Kultūras rondo

Ko darīt, lai kultūrvietas izdzīvotu? Saruna ar LNB direktoru Andri Vilku

Kultūras rondo

Bez orķestra nevar! Arī pēc skolas absolvēšanas, jaunieši turpina spēlēt skolas orķestrī

Arhitektūras gada balvas ieguvējs Juris Poga: Arhitektam ir jābūt mediatoram ar sabiedrību

Arhitekts Juris Poga: Arhitektūra sakārto ne tikai vidi, bet arī attiecības

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Man patika šīgada žūrijas atrastais kopsaucējs – kopā būt. Tas ir ne tikai tāds, kas radies pandēmijas dēļ. Patiesībā tam jābūt iekšā katrā projektā – tā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” spriež viens no šīgada Latvijas Arhitektūras Lielās gada balvas saņēmējiem Juris Poga. Viņa un Austra Mailīša arhitektu biroju kopradītā Dziesmu svētku estrādes pārbūve Mežaparkā raksturota kā izcils notikums ne vien arhitektūrā, bet arī kultūrvēsturē. Poga domā, ka estrāde varētu kļūt par jauna veida kultūras centru, kur cilvēki nāk arī ikdienā.  

Ingvilda Strautmane: Mēs apsveicam jūs un apsveicam visus ļoti, ļoti daudzos cilvēkus, kuri bija iesaistīti šajā projektā. Mežaparka Lielā estrāde – vai jūs jau esat pārbaudījis kā tā skan?

Juris Poga: Jā, bet vēl ne līdz galam. Patiesībā projekts attīstījās mazliet savādāk, nekā bija plānots. Viņš netika realizēts vienā rāvienā, bet, pateicoties tam, bija iespējas starpposmos pārbaudīt [..]. Tagad, neskatoties uz pandēmiju, tomēr notikuši vairāki koncerti un pirmās atskaņas jau ir. Protams, runājot ar koru diriģentiem,

mēs ar nepacietību gaidām to brīdi, kad kori varēs tur uziet pilnā apjomā un noklausīties, kā tad skan. 

Kā projekts sākās un kad tas bija? 

Dziesmu svētku estrādes pārbūves projekts sākās ar konkursu 2007. gadā, kurā mūsu komanda izcīnīja uzvaru un mums uzticēja projektēšanu. [Bijām] pat izstrādājuši skiču projektu, bet tad nāca krīze un visi projekti tika apturēti. 2016. gadā projektēšana atsākās, lai 2017. gadā jau sāktu būvēt un lai 2018. gadā varētu notikt Dziesmu svētki. Tad turpināja būvēt, lai notiktu [Skolu] jaunatnes dziesmu svētki, bet tos atcēla un pārlika uz 2021. gadu. Tagad esam nonākuši līdz tam punktam, kad estrāde un tās komplekss pamatā ir pabeigts – viņu var darbināt. Atlikusi tikai ekspozīcija un vēsturiskā taka. 

No jūsu stāstītā saprotu, ka projekts un jūs līdz ar šo projektu esat pārdzīvojuši vismaz divas lielas krīzes – 2008. gads un tagad pandēmija. 

Jā, atšķirība ir tikai tāda – kad bija lielā krīze, tad mēs bijām dīkstāvē. Pandēmijas periods neskar šī projekta attīstību. Būvniekiem bija jānodrošina, lai neizveidotos kaut kādi perēkļi – visi tika sadalīti vairākās komandās, kas katra atsevišķi būvēja attālināti viena no otras. Protams, bija problēmas ar piegādēm, bet tam veiksmīgi ir tikts pāri. 

Vārds “attālināti” uz būvniecību acīmredzot nevar tikt attiecināts, jo tā jau ir iespējama tikai klātienē. 

Jā, tur ir tā lieta. Bet nu brigādes tika sadalītas, lai katra strādātu attālināti. 

Bija pat izveidotas vairākas būvnieku pilsētiņas, kur katrs dzīvoja savu, attālinātu dzīvi, lai tas vīruss neizplatītos no vienas vienības uz otru. 

Tas arī fakts, ka termiņi pandēmijas dēļ netika pārskatīti. 

Vai tas, ko jūs stāstāt nozīmē, ka no pandēmijas iziesiet ar kādām jaunām pieredzēm, ko jūs varētu izmantot arī pēc tam?

Es teiktu pat ka nē, jo attālinātais darbs jau mijās un tika izmantots visā projektēšanas periodā. Komanda, kas strādā pie šī projekta, ir ģeogrāfiski tik plaša, ka bez tiem [attālinātas strādāšanas] paņēmieniem tas vienkārši nebūtu iespējams. Jo katru reizi jau neskries kaut kur uz Minheni vai vēl nezin kur, lai lietas saskaņotu. 

Ir viena atziņa, ka klātienes tikšanās tomēr ir daudz auglīgākas un produktīvākas nekā, ja tas notiek “Zoomā”, [kur] daudzas lietas netiek saprastas, uztvertas līdz galam. Tiešā komunikācija, kopā būšana tomēr ir svarīga. 

Ideja par sidraba birzi un akustisko mežu, kā tā radās? 

Tas tēls nāca no Mailīša klana, jo tā ir mākslinieku ģimene. Arhitekti šai ziņā ir mazliet tehniskāki, jo viņi, varbūt vairāk pārzinot tās inženieru būšanas, bieži vien ir piezemētāki. Šajā gadījumā ļoti būtisks ir emocionālais uztveres punkts. Bija ļoti svarīgi radīt tēlu, kas strādā, ir uztverams un saprotams ne tikai Dziesmu svētku laikā, bet arī ikdienā, kad cilvēki atnāk vienkārši pastaigāt un atpūsties šajā vietā. 

Tagad jums ir Arhitektūras gada balva, kas nozīmē, ka nākamgad jums būs jābūt tam cilvēkam, kurš vērtēs citu kolēģu darbus. 

Laikam tomēr nē, jo nākamgad visdrīzāk būs objekts, kurā esmu iesaistīts, un tāpēc man būs jādistancējas. Bez šaubām tā tradīcija, kas ir izstrādājusies [Arhitektūras] gada balvā, ka uzvarētāji gada skatē veido vērtētāju bloku, ir, manuprāt, ļoti saprotama un skaidra un tiek saglabāta. Es domāju, ka no mūsu komandas obligāti kāds būs šajā žūrijā un, protams, vērtēs.

Kas, jūsuprāt, šobrīd ir Latvijas arhitektūras telpā publiski svarīgās lietas – koncertzāle, ekonomisko mājokļu būvniecība, Laikmetīgās mākslas muzejs? Varbūt jūs redzat kādu pavisam citu lietu?

Vēl, ņemot vērā klimata izmaiņu un citu apdraudējumu fonu, arhitektūrai jebkurā projektā jābūt atbildīgai. 

Vienalga vai tas ir privātais vai publiskais objekts, tās investīcijas, tie resursi, materiāli, kas tur likti iekšā, viņiem ir jābūt adekvātiem attiecībā pret to, ko mēs paņemam no dabas. 

Protams, ļoti no svara ir vide – kvalitatīva vide, kurā dzīvo, strādā, darbojas cilvēki. Labā vide ietekmē sabiedrību, un sabiedrība paliek labāka. Ir dažādi konkursi, kur tiek vērtēts kāds no šiem segmentiem. Laikam Arhitektūras gada balva ir tā, kas paņem to visu kopā – tur ir gan tehniskais, gan ekonomiskais un arī emocionālais, bez kā tomēr nevar.

Arhitektūra tomēr ir radoša māksla, kas sakārto vidi. Varbūt tā vienkārši, prozaiski izklausās, bet viņa sakārto ne tikai vidi, viņa sakārto arī attiecības. Tā ir tā arhitektūras misija. 

Kā jūs jūtat arhitektūras attiecības ar sabiedrību? 

Arhitektiem ir jābūt mediatoriem ar sabiedrību. Jo arhitekts jau nedara to, ko viņš grib. Viņš dara to, ko viņam pasūta pasūtītājs. Bet tā kā tas, ko atstāj arhitekts, ietekmē visu sabiedrību, viņam ir jārunā ar sabiedrību. Pat arī tādās situācijās, kad pasūtītājs to varbūt negrib. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, izglītojot jauno paaudzi, [nodot], ka uzzīmēšana ir tikai viena daļa, bet mācēt

uzzīmēto izskaidrot sabiedrībai, ierēdņiem, pasūtītājam – tas ir pienākums, no kā nedrīkst izvairīties.

Jūs teicāt, ka tas ietekmē sabiedrību un principā ietekmē uz ļoti ilgu laiku. 

Tieši tā. Mēs jau, protams, gribam, lai objekti ilgāk kalpo sabiedrībai. Mēs nevaram uzspiest sabiedrībai savu vēlmi, ja sabiedrība nav gatava to pieņemt. Tāpēc arī atbildīgajās situācijās notiek konkurss, notiek vērtēšana, sabiedrībai tiek skaidrots konkursa rezultāts. Tas ir tikai sākums. Arī darba procesā komunikācija notiek ar visiem. 

Man patika šīgada žūrijas atrastais kopsaucējs – kopā būt. Tas ir ne tikai tāds, kas radies pandēmijas dēļ. Patiesībā tam jābūt iekšā katrā projektā. 

Ja skatās uz Dziesmu svētku estrādi [..], tomēr esam atraduši kopsaucēju, kur visi var maksimāli labi realizēt savu pienesumu, izpildīt savu atbildību. Beigu beigās arī tas, ka ir objekts, kas ir mērķēts uz sabiedrību un ka sabiedrība pēc tā tiecas. 

Man liekas, ka tuvākajās dienās piepildīsies ideja par to, ka Mežaparka estrāde būs pieejama bez brīvdienām, bez nakts stundām, ka vārti būs vaļā.

Mēs ar Austri [Mailīti] bijām Tallinā, iepazināmies, kā darbojas Tallinas Dziesmu svētku estrāde. Tur princips ir tāds, ka vārti ciet ir tikai tad, kad nāk ar biļetēm. Es domāju, ka tas ir pamats jauna veida kultūras centram, kur cilvēki nāk ne tikai uz koncertiem, bet arī ikdienā, [nāk] kaut ko jaunu iepazīt, vienkārši atpūsties un relaksēties, un ka tas piepildījums varētu būt cauru gadu, ieskaitot ziemu. 

Ar ko jūsu radošais prāts šobrīd ir nodarbināts? 

Esmu sasniedzis to vecumu, kad vairāk koncentrēšos tieši uz jauno paaudzi – pieredzi, ko esmu guvis savas arhitekta dzīves laikā, mēģināšu nodot viņiem. Manuprāt, tas ir svarīgi, lai Latvijas arhitekti būtu spēcīgi un varoši, jo viņiem būs jāveido nākotne. 

Arhitektūrā es aizgāju tāpēc, ka gribēju būt tuvāk nākotnei. 

Arhitekts zīmē to, ko citi ieraudzīs bieži vien tikai pēc daudziem, daudziem gadiem. Tā ir reāla nākotnes profesija, un tāpēc arhitektiem jārēķinās ne tikai ar šodienas faktoriem, bet jāprognozē tendences, vienalga kādas – pandēmiskās, ekonomiskās, politiskās. Arī nākotnē politiķi to pasūta, bet arhitektūra paliek neatkarīgi no tā, kā mainās laicīgā vara. Tas viss man jānodod nākamajai paaudzei. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti