Daudzi, protams, zina Gaismas pils arhitekta Gunāra Birkerta vārdu, bet viņa vīziju Latvijā palīdzēja īstenot plaša profesionāļu komanda. Sākotnēji bibliotēkas tehniskā projekta izstrādi vadīja viens no spožākajiem savas paaudzes arhitektiem Modris Ģelzis, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā to pārņēma arhitekts Mārcis Mežulis, kurš vēlāk vadīja arī ēkas autoruzraugu komandu.
Ar Gaismas pils projektu viņš ir uz „tu” kopš 20 gadu vecuma un tagad saka – ja 1989.gadā būtu sācis rakstīt autobiogrāfiju, caur to varētu izstāstīt teju visu Latvijas jaunāko laiku kultūras vēsturi.
Darbs bija ļoti koleģiāls no paša sākuma, un Latvijā komanda strādāja uz Birkerta skiču bāzes, saskaņojot risinājumus, bija intensīva informācijas apmaiņa, atceras Mežulis.
Birkertam bija precīza vīzija, kā ēkai jāizskatās, “mēs mēģinājām to visu realizēt”, bet Birkerts ļoti cieši sekoja līdzi projektam, un viņu arī vienmēr interesēja Latvijas komandas viedoklis.
Birkerts uzsvēris, ka viņa arhitektūra nav sastingusi, tā spēj attīstīties. Sākumā Gaismas pils ēka bija plānota lielāka, bet apjoms samazināts dažādu iemeslu dēļ, ne tikai finansējuma dēļ, bet, piemēram, arī tāpēc, ka tehniskais bloks tika nodalīts. Un rezultātā bibliotēkas veidols ir slaidāks un graciozāks, uzskata Mežulis.
Viņš atzina, ka sākotnējā etapā, kad bija tikai pirmās skices, nevienam nebija skaidrības, ka šādu ēkas projektu varēs realizēt, bet ar laiku ticība tam, ka tas realizēsies, pieauga.
Mežulis arī pauda, ka bibliotēkas ēka ir pabeigta un tai vairs “neko nodarīt nevar”, bet ir iespējams attīstīt infrastruktūru ap to, un viņš cer, ka kādreiz realizēs arī šīs ieceres.
