“Šogad vairāk izceļas nelieli objekti. Domājot, kā attīstās būvindustrija no arhitekta skatpunkta, mēs ieviesām vadlīniju “līdzsvars” un caur šo prizmu skatījāmies visus objektus un analizējām,” sarunā ar Latvijas Radio raidījumu “Kultūras Rondo” atklāja arhitekte, žūrijas pārstāve Ilze Mekša.
Viņas kolēģe Gunta Grikmane savukārt norādīja, ka šogad objekti esot salīdzinoši mazi. Viņa uzskata – tas liecina, ka lielo kultūrbūvju bums ir beidzies.
“Iespējams, būs kāds nākamais. Es teiktu, ka ir pareizi raudzīties uz ikdienas procesu, ne uz lielām būvēm vai spilgtiem vārdiem un nosaukumiem, bet tieši uz to, kas veido mūsu vidi ikdienā. Un tās ir tās mājas, būves vai procesi, kurus mēs šogad arī apzinājām. Salīdzinoši izmērā varbūt nelielas, bet katra atsevišķi tā būve ir vairāk kā sociāls faktors kādā kopienā. Tas bija raksturīgais šim gadam, ka arī mazie objekti ir ar tādu ļoti lielu nospiedumu Vietējā mērogā,” teica Grikmane.
Mekša pastāstīja, ka viņa jutusies iepriecināta, redzot, ka īpaši reģionos iesaistās arī vietējā kopiena.
“Viņi tiek tajā procesā daudz vairāk ievilkti iekšā, nekā tas ir bijis agrāk, kad varbūt arhitekta ambīcijas bija dominējošās vai pasūtītāji. Tas viss lēnā garā iet demokrātiskā virzienā, tas ļoti patīk,”
teica Mekša.
Grikmane uzskata – viena no tendencēm ir šogad nominantu sarakstā iezīmētie lokālas nozīmes objekti, kuriem ir nozīme konkrētā vietā. Izvēloties tālāk virzāmos darbus, šogad žūrija vērtējusi arī darba potencialitāti kļūt par prototipu.
“Ne tieši vislielākais, viskrāšņākais, visskaistākais, bet tieši tas, kas ir labs paraugs, godīgs arhitekta, pasūtītāja darbs, būvnieka godīgs darbs. Līdzsvarots darbs, tāds, uz kuru var atsaukties vai rādīt kā paraugu nākotnei,” skaidroja Grikmane.
Runājot par vides objektiem, arhitekte norādīja: “Tā ir Latvijas tradīcija – rekonstrukcija, renovācija, restaurācija. Latvijā tā vienmēr ir ļoti spēcīga joma bijusi ar senām tradīcijām, ļoti kvalitatīvām tradīcijām. Zinu, ka arī Igaunijas un Lietuvas kolēģi, esot arī žūrijā, vienmēr ir teikuši, ka arhitektūrā mēs esam ārkārtīgi spēcīga tieši šajās sadaļās. Rezultāts esot ļoti, ļoti labs. Tas liecina gan par amatnieku spēju veikt šos darbus, gan par arhitekta izpratni, gan par dažādu institūciju izpratni, gan par pasūtītāju izpratni par to vērtību, kas viņiem pieder un ko viņa spēj saglabāt kaut kādā konkrētā veidā.”
“Domāju, ka viena tāda būtiska lieta ir vēsturiskā mantojuma jaunas kvalitātes radīšana, kas arī parādās rekonstruētais objektos. Savdabīgas, ne netradicionālas funkcijas atjaunošana. Tā ir viena tendence. Otrs, ka tas ir kopdarbs, tas vairs nav tāda viena cilvēka ambīciju stāvēšana pāri visam,” atzina Grikmane.
Arhitektūras aina apliecina – ir raksturīgi, ka steiga neved ne pie kā laba, paļaušanās tikai uz pasūtītāju arī ne pie kā laba nenoved.
“Gribētos tomēr atsaukties uz arhitekta godaprātu, kurš tā kā lielā mērā visos šajos objektos bija pa vidu, un, ja šis arhitekta godaprāts tur piemita, tad mums nevienam nebija nekādu jautājumu par rezultātu. Nerunājot par to, vai amatnieks varbūt kaut ko ir izdarījis vai nav līdz galam izdarījis, bet runa bija faktiski tiešām par arhitekta profesionalitāti un godīgumu,” akcentēja Grikmane.
Viņa arī uzsvēra, ka no vairākiem pasūtītājiem un arhitektiem ir izskanējis vārdu salikums “slow dessing”, kas tieši to arī nozīmē, tas ir lēns process. Ātrums ir sliktā tendence, bet lēnais process ļauj apdomāt, izdomāt līdz galam visu, vēl trīsreiz pārdomāt gan pasūtītājam, gan arhitektam, tātad nesteigties ar visu, ja šodien nevar uzreiz visu.
