Sadaļas Sadaļas

Centrālkomitejas ēkas arhitektu Jāni Vilciņu 90. jubilejā pieminot. Ģimenes atmiņas

Arhitekts Jānis Vilciņš (18.06.1931.–15.12.1996.) radījis vai strādājis pie nozīmīgiem objektiem, kas veido Rīgas vaibstus arī šodien – bijušās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkas, Preses nama un citiem. Viņam šogad apritētu 90 gadu, bet viņam bija lemts nodzīvot tikai 65.

PIEMINOT:

Jānis Vilciņš dzimis Daugavpils apriņķa Vīpes pagasta “Kaļupniekos” kalēja ģimenē. Bērnības gadi nebija no vieglajiem. Tēvs bija aizņemts kalēja darbā, pēc kājas lūzuma viņam bija grūtības ar staigāšanu, tāpēc nelielo zemi Jānim nācās apstrādāt jau pusaudža gados, uzņemoties visu lauku darbu smagumu.

Jānis mācības sāka Vīpes septiņgadīgajā skolā un turpināja Jēkabpils vidusskolā. Smagais darbs un pieticīgā dzīve radīja vēlēšanos izglītību turpināt. Viņu sajūsmināja skaistā daba, Daugava, Asotes pilskalns, ko Jānis centās attēlot savos pirmajos zīmējumos. Studiju izvēle bija starp Mākslas akadēmiju vai Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultāti, kā arī Konservatoriju, jo viņam bija ļoti laba balss. Jānis iestājās universitātē. Visu studiju laiku viņš strādāja dažādus darbus, lai varētu samaksāt studiju naudu un nopelnīt iztiku.

Arhitekta gaitas

1956. gadā 25 gadu vecumā no universitātes iznāca jaunais speciālists ar arhitekta diplomu sava vienīgā uzvalka kabatā, bez dzīvokļa un pieraksta Rīgā. Bet bez pieraksta Rīgā darbā nepieņēma. Darbu galu galā izdevās atrast Autotransporta ministrijas ceļu ekspluatācijas rajonā inženiera arhitekta amatā. Tas bija saistīts ar komandējumiem uz rajoniem, kur vajadzēja vadīt nodarbības ceļu meistariem. Papildus tiešajiem ceļu būves uzdevumiem Jānis aicināja ceļu būvniekus saudzēt dabu un stādīt kokus, tā mazinot ceļa vienmuļību un veidojot ceļu malās atpūtas vietas.

1957. gadā Jānis Vilciņš sāka strādāt Rīgas Celtniecības trestā par inženieri, 1959. gadā viņu pārcēla uz 59. būvpārvaldi par iecirkņa priekšnieku un norīkoja par būvdarbu vadītāju Rīgas mikrorajonā Āgenskalna priedes. Objekts bija nozīmīgs ar to, ka te pirmo reizi sāka celt mājas pēc brīva plānojuma ar Maskavā izstrādātiem tipveida projektiem. Pašmāju arhitekti tikai ieplānoja tos celtnēs.

50. gadu beigās un 60. gadu sākumā presē par Āgenskalna priedēm rakstīja kā par jauno padomju celtnieku triecienbūvi. Katastrofāli trūka dzīvokļu, rindās gaidīja simtiem cilvēku. Partijas programmā bija apsolīts, ka jau pēc 20 gadiem padomju cilvēki dzīvos komunismā – ātrums bija noteicošais. Darbaspēks lielākoties bija neprofesionāls (profesionālās divgadīgās celtniecības skolas izveidoja tikai 50. gadu beigās.) – no laukiem iebraukušie, no padomju republikām ieceļojušie, no armijas demobilizētie. Jānis Vilciņš visu savu iespēju robežās rūpējās par darbu kvalitāti.  

Bija ieilgusi celtniecība vienai no lielākajām būvēm Rīgā – rūpnīcas VEF Kultūras pilij, padomju laika arhitektūras eklektikas paraugam. Daudzus gadus tā bija stāvējusi kā liels celtniecības objekts, apjozta ar dzeloņdrāšu žogu, ap kuru staigāja sargs ar šauteni plecos. Pabeigt VEF Kultūras pili norīkoja Jāni Vilciņu. Darbaspēks lielākoties bija cietumnieki. Galvenokārt gan Jāņa Vilciņa uzdevums bija izveidot ēkas interjeru.

60. gadu beigās Vilciņu pārcēla darbā uz institūtu “Pilsētprojekts”, kur viņš nostrādāja 17 gadus, izaugot no vecākā arhitekta līdz vadošās arhitektūras plānošanas darbnīcas vadītājam. Viens no lielākajiem institūta projektiem bija Ķīpsalas apbūves ģenerālā plāna izstrāde, pie kā strādāja arhitekti J.Vilciņš, Nikolajs Rendelis un Aina Tītmane. Tur bija iecerēts uzbūvēt Rīgas laikrakstu redakciju namu ar tipogrāfiju, kā arī dzīvojamo, kultūras un sabiedrisko ēku kvartālu. Laika gaitā projekts tika mainīts, dzīvojamo kvartālu vietā paredzot Rīgas Politehniskā institūta (RPI)  kompleksu, lai visas RPI fakultātes, kuras tolaik bija izmētātas pa visu Rīgu, atrastos vienkopus.

Laikrakstu namu, ko šodien pazīstam kā Preses namu, projektēja Jānis Vilciņš. Projekts izpelnījās ievērību ar to, ka redakciju korpuss ar tipogrāfiju bija saistīts vienā objektā, kā arī ēka bija viena no Rīgas augstceltnēm. Šāds risinājums atviegloja redakciju darbu, jo sagatavotos materiālus varēja saņemt ļoti ātri tipogrāfijā un nogādāt ar pneimatisko vai elektrisko pastu. Līdz tam centrālo laikrakstu un žurnālu redakcijas atradās dažādās Rīgas vietās, katrai bija sava tipogrāfija.

Jānis Vilciņš bija iecerējis lietot augstvērtīgus būvmateriālus. Bija sāktas sarunas ar māksliniekiem Ludi Bērziņu un Leu Davidovu par estētisko noformējumu. Bet ministrijā nolēma, ka tipogrāfija ir ražošanas uzņēmums un pārcēla turpmāko projekta izstrādi uz institūtu “Rūpnīcprojekts”, kur ar Ministru padomes pavēli norīkoja darbā vienu dienu nedēļā arī Jāni Vilciņu. Līdz ar to nekādu mākslu vairs nevarēja īstenot. Iznākumā radās vienmuļa celtne, vienīgi vestibilu un konferenču zāli izdevās uzbūvēt ar kvalitatīviem materiāliem. Arhitekts šai objektā bija ieplānojis izmantot vara plāksnes. Tad ēka izskatītos pavisam citādi. Tāpat viņš uzskatīja, ka, lai radītu vizuālo efektu, ēkai jābūt vismaz piecus stāvus augstākai. Tam arhitekts arī bija paredzējis risinājumu. Tāpat pēc Rietumu parauga žurnālistiem nebija paredzētas atsevišķas telpas. Taču ideoloģisku un taupības iemeslu dēļ ieceres realizēt neizdevās. Regulāri notika strīdi ar darbu vadītāju, kam galvenais bija celtniecības tempi. Jānis Vilciņš pastāvēja uz būvdarbu kvalitāti, kas reizēm šos tempus pagarināja tā, ka par arhitektu sūdzējās Augustam Vosam – tālaika Komunistiskās partijas Latvijas pirmajam sekretāram. Tomēr arhitekts lielā mērā savu panāca. Ēkas konstrukcijas tika izveidotas pamatīgas, kas patlaban ir pamats tam, ka ēku paredzēts atjaunot un izmantot.

Preses nams 2006. gadā

1970. gadu sākumā Jānis Vilciņš kopā ar arhitektu Georgu Mincu projektēja Maskavas pasūtīto Atpūtas un jaunrades namu visu padomju republiku rakstniekiem Dubultos. Finansējumu deva Maskava, tāpēc objekts izpelnījās ievērību ar augstu labiekārtojuma pakāpi.

60. gadu beigās sākās nozīmīgas celtnes – Latvijas Radio un televīzijas centra Zaķusalā – projektēšana. Jāni Vilciņu nosūtīja radošā komandējumā uz Parīzi, lai iepazītos ar tur nesen uzcelto radio namu. No tālāka darba Jānis Vilciņš bija spiests atteikties, jo sākās veselības problēmas. Darbu turpināja arhitektu grupa Andris Purviņš, Valērijs Kadirkovs un Baiba Maike.

Pēc kāda laika sākās vēl vienas ievērojamas celtnes – Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas administratīvās ēkas – projektēšana. Šodien ēka pazīstama kā Pasaules tirdzniecības centrs. Ilgi tika meklēta būvniecības vieta, jo prasība tās atrašanās vietai bija Rīgas centrs. Citu starpā tika piedāvāts bijušais Rātslaukums, kurš tolaik nebija apbūvēts, un vieta Raiņa bulvārī pretī Bastejkalnam, kur pašlaik atrodas Rīgas Valsts 1. ģimnāzija. Galu galā tika piedāvāta vieta Elizabetes ielā 2A, kur pašā parka malā atradās sporta laukums un necila būve.

Projektu izstrādāja arhitekti Jānis Vilciņš, Alfons Ūdris, Antons Staņislavkis, Gunārs Asaris. Šajā laikā celtniecībā tika prasīts ievērot taupību neatkarīgi no tā, kam ēka paredzēta, tika pieņemti dažādi lēmumi par pārmērībām arhitektūrā. Tādēļ, to projektējot, nebija viegli pierādīt topošās ēkas saimniekiem, kāpēc jāceļ ar kvalitatīviem, dabiskiem materiāliem.

Neskatoties uz ideoloģiju, arhitekti vēlējās uzbūvēt labu namu. Jānis Vilciņš vienmēr atgādināja, ka viņš būvē nākamajām paaudzēm tā, lai viņam nevarētu pārmest paviršu darbu. Viņa teiciens:

”Lai neviens nevarētu pateikt, ka es Rīgas centrā uzbūvēju šķūni,”

ļoti labi raksturo arhitekta attieksmi pret darbu. Jānis Vilciņš panāca iespēju izvēlēties apdares materiālus. Armēnijā, Uzbekijā un Urālos tika iegūts marmors, travertīns u.c. kvalitatīvi dabiskie materiāli. Skaistos, dekoratīvos akmeņus galvenokārt izmantoja plašajos stāvu foajē. Darba telpu apdarē lietoja augstvērtīgus kokmateriālus – osi, riekstkoku u.c. Ārsienas apšuva ar Sāremā dolomītu. Arhitektam pašam bija jāatbild par to, lai izraudzītie materiāli tiktu iekrauti vilcienā ceļā uz Latviju, jo krava varēja arī nonākt citur un pazust bez pēdām. Tas bija ļoti laikietilpīgi un prasīja milzīgu personisko ieguldījumu.

Jāņa Vilciņa nepiekāpība deva rezultātu, un Rīga 1974. gadā ieguva modernu, kvalitatīvu ēku. Jānis Vilciņš bija pārliecināts, ka celtne pārdzīvos padomju laikus un noderēs neatkarīgai Latvijai nākotnē.

Savulaik mākslinieks Kurts Fridrihsons, apmeklēdams ēku pirms tās nodošanas ekspluatācijā, atzinīgi novērtēja tās māksliniecisko vērtību: “Es nevarēju iedomāties, ka tikai ar arhitektūras līdzekļiem vien var panākt tādu efektu.”

Pēc uzvaras konkursā par Dailes teātra projektu 1960. gados uz institūtu “Pilsētprojekts” pārnāca arhitekte Marta Staņa, sākot darbu Jāņa Vilciņa radošajā darbnīcā. Dailes teātra ēka veidojās kā interesants, moderns projekts. 1972. gadā Marta Staņa pēkšņi nomira un darbu vajadzēja turpināt kolēģiem. Jānim Vilciņam vajadzēja uzņemties atbildību par ēkas pabeigšanu, kas vēl ilga četrus gadus. Bez vispārējās ēkas būvniecības uzraudzības Jānis Vilciņš aktīvi iesaistījās interjera veidošanā. Viņa rokraksts redzams, piemēram, lielās zāles griestu apdarē,  viņš arī organizēja mini konkursu par teātra simbolu – iznākumā tapis cilnis “Liesma”. Jāpiebilst, ka griestu apdares veidojums arī atrisināja lielo problēmu, kas bija radusies, – zālē bija ļoti slikta akustika. Plāksnes pie griestiem to novērsa.

Institūtā “Pilsētprojekts” Jānis Vilciņš ir piedalījies daudzu pilsētbūvniecisku projektu izstrādē. Tā tapuši Kuldīgas, Turaidas, Engures u.c. pilsētu ģenerālplāni un detālplānojumi vairākiem Jūrmalas rajoniem un lauku ainavām.

1983. gadā Vecrīgā, Peldu ielā, tika uzcelta Meliorācijas un ūdenssaimniecības ēka ar Meliorācijas projektēšanas institūtu (patlaban ēkā atrodas Vides un reģionālās attīstības ministrija). Respektējot apkārtējo apbūvi, Jānis Vilciņš ar speciāli Vecrīgai veidotu portālu veicināja ēkas iekļaušanos ielas kopainā.

Jānis Vilciņš arī projektējis virkni individuālo dzīvojamo māju daudzviet Latvijā. Viena no interesantākajām, bet diemžēl palikusi neuzcelta, bija Bluķu ģimenes māja “Kraujas” Ķekavā, stāvā krastā ar skatu uz Doles pili pāri Daugavai. Tāpat pēc viņa projektiem ir būvētas kotedžas Salas pagastā, Siguldā un citur.

Latvijas ainavas saglabāšana un atjaunošana

Lielā darba slodze saasināja veselības problēmas. Jānis Vilciņš vairākkārt nonāca slimnīcā, bet mediķi nevarēja noteikt diagnozi. Viņš nolēma mainīt darbu un 1977. gadā pārgāja strādāt uz institūtu “Meliorprojekts” par galveno arhitektu. Sēdošais darbs pie rasējamā dēļa samazinājās,  un bija iespēja doties izbraukumos uz lauku rajoniem un dabā. Kopā ar institūta speciālistiem Vilciņš piedalījās zemju nosusināšanas, upju regulācijas un ezeru kompleksās izmantošanas projektu izstrādēs, vienlaikus iestājoties par dabas aizsardzības idejām.

Jānis Vilciņš bija iesaistījies Daugavas komisijas darbā, kur iepazinās ar Imantu Ziedoni.

Viena no abu kopīgajām interesēm bija dižkoku un latviskās ainavas saglabāšana.

Kolhozu vajadzībām tika izcirsti koki un nolīdzināti meži, lai ierīkotu plašus laukus. Jānis Vilciņš, tiekoties ar kolhozu vadību, aicināja un konsultēja, kā saglabāt Latvijai raksturīgo lauku ainavu. Tolaik pastāvēja uzskats, ka laukam Latvijā jābūt kādus 100ha lielam. Tikai tad varot izvērsties “druvu kuģi” kombaini un cita milzīgā lauksaimniecības tehnika. Jānis Vilciņš pamatoja, ka Latvijā nav iespējama viendabīga šādu lauku apsaimniekošana – ne mēslošana, ne apstrāde laika un tehnoloģiju ziņā, jo šādos milzu laukos ir vairāki augsnes cilmieži, kas prasa atšķirīgu apstrādi. Un patiesi – ja kalnā ir sarkans māls, tad mežmalā balta smilts, bet ieplakā kūdra... Savukārt par ozolu lauka vidū Jānis Vilciņš priecājās kā par dabiskās vides saliņu monokultūras lauka vidū, kur mājo putni, kas savukārt palīdz augu aizsardzībā tai pašai monokultūrai. Šai jomā Jānis Vilciņš sadarbojās ar Gunti Eniņu, Latvijas dižkoku kaismīgu aizstāvi. Diemžēl bija arī smagi brīži, kad, aizbraucot uz pārrunām par ozola saglabāšanu, tas tika atrasts jau saspridzināts.

Jānis Vilciņš izstrādāja Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” mājas un ainavas restaurācijas projektu. Nerealizēta palika iecere izveidot lugai “Skroderdienas Silmačos” uzveduma vietas būvi brīvā dabā. Tāpat Jānis Vilciņš konsultējis arhitektu Jāni Rozentālu Turaidas muzejrezervāta ainavas projekta izstrādē un sadarbojies ar tēlnieku Induli Ranku Dainu kalna izveidē.

Īpaši atzīmējama Jāņa Vilciņa darbošanās Kultūras fonda Daugavas komisijā, drosmīgi iesaistoties cīņā pret Daugavpils HES celtniecību, kas bija iekļauta vienotā Daugavas hidroelektrostaciju (HES) kaskādē kā PSRS Ziemeļrietumu energosistēmas daļa. Daugavpils HES projektēja PSRS institūtā ''Hidroprojekts'' inženiera Tveritņeva vadībā. Daugavas krastos jau sāka izcirst kokus un veica citus celtniecības sagatavošanas darbus, iedzīvotāji no kapiem izraka savus piederīgos un pārbedīja citur. Par to presei pirmo reizi atklāti uzrakstīja un panāca publikāciju jaunais filologs, vēlākais Latvijas atmodas vadītājs Dainis Īvāns un bijušais Ķeguma HES inženieris Artūrs Snips. Sākās tautas protesta vilnis, tika noorganizētas Daugavpils HES projekta ekspertu sēdes un vairākas sanāksmes. Šajā darbā aktīvi iesaistījās Jānis Vilciņš. Tika apkopoti spēkstacijas celtniecības pretargumenti ar slēdzienu, kas noliedza Daugavpils HES celtniecību. 1987. gada jūlijā LPSR Valsts plāna komiteja paziņoja, ka valsts atsakās no spēkstacijas celtniecības.

Atmodas vēsmu rosināta, 1989. gadā dibinātā Latvijas Lauksaimniecības biedrība aicināja sākt atjaunot pēdējā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dzimtās mājas “Pikšas” Bērzes pagastā. Atsaucība bija liela. Tika izveidota “Pikšu” atjaunošanas komisija ar Latvijas Lauksaimniecības savienības Dobeles biedrības priekšnieka vietnieku Kārli Vilsonu un Kārļa Ulmaņa radinieku Gunti Ulmani vadībā. Aktīvi piedalījās padomju saimniecības “Šķibe” vadība. Neskaitāmas organizācijas un iestādes ziedoja naudu, rīkoja talkas “Pikšu” mājvietā, kur tobrīd atradās lopu ferma un bija izpostīta vide.

Steidzīgi bija vajadzīgs projekts. Par arhitektu piekrita būt Jānis Vilciņš, kurš tolaik bija institūta “Meliorprojekts” galvenais arhitekts. Pirms projektēšanas sākuma bija jāveic liels izpētes darbs, jo “Pikšas” bija nojauktas un bija jāceļ pilnībā no jauna. Bērzes pagasta arhīvā tika atrasts tikai viens materiāls no “Pikšām”. Izskatot 1930. gadu presi, tika atrasti daži attēli. Tika aptaujāti vietējie iedzīvotāji, kas bija redzējuši šīs mājas. Liela daļa iedzīvotāju bija izsūtīti, citi miruši. Salīdzinot iegūtās fotogrāfijas ar saglabājušajiem kokiem, izdevās konstatēt apbūves vietu. Guļbaļķu būves meistarus atrada Latgalē, darbi veicās sekmīgi, un māju uzbūvēja īstajā vietā. To apliecināja fakts, ka manteļskurstenis kā bijušajā mājā, tā jaunajā atradās tieši āderu krustpunktā.

Jānis Vilciņš

Citas Jāņa Vilciņa intereses vizuālajā mākslā

1991. gadā Jānis Vilciņš aizgāja pensijā, bet tas nebūt nenozīmēja atpūtu mājās. Katra diena bija ar kaut ko piepildīta. Viņš rakstīja presei par dabas aizsardzības problēmām, daudz gleznoja. Viņam bijušas divpadsmit izstādes, pirmās jau 1960. gadu vidū, vairākas ārpus Rīgas – Madonā, Lielvārdē un citur. Viena no izstādēm tika pilnībā veltīta Daugavai, izstādot liela formāta akvareļus ar Daugavas skatiem Mazajā ģildē. Citās izstādēs bija apskatāmi akvareļi ar Latvijas lauku ainavām, Daugavas un Gaujas skatiem, kā arī ar Vecrīgu. Pēdējā izstāde “Vecrīgas stāsti” ar 56 darbiem tika atklāta Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā 1994. gadā. Šīs izstādes atsauksmju grāmatā lasāms ieraksts: “Jāni, Tavi Vecrīgas sapņojumi jo gadus, jo poētiskāki. K.Pamše”.

Jāņa Vilciņa sapnis bija izdot Vecrīgas akvareļu albumu.

Tika uzgleznoti 20 Vecrīgas skati un noformēti mapē, ievadītas sarunas Preses namā par izdošanu, ko viņš vairs nesagaidīja. Ar Daiņa Īvāna un Latvijas Arhitektu savienības atbalstu 2001. gadā tika izdota grāmata ar Jāņa Vilciņa Vecrīgas akvareļiem (izdevniecībā “Antera”).

Darbus izstādēm Jānis Vilciņš noformēja pats. Problēma bija ne tikai iegūt akvareļu papīru, krāsas un otas, ko veikalā nopirkt nevarēja un ko sadalīja tikai Mākslinieku savienības biedriem. Arī noformēšanas materiāli nebija pieejami – labu kokmateriālu izdevās dabūt Madonas pusē Biksērē, kad Jānis Vilciņš tur projektēja jaunbūvi “Kalngravas” un piebūvi vecās pils ēkai. Tos nodeva kokapstrādes māksliniekam Čapus, kurš prata darināt skaistas līstes gleznu rāmjiem.

Jāņa Vilciņa personība

Ikdienas pelēcību un smago darbu pārvarēt palīdzēja ģimene. 1957. gadā Jānis apprecējās ar Latvijas Universitātes Vēstures fakultātes pēdējā kursa studenti Ritu, arī nākušu no laukiem bez dzīvokļa un pieraksta Rīgā. 1958. gadā Jānim Vilciņam piešķīra vienistabas dzīvokli pirmajā Rīgas blokmājā. Tur sākās ģimenes dzīve tukšā dzīvoklī bez mēbelēm, tikai ar lielu grāmatu kaudzi istabā uz grīdas. 1958. gadā piedzima meita Māra un pāris gadus vēlāk dēls Uģis.

Jānis Vilciņš bija komunikabls, jautras dabas. Jaunībā viņš sportoja, īpaši spēlēja volejbolu, galda tenisu, peldēja, devās laivu braucienos, ziemā brauca slēpot uz Gaiziņu. Viņš arī daudz sēņoja un ogoja. Pēc dabas būdams sabiedrisks, viņš labprāt rīkoja viesības draugu pulkā, gatavojot savus iecienītos ēdienus – plovu un šašliku, kad bieži vien viesi paši sagatavoja ēdienu sastāvdaļas Jāņa vadībā. Jāpiebilst, ka šīs receptes viņš bija apguvis komandējumu laikā, meklējot būvmateriālus Uzbekijā un Armēnijā. Darbojoties viņš daudz dziedāja, arī operu ārijas, jo īpaši reizēs, kad viesojās operdziedātāja Irēna Donava. Jānis zināja daudz anekdošu, kuras prata izteiksmīgi stāstīt un smīdināt klausītājus.

Gadu gaitā Jānis Vilciņš bija izveidojis labu klasiskās mūzikas skaņu plašu kolekciju, ko klausīties un apspriest reizēm sanāca mūzikas draugi. Dažreiz tika rīkoti tematiskie vakari par glezniecību, īpaši pēc izstāžu apmeklējumiem, kā arī pētot dažādus iegūtos reprodukciju katalogus un lasot dzeju. Jānis bija arī pastāvīgs operas un teātru apmeklētājs.

1996. gadā Jānis gatavojās izstādei, kurā bija paredzēti arī grafikas darbi, galvenokārt dižkoki – ozoli, priedes, liepas, koku diženumu salīdzinot ar cilvēka spēku.

1996. gada 15. decembrī, pēdējā savas dzīves dienā, Jānis uzcēlās ļoti agri un sāka zīmēt kārtējo darbu – akvareli ar Vecrīgas panorāmu, ko vairs nepabeidza.

Dainis Īvāns par Jāni Vilciņu teicis:

“Erudīts, ārkārtīgi inteliģents, nesavtīgs un latvisks arhitekts.”

Jānis Vilciņš atdusas Gaujas senlejas augstā krastā Siguldas kapos iepretim Turaidai, kuras atdzimšanā ir ieguldīta daļa arhitekta Jāņa Vilciņa mūža.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt