Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
Kur gan vislabāk mācīties dizainu, ja ne ikdienā? Kur gan ievirzīt jaunās paaudzes estētisko gaumi, ja ne skolā? Kur gan atturība interjerā vislabāk izceļ jauniešu radītprieku, ja ne apgūstot mūzikas un mākslas pamatus? Jā, Saldū abas mūzas sadzīvo zem viena jumta, un speciāli radītā būvkultūra palīdz gan racionālam mācību procesam, gan izpratnei par atbildību pret vidi un nākotni. Nekādu pārmērību, estētika triumfē neuzbāzīgi, bet pārliecinoši. Par arhitektūras ietekmi uz izglītības sistēmu un Saldus skolas veiksmes stāstu vēsta arhitektūras vēsturniece Ieva Zībārte.
Orientieru devēja
“Spoži eksāmenu un pasaules skolu olimpiāžu rezultāti ļāvuši pamanīt Somijas un Igaunijas izglītības reformas veiksmes stāstu. To ilustrē arī vērienīgas skolu pārbūves un jauna tipa mācīšanās vides veidošana. Latvija savukārt var lepoties ar izcilu vēsturisko skolu ēku mantojumu, ko veido elegantas 20. gadsimta sākuma ģimnāzijas, 20. gadsimta 30. gadu skolu būvniecības viļņa prominentās būves pilsētās un laukos, kā arī padomju laiku skolas lielo pilsētu mikrorajonos, taču izglītības reforma arhitektūras un mācīšanās vides kontekstā Latvijā pagaidām ir nākotnes izaicinājums.
Par Latvijas izcilību var uzskatīt valsts un pašvaldību finansēto mūzikas izglītību, ko stiprina vairāk nekā 150 mūzikas un mākslas skolu tīkls, iekļaujot no centra vistālākos reģionus. Valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju šāda investīcija attaisnojas, pamanot vismaz viena vai vairāku Latvijas diriģentu, solistu un citu mūziķu vārdus Vīnes Valsts operas, Ņujorkas Metropoles operas vai Londonas Karaliskās operas programmā.
Jaunbūvju pioniere
2013. gadā atklātās Saldus Mūzikas un mākslas skolas arhitekti uzsāka jaunu ceļu ne tikai mūzikas skolu, bet visā izglītības arhitektūrā, taču šī iniciatīva, lai arī pozitīvi vērtēta sabiedrībā, pagaidām nav uzņēmusi apgriezienus, un mācīšanās Latvijā joprojām notiek vēsturiskajās skolās, ko remontē un pārveido energoefektivitātes uzlabošanas projektos.
Saldus skola ir piemērs, kur arhitektūra var tikt izmantota arī kā mācīšanās metode – kur gan vēl labāk iepazīties ar dizainu, mūsu ikdienas un ēku ietekmi uz vidi, ja ne skolā!
Saldus ar 12 000 iedzīvotājiem ir maza, ainaviska pilsēta, un Mūzikas un mākslas skola ar tās kompakto taisnstūra apjomu, zaļo jumtu un veselīgas būvniecības risinājumiem pilsētiņas rāmajā garā atbilst labākajiem būvkultūras standartiem. Ēkā savietojušās divas skolas, ko interjerā atšķir krāsa. Nodarbību telpas izvietotas pa perimetru, bet kopīgiem pasākumiem paredzētas zāles, iekšpagalmi un bibliotēka ēkas viducī. Skolu caurstrāvo gaisma; vide ir iekļaujoša, demokrātiska un vienkārša, viegli adaptējama dažādām funkcijām un bērniem dažādos vecumos.
Arī arhitekti mācās
Skolas projektēšana bijusi mācīšanās process arī “MADE arhitektiem”. Pēc uzvaras konkursā 2007. gadā, kur tika uzsvērta ekoloģiskās arhitektūras principu izmantošana, šos principus nācās ieviest praksē. Pieredze iegūta Zviedrijā un Šveicē, kur atklātas masīvkoka un stikla iespējas, kas redzamas arī skolas fasādē. Iekštelpu raksturu nosaka betons un apmetums ar klašu telpās gaišu, bet koplietošanas telpās spilgtu krāsojumu.
Pa šo laiku ir sakuplojuši koki modernajā skolas laukumā, bet pati ēka nostiprinājusi pozīcijas pilsētas ainavā. Šis ir būvkultūras piemērs, kurā arhitektūra ir notikusi koprades situācijā, kur sabiedrības, pasūtītāja, lietotāja un arhitektu ambīcijas ir bijušas vienotas, kā rezultātā tapis visiem derīgs un attīstību stimulējošs risinājums,” stāsta Ieva Zībārte.
Saldus Mūzikas un mākslas skola pierāda, ka investīcijas izglītībā attaisnojas gan jaunās paaudzes personību veidošanā, gan pilsētvides sakārtošanā.
Pat ja skolā vairs neej, tad priecājas acis. Katru dienu kāds garāmgājējs mēro ceļu gar skolu, kļūstot mierīgāks un labāks – tieši tāds ir labas arhitektūras zemapziņas efekts. Un, ja vēl caur logu dzirdamas centīgas, arvien uz pilnību plūstošas mūzikas skaņas, tad mūzu spēks ir iedarbojies dubultā.
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.
