Viņaprāt, ir svarīgi saprast arhitektūru kā sociālo, kultūras, ekonomisko un politisko dialogu rezultātu pateikt, ka tradicionālais arhitektūras skatījums kā estētiska pieredze ir tikai viens neliels aspekts.
Redbergs intervijā Latvijas Radio stāsta, ka Rīgas pilsētas arhitektūra liecina - 20 gadu laikā kopš neatkarības atgūšanas „neesam tikuši galā ar identitātes jautājumiem”, kas atspoguļojas arī arhitektūrā. Ja sabiedrībā procesi nav caurspīdīgi, bet ir apšaubāmi, - arī ēkas, lai cik skaistas tās būtu, nav tādas, par kuram būt gandarījums, saka Redbergs.
Kā piemēru viņš min Gaismas pili – tā bija pakļauta procesam, „kā mēs to saņēmām”, un lai arī pati ēka ir lieliska, mūsdienās, projektējot šādu būvi, sāktu ar sabiedrisko infrastruktūru ap to. Tagad pie jaunās bibliotēkas ēkas nav kur sapulcēties, jāstāv zālienā vai pieturā.
"Mēs manifestējām sevi caur simbolu, kas ir abstrakts, nevis ir sabiedrības vērtību atspoguļojoša ēka, pilsētvide, kas atspoguļo skatījumu pašiem uz sevi,” saka Redbergs un kritiski norāda: „Mēs nesam varējuši manifestēt savas vērtības ar publiskas telpas izveidi.”
Viņaprāt, piemēram, padomju laikos tapušais Uzvaras parks šobrīd ir Rīgā vismūsdienīgākais rekreācijas parks, kurā pieejamas kultūras un sporta aktivitātes. „Mēs kā neatkarīga valsts neesam radījuši kaut ko līdzvērtīgu vai labāku,” secina arhitekts.
Viņš gan atzīst, ka ir arī daudz pozitīvu piemēru, piemēram ēku rekonstrukcijas, kad, atjaunojot ēkas, spēj izcelt un parādīt industriālo mantojumu.
Redbergs ir arī kurators izstādei „9 Rīgas stāvokļi”, kas tikko vaļā vērta Svētā Pētera baznīcā un veltīta galvaspilsētas arhitektūrai pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Pagājušajā gadā izstāde jau bija skatāma Vācijā, kur tika slavēta par oriģinālo skatījumu uz arhitektūru un ambiciozo izstādes pasniegšanas veidu.
Redbergs Latvijas Radio stāsta, ka izstāde ir vairāku iesaistīto speciālistu kopdarbs, un ideja dzima sadarbības grupā, spriežot, ka uz Frankfurti nebūtu jāved kaut kas jau zināms, nebūtu jāved stāsts, kuram mēs paši neticam, piemēram, par Rīgu kā arhitektūras metropoli.
Tāpēc tapa pilnīgi jauna koncepcija, kas ļauj izmantot pilsētas didaktiskās iespējas – pilsēta, no kuras mēs varam mācīties, redzot, cik sarežģītos apstākļos arhitektūra top.
