Arī parki, kurus esam mantojuši no citiem Latvijas laikiem, nav attīstīti un šodien nav jaunu zaļo zonu, kas parādās pilsētas kartē. Lai gan Latvijā infrastruktūra attīstītās, vienotas vadlīnijas nav nedz dzīvojamā fonda izveidē, nedz jaunajos arhitektūras projektos.
Arhitekts Andris Kronbergs projektējis Latvijas Bankas ēku Pārdaugavā, arī nelielas dzīvojamās ēkas Jūrmalā un veidojis ciemus ārpus Latvijas, izveidojis atvērtā tipa biroju laikrakstam „Diena”, pārbūvējis Pasta ēku un lidostu "Rīga", kā arī projektējis kapelas un rosinājis domāt par Pārdaugavu kā otro Rīgas centru. Viņš Latvijas Radio stāsta, kas ir Latvijas arhitektūra un vērtē krīzes un trekno gadu ietekmes galvaspilsētas sejā.
„Treknie gadi būtībā ļoti sagrāva izpratni par vērtībām. Ne tikai vispār, bet tai skaitā arī mūsu profesijā. Daudziem likās, ka viņi vairāk var nekā viņi patiesībā var, un tas sabojāja psiholoģisko klimatu vidē, kurā mēs darbojamies,” stāsta arhitekts un paskaidro, ka ar vidi viņš domājis gan pasūtītājus, gan izpildītājus, ar kuriem cieši saistīti arhitekti.
Visa tā vide bija drusku tāda slimīga. Tas bez sekām nav palicis,” atzīst Andris Kronbergs, paužot uzskatu, ka labā lieta ir tas, ka krīze, kas sekoja pēc tam, atvēsināja galvas un daudzi saprata, ka ir fundamentālas lietas, kuras ir jaīevēro, kuras ir būtiskas. Psiholoģiskā ziņā cilvēki kļuva nopietnāki.
„Pilsēta nav tik vienkārši uzbūvējama vienā dienā, pat ne desmit vai divdesmit gados,” atbildot uz jautājumu, kā arhitekts pašlaik redz Rīgu, skaidro Kronbergs. „Pilsēta sastāv no ļoti dažādām sistēmām. Struktūrām. Kādreiz to sauca par infrastruktūru, bet tās faktiski nav infrastruktūras lietas. Tās ir visdažādākās struktūras un sistēmas. Piemēram, kultūras objektu struktūra pilsētā, kur bibliotēka ir viena no atslēgas vietām, bet mums jau ir bijuši arī citi plāni – koncertzāle, modernās mākslas muzejs un tā tālāk. Domāju, ka šo struktūru ir iesākts būvēt, bet būtu labi, ja būtu uzlikta skaidrā programmā šīs kultūras būvju shēmas laikā un telpā.”
Arhitekts uzskata, ka viens no būtiskajiem pilsētas struktūras elementiem ir kultūras būvju shēma:
„Līdzīgi kā gājēju vai sabiedriskā transporta struktūra. Varbūt kultūras ēku struktūra ir viena no būtiskākajām? Kāpēc cilvēki grib vai negrib dzīvot pilsētā? Mums jātiecas uz tādu mērķi, lai šīs struktūras būtu skaidri pateiktas ļaudīm, kādas tās būs, kādā laikā tās tiks realizētas – piecdesmit vai divdesmit gados. Un tad visi cilvēki varētu saprast, vai viņiem gribas šādu pilsētu.”
