Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
Krāšņā ēka uzcelta divos gados – no 1910. līdz 1912. Darbu tā uzsākusi kā Sieviešu ģimnāzija, kurā mācības notikušas tikai impērijas kopīgajā – krievu valodā. 1915. gadā šo skolu beigusi arī latviešu slavenā rakstniece un filozofe Zenta Mauriņa. 1919. gada septembrī ēkā sāka darboties privāta Liepājas reālģimnāzija ar klasēm latviešu, vācu un krievu mācību valodās. Tālāk, atbilstoši politiskai situācijai, mainījās skolas nosaukumi, taču funkcija un prestižs palika nemainīgi. Kopš 2009. gada skola ir ieguvusi ekskluzīvo “valsts ģimnāzijas” statusu un līdz ar mācību satura pilnveidošanu ir veikusi pārsteidzoši kvalitatīvus mācību vides uzlabojumus. Skolas renovācijā organiski un talantīgi ir pārklājušās divu gadsimtu būvkultūras – oriģinālais 20. gadsimta sākuma jūgendstils un 21.gadsimta sākuma atraktīvais minimālisms. Par gala rezultātu sajūsmināts ir arī objekta eksperts, arhitekts Pēteris Blūms.
Pastāvīga vērtība
"2017. gadā pēc Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas ēkas apmeklējuma un iepazīšanās ar telpām, vidi, skolas direktoru Helviju Valci un arhitekti Ilzi Mekšu tapa teksts tā paša gada Latvijas Arhitektūras gada balvai nominēto darbu katalogam. Redzētais un justais šajā vietā patiesi uzrunāja un pakļāva valdzinājumam. Un šīs sajūtas ir paliekošas – tieši tāpēc, veidojot Baukultur veltīto Eiropas Kultūras mantojuma dienu objektu nomināciju sarakstu, Liepājas Valsts 1. ģimnāzija tika iekļauta bez jautājumiem. Vairākas reizes pārlasot pirms trim gadiem rakstīto, sapratu, ka tajā viss būtiskākais ir jau pateikts un atbilst gan Latvijas Arhitektūras gada balvas 2017 redzējumam, gan Baukultur kritērijiem.
Baukultur kā arhitektūras, vides kultūras un būvmākslas morāles, ētikas un lietpratības kodekss nav nekas jauns. Tas ir Kristus vienaudža Vitrūvija formulētā firmitas, utilitas, venustas (izturība, lietderība, skaistums – latīņu val.) principa mūsdienu izvērsums, un Liepājas Valsts 1.ģimnāzijā tas ir guvis reālu piepildījumu.
Absolventa sapnis
Atjaunotā, saglabātā un vairāk nekā gadsimtu senā Liepājas Valsts 1. ģimnāzija pārsteidz. Ne tikai jūgendstila fasādes un svētku zāles pārlaicīgā svinīguma dēļ, bet arī neparastās sajūtas dēļ, kas rosina domāt, ka šeit ir noticis kaut kas ļoti būtisks, neikdienišķs.
Tas nav tas gadījums, kad formāla pienākuma un noteikumu ievērošanas pēc atstātas pāris vecas durvis, daži logi un dekora fragmenti tālākajā kaktā.
Visā ēkā ir nezūdoša, spēcīga, daudzu paaudžu mīlētas un saudzētas skolas aura. Tehniski šī skola ir piedzīvojusi smalkjūtīgu renovāciju, saglabātas daudzas virsmas un oriģinālās detaļas. Nebūtiski pārveidojumi veikti tikai drošības un pieejamības apsvērumu dēļ, kas nekādi neietekmē būves kopīgo tēlu.
Liepājas Valsts 1. ģimnāzija ir apliecinājums arhitekta un skolas direktora spējai sinerģiskā procesā iesaistīt dalībniekus plašā izpratnes diapazonā, tostarp arī skolotājus un audzēkņus. Restaurācijas darbi veikti, ievērojot niansētu kultūrvēsturiskās vides un detaļu izpēti un samērojot vairāk nekā gadsimtu senas skolas iespējas saglabāt pārbaudītas vērtības mūsdienu funkcionālajā, tehnoloģiskajā un materiālajā kontekstā.
Restaurētā skola ir izcils piemērs ilgtspējīgai, iejūtīgai un sirsnīgai domāšanai un arhitektūras mantojuma vērtības nepārtrauktībai.
Iespējams, arī jaunas iedvesmas avots vērtību izpratnē," raksta Pēteris Blūms.
Vienkāršāk sakot – šajā skolā mācīties ir gods un patīkami. Cara laika impērijas spožums un ambīcijas ir veiksmīgi sabalansētas ar mūsdienu demokrātijas principiem. Skola nav tikai izredzētajiem, taču tiem, kas gatavi darīt vairāk, skatīties tālāk, domāt plašāk. Valsts ģimnāzijas statuss uzliek izglītības latiņu, taču arī pati ēka dod tālejošus orientierus – ar mērogu un apziņu, ka Liepāja nav nekāda nomale. Ne cara laikā, ne tagad, kad šāda skola būtu absolventa sapnis jebkur Eiropā.
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.