tevis pieminētā – labs dizains ļoti bieži iet rokrokā ar rocību. Muzejam ir bijuši gan labāki, gan sliktāki laiki, bet ir daudzas lietas, kuras mēs uzskatām par teju ikoniskām: piemēram,

aina no pabaisās viduslaiku pilsētas, kuras sakarā katrs bērns ir dabūjis to pieredzes zīmogu, kuru viņš nes līdzi visu turpmāko dzīvi, mūs abus divus ieskaitot – proti, kā tos mēra slimniekus maisos laiž no otrā stāva lejā uz pirmo.

Bet tas viss ir taisīts no ļoti lētiem, prastiem materiāliem: tas ir papjēmašē, un Dievs vien zina, ar ko tas viss ir sastiķēts kopā – tas drūp, pelē un uzsūc mitrumu. Ja mēs to vēlamies saglabāt, ir ļoti daudz jāinvestē. No otras puses – vai tas ir tik vērtīgs laika liecinieks, lai to saglābtu, salīdzinot ar tām izmaksām, ko tas prasītu? Tā ir viena lieta. Otra – amatiera-fanāta dizaina izpratne. Profesora Paula Stradiņa attieksme pret mākslu un dizainu ir ļoti pragmatiska: viņš pasūta darbus tiem māksliniekiem, kuri pēc kara ir politiski represētie, kuriem nomainījusies vai pazudusi klientūra, kuri bijuši vācu leģionāri vai atgriezušies no Sibīrijas, piemēram.

Viņš pasūta darbus arī Mākslas akadēmijas studentiem, bet, ja tie profesoram nepatīk, viņš dod savam draugam, profesoram Tilbergam, lai viņš fiksi pārlaiž ar otu pāri un pielabo tos.

Un ko vispār nozīmē muzeju veidot viņpus "dzelzs priekškara"? Profesors Stradiņš, kurš bijis Rokfellera stipendiāts, kurš bijis Anglijā, Skandināvijā, Amerikā, un pēkšņi ir "dzelzs priekškars"! Viņam taču nav to eksponātu, nav liecību no veselas rindas reģionu, un tad viņš tās feiko… No savām grāmatām Stradiņš pārfotografē gleznu fotoreprodukcijas ar slaveniem 18. un 19. gadsimta sākuma ārstiem vai zinātniekiem, kuras dod māksliniekam, lai viņš šo portretu uzglezno ar eļļas krāsām – pārsvarā uz preskartona. Tad viņš šos portretus ieliek zelta rāmjos, kurus nopircis vai nu antikvariātā, vai arī pārpircis no aizbraucošajiem baltvāciešiem jau krietni agrāk.

No vienas puses, šis zelta rāmis ļoti bieži no mākslas vēstures un ekonomikas viedokļa ir vērtīgāks nekā eļļas gleznas kopija uz kartona. Savukārt no dizaina vai mediju vēstures šie objekti ir neatsverami interesanti,

te mēs redzam Valtera Benjamina stāstu – kas notiek ar mākslas darbu mehāniskās reprodukcijas laikmetā. Muzejs un kolekcija top laikā, kad sociālā prestiža sasniegšanā eļļas gleznas portretam vēl ir milzīga vērtība, un tad tu arī redzi, kāds tad ir tas parādes portrets. Tās ir lietas, kuras 21. gadsimtā vairs nestrādā. Un tad ir jautājums –

ja mēs saglabājam profesora Stradiņa kā muzeja dibinātāja ieceri, tas vairs nav Medicīnas vēstures muzejs, bet gan mediju vēstures muzejs,

kas arī ir interesanti, tikai jautājums, vai mēs to varam atļauties: kurš tādā gadījumā runās par veselību, par dabaszinātnēm, par to, kā mēs rūpējamies un gādājam viens par otru? Tas jau arī šim muzejam ir jādara.

Paimio sanatorija, Alvar un Aino Aalto, 1933

Vai šobrīd kolekcija tiek papildināta, un, ja tā, tad kas liecina par to, ka tieši tam, lai kas tas arī nebūtu, šobrīd ir jāatrodas muzejā?

Tas ir smags jautājums. Manuprāt,

vēsturiski muzejs dzimis no entuziasta-privātkolekcionāra idejas un pozitīvā nozīmē – apsēstības, un, kā bieži vien tas ir ar kolekcionāriem, viņi nemēdz nospraust robežas. Šim sapnim – izstāstīt medicīnas vēsturi no Ēģiptes līdz kosmosam – ir milzīgs areāls!

Pirmkārt, nav jau atkal tās rocības atrast oriģinālus – vēstures liecību materiālus kā eksponātus, tāpēc tiek radītas replikas. Otra lieta – šī muzeja kolekcijā un īpaši ekspozīcijā lielā mērā fokuss ir uz ārstu, bet medicīna taču ir kā medaļa ar divām puses: tajā vienmēr būs pacients un ārsts. Varbūt neteiksim gluži – pacients, bet jebkurš cilvēks ar savu ķermeni. Kāda veidojas mūsu attieksme pret cita cilvēka ķermeni – šis jautājums šajā ekspozīcijā izpaliek. Tas izpaliek jau tajā brīdī, kad saproti, ka cilvēks ar kustību traucējumiem augstāk par pirmo stāvu šajā muzejā neiekļūst. Mēs ekspozīcijā neredzam šķēres, kas būtu dizainētas kreilim. Te ir ārkārtīga apsēstība ar zinātni, diagnostiku, ārstniecības un ķirurģijas metodēm, bet tajā pašā laikā tas, kā cilvēks bez ārstniecības metodēm mēģina pielāgoties dzīvei ar to ķermeni, kas viņam ir – tā visa ir daudz par maz šajā muzejā. Manuprāt, arī higiēnas vēsture ir daļa no tēmām, kurām obligāti šeit būtu jābūt. Vai arī psihiskā veselība. Mums ir viena vitrīna, kurā ir trakokrekls un vēl kaut kāda baisa josta ar ķēdi, ar kuru [pacientu] pieķēdēt pie sienas. Līdztekus

ir viena 19. gadsimta gleznas kopija ar trako namu 18. gadsimta Londonā, un kopijas autore ir gleznotāja Stradiņa – profesora Stradiņa meita, kura izdarīja pašnāvību, par ko mēs šeit nerunājam. Skeleti skapī, aizliegtās tēmas –

mēs joprojām esam tajos piecdesmitajos, sešdesmitajos gados, kad šis muzejs tika dibināts. Un – jā, tajā gadā arī Gagarins brauca kosmosā: muzeja vitrīnā ir Černuška, kas lidoja pāris nedēļu pirms viņa. Bet kas ir noticis šeit, uz zemes? Jēziņ, te viss vēl ir pa vecam. 

Tomēr pēdējo gadu laikā ir manāmas arī gana skaidras pārmaiņas. Viens ir saturs, kas muzejā ir skatāms, un otrs ir veids, kā muzejs komunicē, un tā platforma, par ko tu runāji – kurā satikties dažādām domām. Gribu akcentēt vairākas lietas: piemēram, mūsdienīgā mājaslapa, kas funkcionē, ir skaista un viegli lietojama. Vai tāda nianse, par ko es vasarā ļoti nopriecājos – atvērti vārti uz dārzu, kas aicina ieiet iekšā un attiecīgi lietot šo dārzu. Protams, apgleznotais mūris. Par šodienu, par nākotni, par iecerēm un arī praktiskām lietām no dizaina puses – kas ir tas, kas ir iecerēts uzlabojumu virzienā?

Lielākā no iecerēm – īpaša ekspozīcija vai muzejs bērniem, kas, no vienas puses, būtu kā veselības pratības izglītības platforma. Bet no otras puses mēs uzdodam ļoti nopietnu jautājumu paši sev: ko nākošajām paaudzēm nozīmēs vēsturiskais mantojums? Vai viņiem vēsturiskais mantojums primāri būs 19. gadsimta stetoskops, dzelzs plaušas, ārsta ķitelis, vai arī viņi vēsturisko mantojumu primāri redzēs no tāda aspekta kā – ko jūs mums atstājāt no planētas? Tāpēc

mēs pārveidojam muzeja piebūvi: ja Lipkes muzejs runā par drosmi, tad mēs to būvējam kā "Grētas māju" – tāds pagaidām ir darba nosaukums –

kurā būtiskas būs divas lietas: tāds kā "survial kit" (izdzīvošanas komplekts – red.), biohaks – kā tu ar savu ķermeni vari pielāgoties pasaulei, kura būs pilnīgi citādāka. Un otra lieta ir interese par jaunajām tehnoloģijām, par ilgtspēju – ar cerību, ka, iespējams, mēs tehnoloģiski spējam apsteigt klimata izmaiņas, apokaliptisko sajūtu. Vienīgais veids, kā mēs to varēsim apsteigt, būs ar jaunās paaudzes tehnoloģijām. Darba nosaukums mums ir "Viens vesels".

Mēs nevaram būt veseli un slīgt labbūtībā, ja labbūtībā veselīgas nejūtas Ķekavas vistas, mūžameži tiek izcirsti un tiek samazināta dzīves platība veselai rindai augu un dzīvnieku.

Visai ekosistēmai jābūt veselai. Jau no septembra muzejā būs jauna, profesionāli aprīkota izstāžu zāle, kas līdz šim būtībā muzejam nebija. Tā būs iespēja veidot dialogu ar sabiedrību caur īpašām dabaszinībām, būs veselīgam dizainam un rūpēm veltītas izstādes. Lai sāktu gatavot auditoriju bērnu muzejam, pirmā izstāde mums būs skolu jaunatnei – tā būs par snīkeriem. Šajā tēmā ir tik daudz dizaina un veselības – tur ir gan 10 000 soļi, gan recycle materiāli, darbaspēka ekspluatācija tā sauktajās trešās pasaules valstīs – ir miljardiem sporta apavu, kas katru gadu tiek izmesti atkritumos. Tā ka tur ir milzumdaudz tēmu – par tām arī mēs mēģināsim runāt, piesaistot jauno auditoriju, jauniešus, kas atnāk paši, nevis ar skolotāju skolas grupā.

Aino Aalto Paimio krēslā, Alvar Aalto, 1931–1932

Kā, tavuprāt, mainīsies Medicīnas muzeja loma un kā mainīsies pats muzejs?

Arī šausmīgi, šausmīgi grūts jautājums. Medicīnas vēstures muzejs un tā tradicionālie patroni – ārsti – labprāt gribētu redzēt šo muzeju ar minimālām pārmaiņām, jo viņiem šķiet, ka tajā viss ir kārtībā. Tādos gadījumos kā vienu no galvenajiem argumentiem minu lūk, ko:

ja mēs vēlamies muzeju saglabāt arī nākotnē, jādomā par to, lai uz muzeju nāktu jaunatne. Ja jaunatne to atradīs par garlaicīgu esam vai nelietderīgu, tad, kad viņi izaugs un būs kultūras ministri, veselības ministri un premjeri, viņi vienkārši teiks – nē, šis muzejs mums nav vajadzīgs!

Un otra lieta – muzejs nav noliktava vai storage place: tas ir zināšanu fabrika. Ja muzejs nav spējīgs būt zināšanu fabrika, respektīvi, nevis zināšanu noliktava, bet zināšanu fabrika – arī tad tam nav izredžu izdzīvot: šajā laikmetā ir daudz spēcīgāki spēlētāji.

Jeļena Solovjova un Kaspars Vanags

Novēlēšu Medicīnas muzejam garu un ilgu mūžu fabrikas lomā! Un cik laimīgi varam būt, ka tik svarīga tēma kā veselība tiks un tiek skatīta tik plaši, kā tu par to šobrīd stāsti!

Milzīgs paldies par to! Vēlreiz uzsvēršu, ka muzejs nav viens cilvēks, tas ir skudru pūznis, pilnīgs komandas darbs. Priecājos, ka mūsu komandu pārņem arvien lielāks entuziasms, un mani kolēģi ir noticējuši ne tikai muzeja nepieciešamībai mainīties, bet mēs esam spējīgi tur kaut ko mainīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt