Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Fotogrāfi A. Balčus un J. Deinats par fotogrāfa un fotogrāfijas vietu un uzdevumiem

Kultūrdeva

Arhitektūra ir kultūras akts. Stāsta arhitekti Zaiga Gaile un Austris Mailītis

"Ja būvniecības mērķis ir būve, tad arhitektūras mērķis ir cilvēks." Arhitekti Zaiga Gaile un Austris Mailītis LTV raidījumā “Kultūrdeva” diskutē par aktuālo problemātiku pašmāju arhitektūras plašumos.

Zaigai Gailei un Austrim Mailītim kopīgs ir ne tikai tas, ka viņi abi ir arhitekti, bet arī tas, ka šajās dienās diviem lieliem viņu projektiem ir beidzot tapuši zināmi termiņi, un tie ir ļoti optimistiski – 2022. gads gan Jaunajam Rīgas teātrim, gan Mežaparka estrādei. Sola pat, ka Mežaparka estrādi pabeigs ātrāk.

Henrieta Verhoustinska: Arhitektūra un termiņi, tas ir ļoti jūtīgs jautājums, īpaši attiecībā uz kultūras būvēm Latvijā. Vai jūs arī ticat, ka notiks tā, kā solīts?

Zaiga Gaile: Šis man ir jau kāds trešais termiņš [objektos], kurus mēs iesākām jau kādus sešus gadus atpakaļ. Vakar parakstīju “Skonto” līgumu ar ''Valsts nekustamajiem īpašumiem''. Otrajā konkursā uzvarēja būvfirma “Skonto”, viņiem tagad kaut kāds sarežģītāks nosaukums. Un es šodien parakstu līgumu ar “Skonto” par autoru uzraudzību. Tad mums ir 26 mēneši. Tā kā mēs it kā paspējam.

Jūnijā sāksies būvniecība?

Zaiga Gaile: Jā.

Austris Mailītis: Mana uzticība jau ir vairāk saistīta ar Dziesmu svētku procesu, jo Dziesmu svētku estrādes gadījumā nav variantu. Estrādei jābūt gatavai uz svētkiem. Protams, nebija paredzēts, ka skolēnu dziesmu svētki tiks pārcelti par gadu. Šovasar bija viens termiņš otrajai kārtai, kas arī tiks izpildīts. Šobrīd mums gandrīz ir pabeigta koristu tribīne ar to jumu, ko mēs saucam par sidraba birzi. Šomēnes vai nākammēnes arī tiks nodota ekspluatācijā. Šobrīd, ņemot vērā to, ka dziesmu svētki tika pārcelti par gadu, mums būs iespēja arī trešo kārtu, tā gan saucas B2, īstenot jau tagad. Tad pēc tam notiks skolēnu dziesmu svētki un 2023. gadā notiks lielie Dziesmu svētki.

Šajā pandēmijas laikā runāt par būvēm, kuras apmeklē tūkstotis, Mežaparka estrādes gadījumā desmiti tūkstošu, ir pat mazliet savādi. Kādā veidā skatījumu uz arhitektūru ir mainījis pandēmijas laiks? Es izlasīju žurnālā “IR” brīnišķīgu Brigitas Bulas komentāru par to, kā, viņasprāt, tas mainīs attieksmi pret biroju iekārtojumu, pret biroju ēku celtniecību. Jūsuprāt, vispār būs kaut kāda ietekme uz arhitektūru šim laikam?

Zaiga Gaile: Noteikti [ietekmēs] biroja ēkas. Tas, ka visu laiku būvēja tik daudz biroja ēku un tas gāja uz “urrā”. Milzīgas telpas. Man nupat atbrauca kolēģis no Berlīnes, kurš strādā starptautiskā [uzņēmumā]. Viņš saka: “Es braukšu mājās, es nezinu vai man vispār būs darbs vairāk. Vai pasūtīs biroja ēkas, jo visi domā, visi skaita naudu.” Es domāju, ka lielākā problēma ar tālstrādāšanu ir mazi bērni.

Austris Mailītis: Jā, kas piedalās visā tajā tālstrādāšanā.

Jaunais Rīgas teātris un Mežaparka estrāde ir tie akūtie jūsu projekti, par kuriem arī visvairāk ir runāts. Bet es zinu, ka jums katram azotē ir arī citi darbi, pie kuriem jūs aktīvi strādājat. Zaiga – “Zuzeum”, Vāgnera zāle, tie varbūt ir atlikušies līdz pandēmijas laika beigām, bet tev ir tavi, citi projekti. Varbūt pastāsti mazliet par tiem.

Zaiga Gaile: Tātad Jaunais Rīgas teātris ir... Tur aizies lielākā daļa spēka. Bet Kuldīgā mēs būvējam dizaina augstskolu. Tas bija iecerēts kā Mākslas akadēmijas filiāle, kā prototipēšanas darbnīca. Tagad ir tā, ka, Mākslas akadēmijā ir dizaina nodaļas, un neviens nenodrošina studentus ar to, ka viņš to savu krēslu vai lampu var kaut kur izgatavot. Viņš pats dodas uz kaut kādām fabrikām, uz kaut kādām garāžām, pie saviem draugiem. Kaut ko pasūta un cīnās.

Tā iecere bija, ka ir metālapstrādes un kokapstrādes darbnīca. Kuldīga ir tāda vieta, kur agrāk ražoja adatas, piemēram. Man liekas, ka tas ir burvīgi. Un mūsu skola tieši būs bijušajā adatu fabrikā.

Es zinu, ka tu arī pie Mākslas akadēmijas brīnumainā kārtā, nevis pie Tehniskās universitātes, esi nodibinājis arhitektu skolu.

Austris Mailītis: Iecere ir veidot diezgan kompaktu, eksperimentālu, konceptuālu arhitektūras skolu Mākslas akadēmijā, kas būtu jūtīga pret tiem visiem procesiem, kas notiek pasaulē, laikmetīgajā kultūrā un dabā. Un spētu šo jūtīgumu pārtulkot interesantās un savdabīgās idejās, kas atskanētu plašāk pasaulē. Teiksim, ar tādu Baltijas avangardu, piemēram, iepazītu tālāk.

Zaiga Gaile: Iedodiet piemēru. Es tagad vēl īsti nesaprotu.

Austris Mailītis: Es varbūt paralēlā kultūras jomā pieminēšu, piemēram, Džonu Keidžu. Cik bieži mēs klausāmies Džonu Keidžu? Bet viņš ir atstājis lielu ietekmi uz mūzikas pasauli, ne tikai uz mākslas pasauli. Šī skola vai skolas absolvents spētu izdomāt tādu ideju, teiksim uzbūvēt māju, kas biodegradējas ar laiku vidē, piemēram, mežā. Tad, kad cilvēki aiziet projām no tās mājas.

Tur ir gan tās dabiskās lietas svarīgas, gan vizuālās lietas svarīgas. Tai nebūt nav jābūt milzīgai, dārgai būvei. Galvenais ir ideja un tas, kādu nospiedumu šī ideja atstāj.

Vai tas, ka šī ideju ģenerēšana un vispār arhitektūra pārceļas uz Mākslas akadēmiju no Tehniskās universitātes, nozīmē, ka arhitektūra kļūst mazāk tehniska?

Zaiga Gaile: Tas ir “okay”. Igaunijā visu laiku tā ir.

Austris Mailītis: Jā, tā ir. Patiesībā Latvija ir viena no pēdējām, nedaudzajām valstīm Eiropā, kur šādas sistēmas vēl nav. Šāda komplimentāra sistēma, kura ir gan tehniskajās, gan mākslas akadēmijās arhitektūras skolas un kuras viena otru papildina, ir lielākajā daļā Rietumeiropas. Tā ir tradīcija.

Zaiga Gaile: Mums ir jāatgriežas pie renesanses simboliem. Tas ir tāds simbols, ka cilvēks domā plašāk, ka viņš nav tikai tā...

Mums tagad ir tik ļoti specializējušies visi. Un mēs jau to redzam ikdienā. Cik vāja ir mūsu inženieru domāšana. Cik mums ārkārtīgi trūkst domājošu inženieru.

Tas skaistais piemērs, ko tu pateici par māju, kas izzūd mežā, tā patiesībā ir pirmatnējā māja. Kas ir dabiskie materiāli. Vai tā ir akmeņu kaudze, vai tā ir koku kaudze, vai ķieģeļu kaudze..

Austris Mailītis: Tā domāšana laikā, tai nav jābūt ierobežotai. Es domāju, pieminot, piemēram, laikmetīgo kultūru, es domāju, ka laikmetīga kultūra ir tā, kas ņem vērā visus laikus un spēj tās idejas vispar salīdzināt.

2018. gadā Dace Melbārde kopā ar citiem Eiropas kultūras ministriem parakstīja Davosas deklarāciju “Par vides kultūras problemātiku”, kas rezonēja ar Starptautiskās arhitektu savienības redzējumu par to, kā arhitekti var veidot labāku pasauli, un ierosināja arhitektūras likumu. Es saprotu, ka tas joprojām ir procesā – šis arhitektūras likums. Jūsuprāt, kādam būtu jābūt šī likuma mērķim, kas būtu jāsasniedz ar šo likumu un kā ar to veicas? Zaiga, es zinu, ka tu esi par to interesējusies.

Zaiga Gaile: Jā, es arī piedalos “Mantojuma dienās”, kas būs septembrī. Tagad ir jaunais lozungs “Būvkultūra”. Mēs runājam - ne tikai arhitektūra vai būvniecība, bet “Būvkultūra”, kura mēģina sevī ietilpināt plašāk – ko mēs visi būvējam vai ko mēs radām. Kas ir tā būtība? Tā nav tikai kvalitāte, bet arī pieeja, arī domāšana. Mēs arī sveram Latvijas objektus. Ir tāda grupa, kur mēs strādājam, kas no visiem laikiem ir šīs būvkultūras zīmes.

Vai mēs šodien būvējam kulturāli? Ne pārāk kulturāli. Man liekas, ka mēs pat būvējam arvien sliktāk.

Cik bēdīgi, ka abi arhitekti [piekrītoši] māj ar galvu...

Zaiga Gaile: Tā vairs nav būvkultūra. Tā ir industriālā būvniecība, kura ir tik mākslīgi sarežģīta. Tik mākslīgi samocīta. Un, ja mēs runājam par to atlikumu mežā, tad šodienas arhitektūras drupas būs šausmīgas, toksiskas un nekur nepārstrādājamas.

Austris Mailītis: Manuprāt, būvniecība un arhitektūra ir divas dažādas lietas. Tās ir ļoti saistītas, bet būvniecība, manuprāt, ir kaut kas ekonomisks, ekonomikā balstīts process, kas savā ziņā to ekonomikas vērtību sistēmu kaut kādā veidā realizē. Piemēram, pēc iespējas racionālāk, pēc iespējas kvalitatīvāk un tamlīdzīgi. Taču arhitektūrā ir cits mērķis.

Ja būvniecības mērķis ir būve, tad arhitektūras mērķis ir cilvēks.

Cilvēks kā būtne, kas ir ne tikai fiziska, bet arī garīga, emocionāla un tā tālāk. Šobrīd patiesībā ekonomisti spriež par to, ka GDP angliski vai iekšzemes kopprodukts nav tas pareizākais rādītājs, kas vispār atspoguļo to, cik labi cilvēki dzīvo vai kāda ir viņu labklājība. Viņi spriež, ka labklājība nav atkarīga tikai no racionalitātes, bet arī no vēl daudzām citām lietām. Ka cilvēks un vide un vides un estētiskās, un idejiskās vērtības ir ļoti svarīgas, jo mēs visi neizbēgami dzīvojam šajā vidē. Un Davosas deklarācija bija pieteikta, to ir parakstījuši visi Eiropas Savienības valstu kultūras ministri un ir vienojušies, ka ir problēma, ka būvētā vide degradējas, zūd piederības sajūta un vēl visādas lietas. Un kultūras ministri vienojās par to, ka ir jāstrādā pie tā, lai šīs lietas vērstu par labu. Tas attiecas gan uz vēsturisko mantojumu, gan uz jaunām būvēm. Un viena skaista lieta tur ir ierakstīta, ka arhitektūra ir kultūras akts. Un tas, manuprāt, ir zīmīgi šajā sakarā.

Topošais arhitektūras likums - vai tā mērķis ir būve vai cilvēks?

Zaiga Gaile: Būve. Pēc tā, kā to virza Ekonomikas ministrija. Pirmkārt, mēs jau nekādā veidā nepiederam kultūrai. Mēs arī tādam [projektam] “Kilograms kultūras” neesam. Kāpēc? Nav tādas disciplīnas kultūrā. Ja mēs būtu Kultūras ministrijā, tad tas būtu tomēr kaut kādā veidā ar kultūru saistīts. Bet mēs esam zem ekonomistiem. Un šo likumu par arhitektu virza Ekonomikas ministrija ar absolūtu būvnieku lobiju.

Mēs jau zinām, visā pasaulē ir slikti. Tā nav Latvijas problēma.

Austris Mailītis: Jā, taisnība.

Zaiga Gaile: Slikti būvē. Arvien sliktāk būvē visā pasaulē.

Man gribas mūsu sarunu noslēgt ar kaut ko priecīgāku, bet es īsti nezinu, ar ko.

Austris Mailītis: Tas priecīgais, manuprāt, ir tas, ka mums ir jāvairo apziņa par to, ka arhitektūra ir ne tikai ekonomikas, bet arī kultūras akts. Un tas ir jādara ar dažādiem paņēmieniem. Manuprāt, ka augstskola, es tā ceru, ka kaut kādu savu devumu mēs varētu dot. Likums, Davosas deklarācija ir jāīsteno dažādos veidos, un patiesībā mums visiem kopā ir jāaug, jo arhitektūras process, vides veidošanas process jau nav tikai arhitektu darīšana, bet tā ir visas sabiedrības darīšana.

Es ļoti ceru, ka arī kādreiz “Kilograms kultūras” balsojumā piedalīsies arī arhitektūras joma. Mēs ik pa laikam ar kolēģiem par to diskutējam. Starp citu, tieši pavasara listes balsojums ir atklājies. Es jums saku lielu paldies par šo nosvērto un dziļo sarunu!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti