Kultūrdeva

Raini, Tu pagaidi jeb Dzejas dienas 2020

Kultūrdeva

Arhitekts Sīlis un tēlniece Vilnīte par dzimumu lomām, noteikumiem un izaicinājumiem

Andis Sīlis: «Kā kultūrā, tā arhitektūrā ir klusums, notiek meklēšanās»

Arhitekts Andis Sīlis: Koncertzāles skandāls ar laiku patīk arvien vairāk

“Bieži esmu saskāries ar domāšanas veidu vai reakcijas veidu tādās melnbaltās kategorijās,” norāda arhitekts Andis Sīlis, kura koncertzāles projekts uz AB dambja savulaik konkursā tika atzīst par labāko. LTV raidījumā "Kultūrdeva" Sīlis skaidro, ka publiskās diskusijas par Kultūras ministrijas ieceri par akustiskās koncertzāles būvniecību Elizabetes ielā 2 “ir ideāls piemērs, lai mēs visi kopā saprastu, ka nav ne melns, ne balts.”

Henrieta Verhoustinska: Kas ir tavs pēdējā laika degošākais kultūras fakts?

Andis Sīlis: Ja mēs runājam par Rīgu, tad mani priecē tas, ka pēdējā nedēļā, divās ir tik daudz, ko Rīgā darīt, redzēt, skatīties, un tik labā līmenī, ka es personīgi nevaru uz visu paspēt. Ja es kādreiz atceros, ka čīkstēju, ka jābrauc uz Ņujorku, jo Rīgā nekas nenotiek, tad tagad ir gluži otrādi – notiek tik daudz, ka žēloties par kultūras notikumu trūkumu būtu muļķīgi, neskatoties uz visādiem kovidiem un ko tur pārējo.

Visi tieši norāvušies pēc ierobežojumu atcelšanas.

It kā naudas trūkst un nav tās lielās kultūras institūcijas, bet Rīga ir tādā ziņā patīkami pilna! Es zvanīju Maskavas draudziņam, režisoram: “Brauc šurp! Rīga vienkārši ir ārkārtīgi interesanta tieši šajā laikā.”

Aizvadītas ikgadējās Dzejas dienas. Vai tu lasi dzeju?

Es nevarētu teikt, ka es ikdienā lasu dzeju. Man patīk dzeja kā tāda iespēja tieši starp rindiņām kaut ko pateikt. Teiksim, prozā, manuprāt, ir grūtāk, un tas īpašais stāvoklis, kas lasot labu dzejoli – rodas tā nojausma par nepateikto, tas man patīk.

Bet, protams, ka arī dzejai ir grūti, tāpat kā visai mākslai mūsdienās, jo nav jau tās milzīgās paradigmas maiņas.

Piemēram, kā krievu avangardistiem.

Vai mums pašiem Atmodas laikā, kad dzejniekiem bija noteikta loma varbūt tādas sabiedriskās domas ziņā.

Tas jau nav tikai dzejniekiem. Man liekas, ka visā, ne tikai Latvijas, bet visā laikmetīgajā mākslā – un tai skaitā arhitektūrā  – ir tāds dīvains periods. Cilvēks mēģina sevi nolikt tagad tajā vietā, ka baigi jārūpējas par savu izdzīvošanu, bet tas ir tāds mazāks uzrāviens nekā pirms simt  gadiem.

Attiecīgi gan arhitektūrā, gan mākslā ir tāds nosacīts klusuma periods, tāda meklēšanās.

Starp citu, dzejnieks Žebers jeb mākslinieks Andris Breže intervijā teica, ka viņš jūt savu pieaugšanu, savu briedumu, ka viņš ir kļuvis daudz mierīgāks un ka viņa skatiens ir iekšup vērstāks, ka viņam vairāk raksturīga kontemplācija kā ārēja ekspresija. Vai tu kaut ko tādu pie sevis novēro?

Ar vecumu visi, es ceru, ka paliek mierīgāki. Nav tā, ka tās driģenes ir bezgalīgas. Protams, jā, novēroju. Ja kādreiz “cepos”, uztraucos un cīnījos, mēģināju kaut ko pārliecināt un pierādīt, tad tagad ir tāda sajūta, ka nevajag mēģināt visu pasauli pārliecināt par savu taisnību. Vajag darīt jēdzīgi to, ko tu vari izdarīt, un to mazo daļu no pasaules, kuru tu vari ietekmēt, to arī ietekmē, un tas arī ir labi izdarīts darbs.

Līdz 31. oktobrim laikmetīgās tēlniecības festivāls “Tēlniecības kvadriennāle Rīga 2020” Rīgas pilsētvidē piedāvā apskatīt 12 jaunradītus Latvijā dzīvojošu mākslinieku darbus. Kāda ir tava attieksme pret vides objektiem?

Protams, ka pozitīva, jo pilsētvide nav veidojama tikai ar arhitektūru, ēkām un zaļumiem. Ir jābūt, manuprāt, pietiekami lielam skaitam kaut kādu objektu, kas iezīmē, kaut vai īslaicīgi, vietu un tiem garāmgājējiem, pilsētvides lietotājiem liek padomāt citādāk.

Un fotografēties pie tiem…

Tai skaitā fotografēties, jo tas rada kaut kādu intimitāti ar to vietu, kuru tu lieto. Un, protams, ka daži no tiem objektiem ir visnotaļ provokatīvi. Es atceros, ka nemaz tik viennozīmīga nebija tā reakcija pret māsiņu [Aigara Bikšes skulptūru] pie Mākslas muzeja, un tas ir labi.

Kāda tev pašam bija reakcija uz to?

Es to uztvēru visnotaļ kā īslaicīgu objektu. Bikšem ironija vienmēr piemīt viņa darbos, bet tas, ka viņš drusciņ sakaitina, tas ir labi. Man kaut kādā ziņā, lai piedod Tetereva kungs, tās viņa lauvas vairāk kaitina, nekā tas Bikšes plastmasas brīnums. Viņš jau tur uz kādu laiku ir, savu funkciju izpildīs, un tad jau viņš pazudīs. Bet žēl, protams, ka mums nav tā, kā citās valstīs, kur, piemēram, investors attīstīta kaut kādu rajonu vai būvē ēku, un viņam ir obligāti procents no investīcijām jāizlieto dažādiem vides objektiem.

Mums ir vērsis pie “Hanzas perona”.

Jā, bet tās ir privātas iniciatīvas. Ir diezgan daudzas pilsētas, kur tas ir obligāti. Vienkārši ir konstants procents. Dari, ko gribi – tas ir investora ziņā, bet tas ir jāiztērē priekš tam, lai pilsētvide būtu atraktīvāka. Rīgā ir pietiekami daudzi objekti, bet, ja būtu šāds likums, tad to  būtu vairāk un pilsēta gan iedzīvotājiem, gan apmeklētājiem liktos interesantāka, mīļāka un tā tālāk.

Tagad, kad ir jau izskanējuši dažādi viedokļi un apsvērumi par Kultūras ministrijas ieceri akustisko koncertzāli Rīgā būvēt Elizabetes ielā 2, kā tu definētu savu attieksmi pret šo ieceri?

Attieksme būtībā nav mainījusies. Man gluži otrādi, ar laiku šis nosacītais skandāls vai ļembasts arvien vairāk patīk. Kaut kādā veidā, beidzoties padomju laikiem, es baigi bieži esmu saskāries ar domāšanas veidu vai reakcijas veidu tādās melnbaltās kategorijās. Šis ir ideāls piemērs, lai mēs visi kopā saprastu, ka nav ne melns, ne balts.

Visām iesaistītajām pusēm ir kaut kāda zināma daļa taisnības.

Mums ir jāmācās kaut kādā veidā vienoties par lēmumiem. Tieši tas, ka projekts sākās ar zināmu skandālu, pievērsa ļoti lielu publikas uzmanību šim jautājumam. Un, ja kāds vēlas iedziļināties, tad 10 reizes esmu atbildējis visdažādākajiem cilvēkiem uz tiem jautājumiem, ka neviens no iespējamiem jautājumiem nav atbildams ar jā vai nē. Piemēram, pēdējā sēdē pie kultūras ministra bija eksperts, kurš teica, ka tas ir vērtīgs modernisma piemērs, kurš labi ierakstās pilsētvidē. Versus profesora Krastiņa un ekspertu slēdzienam, ka tas nekādi neierakstās pilsētā.

Bet vai tu esi dzirdējis arī tādu viedokli, ka šo modernisma pieminekli, kā tu to sauc, var arī patiesībā integrēt jaunas koncertzāles būvniecībā?

Arī šeit nekas nav viennozīmīgi. Protams, ka var integrēt. Jautājums ir – kāds sakars biroja vai viesnīcas ēkai, kam ir piemērota šī potenciālā lietošana, ar koncertzāli, kur vajadzīgs milzīgs, tukšs apjoms? Tā ir jābūvē blakus. Un šeit viena no grupām saka, ka to nekādā gadījumā nedrīkst darīt, jo štrunts ar visu Rīgas arhitektūru, Rīgas zilzaļā kanālajosla ir lielāka vērtība par visām Rīgas ēkām kopā un parkā būvēt principā neko nedrīkst. Otrs saka, ka tas nav nekāds parks un tā tālāk.

Bet šajā gadījumā izskatās, ka pagaidām tā tendence ir meklēt kaut kādu kompromisu, lai vilks ir paēdis un kaza ir dzīva.

Lai gan ir jau tava koncertzāle un tavs koncertzāles projekts, kurš ir uzvarējis konkursu, kuru tu labprāt redzētu realizējamies.

Tas, protams, ir aizmirsts. Man patika Juris Poga, [Latvijas Arhitektu] savienības priekšsēdētājs, kurš, izvērtējot vietas, piedāvāja ieviest tādu jaunu ailīti “vietas karma”. Un šai vietai to karmu, nesauksim vārdā, ir diezgan stipri pabojājuši, un, visticamāk, ka tas nekad nenotiks.

Bet, runājot par to, vai var vai nevar saglabāt modernismu un blakām piecelt to koncertzāli? Jā, principā, tas ir pietiekami liels apjoms, uz kaut kādiem 20 – 30 tūkstošiem kubikmetru. Varat iztēloties, cik liela zāle. Bet tā problēma ir tāda – varētu arī piepildīt tās trīs lapiņas ar visvisādām funkcijām, koncertzālei tas ir divreiz par daudz. Esošajai ēkai jau ir tikpat kvadrātmetru, cik ir vajadzīgi jaunajai koncertzālei. Varētu, protams, apvienot dažādas mūzikas institūcijas, ņemot vērā to, ka “Mediņi” ir blakus un tā tālāk. Tur varētu kaut kāda sinerģija rasties. Bet kāpēc šis jautājums nav viennozīmīgs – tāpēc, ka tas maksās divreiz dārgāk. Beigu beigās maksās divreiz dārgāk nekā uz AB dambja. Tie būs tie paši, ja ne lielāki cipari, jo būtībā kvadrātmetru skaits ir milzīgs. Un viena liela daļa no kvadrātmetriem būs nekontrolējamas rekonstrukcijas un restaurācijas izmaksas. Neviens īsti nezina, ar ko tas viss beigsies, un attiecīgi investīcija būs tik liela, ka tas zināmā mērā apdraud koncertzāles realizāciju tajā vietā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti