Dievs ir detaļās. Saruna ar arhitektu Jāni Dripi

Henrieta Verhoustinska: Jāni, kas ir tavs pēdējais darbs kā arhitektam?

Jānis Dripe: Man iznācis saskarties ar izcilām personībām, un es to novērtēju. Pirms kāda brīža Imants Ziedonis aizgāja no mums, tad Ausma [Kantāne]. To vietu, kur viņi ir atraduši mūža mājas, esmu veidojis. Tāpat arī Stradiņu dzimtai un izcilajam sirds dakterim Jānim Volkolākovam. Ik pa brīdim arī kādam labam draugam kaut ko uzzīmēju, mazformāta arhitektūru. Esmu arhitektūras administrators, vairāk runāju vai rakstu par arhitektūru.

Pēdējā laikā tu darbojies kā RISEBA pētnieks, savulaik biji šīs augstskolas Dizaina un arhitektūras fakultātes dekāns. Vai Latvija ir arhitektu lielvalsts?

Jā un nē. Mums jābūt lepniem un paškritiskiem reizē. Tas attiecas gan uz izdarīto darbu, gan uz izglītības procesu. Manuprāt, ļoti svarīgi, ka blakus [Rīgas] Tehniskajai universitātei, kura ir jau vairāk nekā ar 150 gadu vēsturi, tapa privāta augstskola RISEBA. Šobrīd jauni, talantīgi kolēģi ir ceļā uz vēl vienu arhitektūras programmu, tā, iespējams, būs pie [Latvijas] Mākslas akadēmijas. Lai viņiem patiesi veicas! Tātad, privāta institūcija, valsts institūcija un vēl viena mākslā bāzēta arhitektūras programma varētu būt, un tas sevi cienošai arhitektūras valstij jeb lielvalstij, ja mēs tā varētu domāt, būtu tikai absolūti nepieciešami. Šobrīd kopumā ir astoņas arhitektūras skolas Baltijā, tātad būs deviņas.

Iespaidīgi. Tu strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) kā padomnieks arhitektūras un kultūrpolitikas jautājumos, esi arī uzrakstījis grāmatu par LNB ēkas arhitektu Gunāru Birkertu. Zinām, ka Nacionāla bibliotēka, kas tik ļoti izmainījusi Daugavas kreisā krasta vaibstus Rīgā, ir pretrunīgi vērtēta gan sabiedrībā, gan arhitektu vidū. Kāds ir tavs viedoklis par šo ēku?

Būtu jau brīnums, ja radošā sabiedrībā visi domātu vienādi. Mēs neesam uniformēta sabiedrība, un paldies Dievam! Mēs esam informēta, radoša, brīva sabiedrība, un par lieliem objektiem vienmēr ir viedokļu cīņas. Gunārs Birkerts ir arhitekts ar savu vērienu un žestu arhitektūrā. Viņš mums radīja ne tikai labi funkcionējošu ēku lietošanai.

Tajā brīdī, kad ēka tapa, Gunārs Birkerts teica: es mēģināšu radīt pieminekli Latvijas atmodai. Un tā ir Gaismas pils, un tas ir stikla kalns, tā ir rainiskā sākotne.

Arhitekts Folkers Gīnke, kurš radīja citu simbolu – Liepājas koncertzāli, reiz viņu vedu no lidostas, paskatījās [uz LNB ēku], tikko bija noņemtas stalažas, un teica: nav svarīgi, vai man tā ēka patīk vai nepatīk, ēka ir ģeniāla, viņa ir tik atšķirīga no visa, ko es esmu redzējis, apsveicu jūs ar to. Ar tādu skatu mums arī vajadzētu uz lielu arhitektu lieliem darbiem lūkoties – ar pietāti novērtēt, ka ir izdevies radīt kādu simbolu.

Nacionālajā bibliotēkā ir atvērta tevis kūrēta izstāde "Birkerts Latvijā". Kā tu redzi Gunāra Birkerta vietu Latvijas arhitektūras ainavā, hierarhijā?

Mēs varējām, mums bija iespēja izmantot Gunāru Birkertu vairāk, bet mēs ļoti ilgi pauzējām ar viņa objektiem. Tas bija 1988. gada Ziemassvētku rīts, kad cits Gunārs – Gunārs Asaris – zvanīja Gunāram Birkertam un teica: mēs, Gunār, gribētu, ka tu projektētu Nacionālo bibliotēku. Tā bija pirmā skice 1989. gadā, un tieši divdesmit pieci gadi pagāja. 2014. gadā bibliotēka tika uzcelta. Ar [Latvijas] Okupācijas muzeju mazliet īsāks laiks – divdesmit divi gadi. Tiesa, divos mēnešos viņš radīja skaistu kapa vietu savai mātei un audžutēvam Indriķim Saulei-Sleinim. Gunārs ir devis arī skices Rīgas rātsnama atjaunošanai, būtu interesanti, ja mēs to būtu izmantojuši. Kopā ar Andri Kronbergu viņi ir interesanti strādājuši pie administratīvā un tirdzniecības centra Ķīpsalā, vietā, kur šobrīd ir "Olimpia", – ja tas būtu realizēts, mums būtu vēl viena liecība un būtu divu arhitektu skaista kopdarbība. Birkerts no 1995. līdz 1997. gadam deva ļoti interesantus priekšlikumus centrāltirgus pārbūvei par starptautisku tirdzniecības centru. Toreiz visi teica: kāda stikla upe, un visa tā stikla upe ietecēs Daugavā, tirgus iegūs jaunu elpu. Tā kā nevajadzēja mums, mēs nevarējām paņemt tās lietas. Paldies Dievam, ir Nacionālā bibliotēka, ir ļoti vienkārša piebūve Okupācijas muzejam, un muzejs šodien ļoti labi funkcionē…

Tas arī izraisīja lielus, lielus strīdus arhitektu vidū...

Riktīgi lielus. Mēs, arhitektu sabiedrība, pārējai sabiedrībai demonstrējām, ka esam diezgan nešpetni savos izteikumos un vērtējumos, tai skaitā par pasaulē atzītiem, lieliem arhitektiem.

Gada nogalē tradicionāli tiek apkopoti dažādi kultūras sfēru notikumi, un arhitektūra nav izņēmums. Par ko liecina pērnā gada Latvijas Arhitektūras gada balvas galvenās balvas ieguvējs atbalsta centrs "Pērle" Cēsīs?

Man liekas, kopumā gada balvas skate liecina par bagātu kopainu, ļoti dažādu, dažādas arhitektu paaudzes. Liecina arī par to, ka mēs esam atvērti, arī starptautiski atvērti, jo viens no fināla darbiem bija Ventspils zinātnes centrs "Vizium", Lietuvas arhitekts Audrjus Ambrass to ir veidojis, viņam ir izcili objekti Lietuvā. Starp citu, viņš 2008. gadā saņēma Rīgas pilsētas arhitektūras gada balvu par tolaik "DNB" banku, tagad "Luminor", ar to interesanto pārkari Skanstē. Jau 2015. gadā galveno balvu iedevām Vītautam Biekšam par Nacionālā mākslas muzeja elegantu pārbūvi un pazemes paplašinājumu. Tolaik teicām, ka laba mūsdienu arhitektūra Latvijā ir Lietuvas arhitektūra. (smejas) Nu labi.

Šogad, man liekas, ir skaidra tā tendence, ka arī mazais var būt skaists, ka Dievs ir detaļās un vienkāršība krāšņo dzīvi.

Tas varbūt ir rezultāts žūrijas lēmumam par labu Cēsu centram "Pērle", sociāli orientētam, vienkāršam, pret dabu atvērtam. Mēs šodien neskatāmies pēc dārgiem, ambicioziem projektiem.

Zahas Hadīdas ēra ir pagājusi.

Zahas Hadīdas lielie līkumi diezgan dārgi maksā. Mēs neskatāmies pēc tāda zelta mirdzuma, bet tiecamies pēc vienkāršības, saprotamības, pēc otrreiz lietojamu ēku iespējām.

Ir pieprasījums pēc šādas arhitektūras vai arhitekti diktē šo modi? Cilvēki ikdienā nevēlas redzēt ambiciozākas zīmes un izpausmes?

Protams, ka vēlas. Katram mums gribas kaut ko skaistu baudīt, bet šodienas notikumi Ukrainā, mūsu ikmēneša rēķini mums māca domāt savādāk – būt taupīgiem, skatīties uz dabas resursiem, uz saviem resursiem un pasaules vērtībām kopumā. Nav jēga mirdzēt kādā sīkā, bagātam cilvēkam piederošā objektā, ja pasaulē notiek šādas lietas.

Mēs, man liekas, pēdējos gados sakārtojam savu jušanu un domāšanu kopumā un tas attiecas arī uz arhitektūru.

Arhitektūras gada balvas saņēma arī "Brūzis Manufaktūra" Juglā un Daugavpils cietokšņa inženierarsenāla ēka, kas tika rekonstruēta. Šie ir tādi renovācijas, atjaunotnes darbi. Tā ir tendence arhitektūrā, ko manuprāt, spoži pārstāv Zaiga Gaile, un šī tradīcija turpinās, īpaši "Brūzī Manufaktūra" – ar tādu vērību pret detaļām, veco.

Tas ir tas, ko pieminēju – Dievs ir detaļās. Vēl cits piemērs ir Āgenskalna tirgus – tik plašai lietošanai atdots, un skaistās lustras ienes tur eleganci, tajā pašā laikā tirgus ir tāds, kāds tas ir. Tā ir šī tendence. Man īpašs prieks par Daugavpili, ka cietoksnis atdzimst. Rotko centrs bija pirmais vēstnesis, tagad šīs arsenāla telpas, kā ekspozīciju telpas milzu platībā, tur jau ir interesantas lietas iekšā. Blakus tā saucamā  Martinsona māja, vēl viens objekts cietoksnī, kas veltīts izcilam keramiķim, bet arhitektam pēc izglītības, Pēterim Martinsonam, tur ir viņa plašā ekspozīcija. Tā ir vēl viena starptautiska zvaigzne blakus Rotko.

Viens no objektiem, kas šogad izskanēja – Rīgas cirka atjaunotne, kurai noslēdzās pirmā kārta. Vai tev ir sanācis novērtēt Rīgas cirka iekšpusi? Ārpuse vēl nav gatava.

Jā, man ir bijusi tā laime dažādās kapacitātēs sekot vairākiem projektiem. Vadīju starptautisku žūriju Nacionālā mākslas muzeja konkursā, pēc tam arī sekoju projektam. Tas pats bija ar Lielo Mežaparka estrādi, kas ir skaists vainagojums kopumā arhitektūrai, kultūras tradīcijai, tur neviens epitets nevar būt par spilgtu. Bet, ja atgriežamies pie Rīgas cirka, tur arī bija starptautisks konkurss, man bija gods vadīt šo žūriju. Bija asa konkurence, piedalījās izcili Francijas arhitekti, piemēram, un bija mazliet neapmierināti, ka mēs neesam viņus pamanījuši. Uzvarēja "No Rules Just Architecture" birojs ar Uldi Lukševicu. Uldis kopā ar būvniekiem ir izdarījis ļoti labu darbu par mazu naudu, ar inovatīvu pieeju CLT koka paneļu lietojumam ir radīta ēka, kuru mēs jau varam lietot funkcijai. Tas nav dārgi maksājis valstij, tā ir atgriezusies apritē. Protams, tur vēl ir ceļš ejams līdz visa kvartāla sakārtošanai, bet pirmais darbs ir izdarīts godam.

Tavs viedoklis par, manuprāt, vissasāpējušāko jautājumu Latvijas arhitektūrā – Rīgas akustisko koncertzāli? Valsts mēroga koncertzāle galvaspilsētā. Šobrīd ir atklāts metu konkurss. Atceros, mēs reiz tikāmies raidījumā "Kultūršoks" par šo tēmu, un tev patika ambiciozs koncertzāles projekts ar tiltu pāri Daugavai un uz tilta šī koncertzāle. Šobrīd, diezgan pieticīgi, ir izvēlēts Rīgas Kongresu nams. Tava attieksme pret šo vietu un ideju?

Vieta ir izcila, par to nav nekādu diskusiju – pats pilsētas centrs, pieejama, sabiedriskais transports. Vienīgā baža ir, un te mēs visi varam krustot pirkstus, lai konkurss ir veiksmīgs, lai ir kāda izcila arhitektu ideja. Ēkai jau bija sava vieta Latvijas kultūrā, un kā padomju laika modernisma piemineklis tā ir ar dažām detaļām reģistrēta Nacionālā [kultūras] mantojuma pārvaldē. Esošas ēkas ir ļoti grūti pārbūvēt izcilai akustikai, tāpēc es vairākkārt saku – lai būtu tā veiksme. Jo process jau tika darīts pareizi – ministram bija citas idejas, citas ambīcijas, viņš atdeva to lemšanu arhitektiem, arhitekti procesu veidoja pēc starptautiskiem standartiem, rezultāts ir tāds. Protams, daudziem ir žēl 2006. gada konkursa, kur ļoti daudzas redzamas arhitektūras zvaigznes piedalījās, tas bija AB dabis, Andis Sīlis vinnēja. Toreiz bija īstais laiks iet tālāk ar šo projektu, man tā šķiet. Mums būtu viens tāds pasaules klases objekts, visiem pamanāms. Ir izvēlēts cits ceļš. Vēlēsim veiksmi šim ceļam un cerēsim, ka mums viss tas izdosies. Ja ne, domāsim tālāk.

Pērnā gada nogalē kopā ar kolēģi Jāni Lejnieku tu laidi klajā grāmatu "Pilsēta starp jūru un ezeriem. Liepājas arhitektūra 100 gados". Mani interesē tavi jaunatklājumi, veidojot šo grāmatu. Tātad par pēdējiem simt gadiem, samērā jaunu posmu Liepājas arhitektūrā. Vai tev bija kādi jaunatklājumi? Tu tomēr neesi liepājnieks, tu esi rīdzinieks.

Liepājiniekiem ir ļoti vienkārša izvēle, viņi deklarē, ka tas nebūtu objektīvs skats, ja viņi uz Liepāju lūkotos no iekšpuses, viņi paši ir tik daudz tajā procesā. Mēs ar Jāni esam diezgan daudz rakstījuši grāmatas par Gunāru Birkertu un bibliotēku, kopā ar kolēģiem vēl ir citas grāmatas rakstītas. Tas bija interesanti. Mēs atklājām sev Liepāju. Drusku arī paplašinājām to skatu punktu, tas nebija tikai 1918. gads, Latvijas valsts un tai sekojošais. Lēmām, ka jāpaskatās arī uz Pirmo pasaules karu, jo Liepāja ir arī pilsēta–cietoksnis, tas ir ļoti īpašs salikums – Jaunliepāja, Vecliepāja, Karosta – tik dažāda. Tur apkaimes vien jau uzrāda interesantu spektru. Piemēram, viena apkaime ir Jaunā pasaule. Liekas, kas tur būs?! Tur septiņas mājas četrās rindās, bet nosaukums ambiciozs un ezera krasts. Paskatīties arī uz to iekļāvumu starp diviem ezeriem un jūru. Liepāja ir ļoti specifiska, pērle Kurzemes krastā, pelnījusi ne tikai šo grāmatu, bet vēl vairākas.

Šogad notiks Starptautiskā Venēcijas arhitektūras biennāle, un tu esi Latvijas paviljona komisārs. Ko tas īsti nozīmē?

Venēcijas biennāle ir viena no Latvijas iespējām starptautiski parādīt sevi, valsts tam tērē diezgan ievērojamus līdzekļus, un tad kādam ir jāpieskata, lai tie līdzekļi tiktu godprātīgi izmantoti, lai idejas ir tiešam tās labākās, lai pārstāvam Latvijas valsti cienoši. Šī būs ceturtā biannāle, kad es daru šo darbu, tie ir Kultūras ministrijas līdzekļi, kas tiek ieguldīti. Augstākais lidojums bija, šķiet, 2016. gads, kad mums izdevās visām trim Baltijas valstīm veidot vienu paviljonu. Niklāvas Paegle bija motors no Latvijas puses šai ekspozīcijai, tiešām visi mūs pamanīja. Atceros, pēc atklāšanas visu trīs valstu kultūras ministri, vēstnieki, komisāri teicām – turpmāk tikai tā, tikai kopā. Un nekas nenotika. (abi semjas) Tā gadās. Pēc tam bija 2018. gada biennāle, tur mazi pārtraukumi sanāca ar pandēmiju, tagad tiksimies pavasarī atkal. Ir ļoti interesanta jaunu arhitektu grupa ar jaunu, svaigu pieeju. Niklāvas Paegle vadīja žūriju, kura izvēlējās šos autorus, "DEI ARH" grupa. Pirmajā biennālē Latvija  startēja ar Gunāra Birkerta Nacionālās bibliotēkas projektu, tad es ironiski teiktu – nu, jaunie cilvēki, tagad lielveikals?

"T/C Latvija" ir šī projekta nosaukums.

Tāda ir viņu tēma. Bet, paldies Dievam, jauni cilvēki, gudri cilvēki, viņi rūpīgi seko pasaules medijos, kas notiek un, šķiet, ideju "T/C Latvija" viņi tiešām piepildīs ar interesantu saturu.

Bet biennāles kopideja ir "Nākotnes laboratorija". Kā šī lielveikala ideja iegulst kopīgajā arhitektūras biennāles koncepcijā?

Mūsu autori paskatīsies uz tirdzniecības centru kā uz sava veida kultūras fenomenu, kā iespējamu kopienas centru. Protams, ka lielveikalu var pielikt ne vien ar precēm, kas ir lietojamas mūsu gastronomiskām baudām, lielveikalu var pielikt ar idejām, var pasekot visām lielām arhitektūras idejām, kā tās pasaulē ir attīstījušās, nosacīti arī pārdot skatītājam lielās arhitektūras ideju, arī ideju par lielveikalu kā par iespējamu jēgpilnu kopienas centru. Ja tas godam izdosies, mēs būsim pamanīti.

Ideja ir diezgan paradoksāla, liekas – kas var būt bezpersoniskāks par lielveikalu.

Teiksim – kontraversāla, bet arī interesanta, izaicinoša.

Tu piecus gadu biji Rīgas galvenais arhitekts. Pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē Rīgas tēlu un izskatu ļoti ietekmēja skotu izcelsmes inženieris Džordžs Armitsteds, kurš bija arī pilsētas galva. Cik lielā merā Armitsteda laiks ir noteicis to, kā Rīga izskatās šodien?

Man gribētos likt blakus vēl vienu personību, un tas ir Reinholds Šmēlings, kurš bija visilgāk kalpojušais Rīgas pilsētas arhitekts Rīgas vēsturē, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Tas tiešām bija laiks, kad Rīga plauka un ziedēja. Tolaik pilsētas arhitektam iekrita loma arī projektēt daudzus objektus. Viņš bija ļoti produktīvs, projektēja skolas, slimnīcas, ugunsdzēsēju stacijas utt. Šie sarkano ķieģeļu veidojumi ar balto apmetumu joprojām rotā Rīgas pilsēttelpu. Tas bija izcils laiks.

Kā tev kā bijušajam galvenajam arhitektam šķiet, kā mūsu mīļajā Rīgā ir pārpārēm arhitektūras ziņā un kā pietrūkst?

Pirmkārt, man jāmin divas lietas – Rīgai joprojām nav apstiprināta attīstības plāna, tas no gada uz gadu turpinās, tā nevar būt tālāk uz priekšu, tas vienkārši ir politiķu uzdevums to atrisināt. Mēs veselu gadu dzīvojām bez pilsētas [galvenā] arhitekta. Šodien ir pirmās darba dienas Pēterim Ratas, kurš stājies šajā arhitekta amatā, gribu viņu apsveikt.

Jā, viņš nav bijis starp mums ilgu laiku, ir ieguvis izglītību ārzemēs, daudz tur strādājis, bijis arī Latvijā. Starp daudzajiem kandidātiem bija pāris tādi, kas šodien operē citās valstīs. Viņš ienāk no āra, nebūs bijis mūsu korporatīvajā vidē, tas, iespējams, ir labs tramplīns, kā paskatīties savādāk uz Rīgas lietām. Viņam ir divas labas atbalsta rokas, ja tā varētu teikt: ir pilsētas galvenā dizainere Evelīna Ozola un ir arī pilsētas galvenā ainavu arhitekte Indra Purs. Tā ka Pēterim ir labāka situācija, nekā man bija pirms desmit gadiem (smejas). Viens liels uzdevums būs "Rail Baltica" projekts. Kā šis projekts sagaumēsies ar teritoriju ap sliežu ceļu. Ja mēs neiegūsim labu, publiski lietojamu, ērti dizainētu pilsētas ārtelpu ap staciju, tirgu, autoostu, ja pilsēta un ekonomikas ministrs nepieliks visas pūles, rīdzinieki nejutīs ieguvumu no šī milzīgā projekta. Tā ir atbildība, resursi, bet arī milzu iespēja Rīgai. Lai maniem kolēģiem veicas!

Tas, ko tu jautāji. Mums ir maz labi sakārtotu un ne tik dārgu publiskās lietošanas telpu. Mums ir viena skaista Vecrīga un arī nekopta. Mēs mazliet tā kā peldamies tajā pagātnes greznībā – jūgendstils, eklektisma arhitektūra, Rīgas centra kvartāli, tā telpa ir jākopj un jārada jaunas. Daugavas krastmala – viena maza promenādīte pie Spīķeriem, tādai jābūt arī visai kreisā krasta krastmalai gar 11. novembra ielu. Tas ir aktuāli darāms darbs un nemaz ne tik dārgs.

Vietas, ko var lietot ikviens rīdzinieks. Arī apkaimēs droši vien. 

Apkaimes ar padomju mantojumu ir tas, kā mums ir pārpārēm. Tur vēl mēs dabūsim smagi strādāt, lai šos guļamrajonus konvertētu par šodienas, 21. gadsimta standartiem un kritērijiem atbilstošu dzīvojamo vidi. To mums ir pārpārēm, bet tā ir arī nākotnes problēma, jo vienkārši ir tehniski sliktā stāvoklī, nolietota bezdvēseles arhitektūra, kas mums būs jāpārvērš par kaut ko baudāmu.

Vēl viens liels sāpju jautājums, manuprāt, ir ''Valsts nekustamo īpašumu'' (VNĪ) attiecības ar lielu kultūras objektu būvniekiem. Te es domāju trīs teātrus, kas ir šobrīd iestrēguši. Mēs zinām, ka Jaunais Rīgas teātris nupat ir pieteicis pirmizrāžu streiku. Pēc tam, kad būvnieki nav saņēmuši prasīto avansu un VNĪ atkal domā, ka varētu lauzt ar viņiem līgumu, Alvis Hermanis ir paziņojis, ka tik ilgi, kamēr viņi nebūs atkal vecajā vietā, Lāčplēša ielā 25, Jaunais Rīgas teātris pirmizrādes vairs neizlaidīs. Vēl ir Leļļu teātris un sāpīgais jautājums ar Valmieras teātri. Vai nav prātīgāk, kā ar Rīgas cirku tas ir noticis, ka ēkas apsaimnieko pašu ēku iemītnieki? Rīgas cirka piemērs ir ļoti pozitīvs, tur viss notiek kā pa diedziņu.

Ļoti labs jautājums. Te uz augšu un uz leju, te tie amerikāņu kalni tiešām bijuši. ''Nekustamajiem īpašumiem'' ar apskaužamu regularitāti mainās vadība, tā ir politiski pārraudzīta institūcija, Finanšu ministrija to dara, radīta, lai efektīvāk darītu lietas, lai labi sekmētos ar valsts nekustamo īpašumu apsaimniekošanu, jaunu īpašumu būvniecību, jaunu objektu ieviešanu dzīvē. Bet sagadījies ir tā, Rīgas cirku pieskatīja Kultūras ministrija, Nacionālo bibliotēku būvēja Kultūras ministrija, un tad ir tā tiešā interese gala lietotājam un klientam. Darīts jau tika ar labu domu, lai tas viss būtu profesionālāk, institūcijas cilvēki māk izvērtēt, vadīt projektus, realitātē ne vienmēr tā ir iznācis…

Gandrīz nekad!

Gandrīz nekad… Mēs savā sabiedrībā sakām: tur tajā nosaukumā nav kaut kas "[Valsts] nekustamie īpašumi"... Viņi nekustas parasti, neiet tie darbi. Tā ka mainām nosaukumu, un varbūt viss notiks. (abi smejas)