Gatis Vectirāns vispirms mācījās Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, tad dibināja dažādus jaunuzņēmumus, restaurēja "Ērenpreiss" velosipēdus, veidoja tekstila dizainu un 30 gadu vecumā uzsāka Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina studijas.
Ilze Dobele: Tavs bakalaura darbs noteikti daudzus ļoti patīkami pārsteidza un pat izbrīnīja gan tēmas, gan arī izpildījuma ziņā.
Gatis Vectirāns: Tuvojoties savai bakalaura darba izstrādei, sapratu, ka vēlos apvienot šīs divas zināšanas, divas kompetences – viena bija jau no 12 gadiem Zemessardzē mācītās iemaņas un otra – jauniegūtās zināšanas dizaina jomā. Bija vairākas idejas, kuras gribēju risināt, apvienojot dizainu un aizsardzību. Tieši sarunas ar lietotāju man palīdzēja nonākt līdz bezpilota iekārtai un to atrisināt līdz spēcīgam konceptam, ko beigās aizstāvēt savā diplomdarbā.
Par šo prototipu tu pats teici šādi: "Kāpēc es kaut ko tādu uztaisīju? Kad runāju ar karavīriem mācību laikā, viņi man teica: "Gati, tu taču mācies dizainu, uztaisi mums tādu "draugu", kas visur var braukt līdzi, uz kura varam novietot lietas, kuras mums nevajag".
Jebkuram karavīram no sākta gala tiek mācīts, ka ierocim vienmēr jābūt pie tevis – tas ir tavs uzticamais draugs kopā ar taviem komandas biedriem. Ir vēl citas lietas, kam jābūt vienmēr, un tās nevar atstāt. Daļu ekipējuma, kas bieži vien ir ļoti smags, nereti pārvieto ar mehanizētiem rīkiem, transportu. Šajā gadījumā talkā nāk "Natrix", kurš var palīdzēt atvieglot karavīru pārvietošanos un saglabāt vairāk spēka uzdevumu izpildei. Šī ideja, vairāk nekā divu gadu garumā attīstīta kā startaps, jau nonākusi daudz plašākā funkcionalitātē. Mēs runājam par ievainoto vešanu, par dažādiem inženiertehniskajiem risinājumiem, ko šāda neliela izmēra iekārta neatkarīgi var transportēt.
Kāpēc "Natrix"?
Pirmkārt, tas ir mārketings – daļa no uztveramības, dizaina. Latīņu valodā natrix nozīmē "zalktis". Zalktis man asociējas ar maniem jaunības gadiem jaunsargos, un zalktis senlatviešiem ir gudrības un vieduma simbols. Apvienojot šīs lietas – jauneklīgo aizsardzību un viedumu – tas, manuprāt, ļoti labi prezentē "Natrix" būtību.
Kāds ir tavs maģistra darba temats un realizējums, un kā tas saistās ar drošību?
Man bija iekšējā degsme apskatīt civilās drošības sfēru, un bija tieši tas laiks, kad visiem studentiem jāiziet civilās drošības kursi. Nolēmu iedziļināties un sāku pētīt. Pirmais lielais vadmotīvs bija ārkārtas situācijas izziņošana. Gribēju saprast, kā palīdzēt cilvēkiem ātrāk reaģēt ar mūsdienu tehnoloģijām, iesaistot dizaina domāšanu. Ļoti aktīvā sasaistē ar mūsu glābšanas dienestu speciālistiem šī izpēte noveda līdz skaņai kā vēl vienai dizaina jomai, un es sāku pētīt skaņu.
Šis pavediens noveda līdz skolām, un sāku gala fokusu maģistra darbam virzīt tieši lielo skolu virzienā, tāpēc projekta nosaukums bija "Ed Evac", kas ir "izglītības evakuācija". Te es apvienoju trīs galvenos pīlārus, kas ir neiroloģija, skaņa un vizuālā uztvere. Ar dažādu speciālistu palīdzību veicu izpēti un konceptuālā līmenī nonācu gan līdz pašai iekārtai, gan līdz konceptam, kā šīs iekārtas būtu jāizvieto izglītības iestādē. Bija nepieciešams arī veikt testus, un tas gan bija sarežģīts laiks, jo vēl aizvien ir un bija epidēmija un nevarēja pulcēties, bet es spēju noorganizēt testus ar bērniem nelielās grupās. Šos testus mēs veicām ar aizsietām acīm, lai saprastu, vai tiešām bērns, vadoties pēc skaņas, var izkļūt ārā.
Šīs skaņas ir balstītas neiroloģiskos aspektos, un tas, ko mēs gribējām panākt, ir divi lielumi – tas, ka tu nepadodies un cīnies jeb fight or flight, un tas, ka tev ir panika un tu faktiski esi "sasalis". Bija būtiski atrast tādu skaņas intensitāti un skaļuma frekvenci, lai bērns, krītot panikā, neielien iekšā skapī un nepaliek kādā bīstamā situācijā. Man liekas, šīs skaņas ir vedinošas, bet mierīgas, un spēj aizvest bērnu drošajā virzienā.
Kā bērni reaģēja, kad notika šie testi?
Atšķirībā no griezīgās zvana skaņas, viņi to uztvēra ļoti mierīgi, bet pietiekoši intensīvi, lai to pamanītu. Lai arī kā es gribētu šo projektu attīstīt, šobrīd to esmu iepauzējis, jo resursu ir tik, cik ir, un mans mērķis ar savu pirmo ideju ir izdarīt labāko, ko var. Ja kādreiz veidosies labvēlīga vide gan finansiāli, gan cilvēkresursu un institūciju atsaucības ziņā, iespējams, šis koncepts tik ātri vēl nenorietēs.
"Natrix" šobrīd turpini pilnveidot, bet drīz to sāks izmantot gan mācībās, gan citās operācijās. Ko redzi perspektīvā?
Dizainam ir ļoti liela nozīme šīs iekārtas attīstībā. Veicot testus, mēs esam redzējuši nelielas kļūdas, kuras tieši ar dizaina palīdzību mēs esam veiksmīgi risinājuši. "Natrix" regulāri iesaistām mācībās – brauc pa mežiem, liekam visu ko smagu virsū. Notiek nemitīgs tests, lai to pilnveidotu. Šajā jaunajā modelī ir iekļauts vislabākais gan no inženierijas, gan no dizaina domāšanas, uz lietotāju vērstas domāšanas.
Mūsu lepnums ir mūsu izlietās riepas. Kopā ar inženieriem un dizaineriem strādājām un izlējām riepas ar "gudrām" gumijām, kuras jau gadu nevar nodeldēt.
Tur gan daļēji vainīgs ir augstas kvalitātes vācu kompozītmateriāls. Kaut kādā ziņā sevi redzu tieši ekstrēmajā dizainā, kuram jākalpo ļoti sarežģītās, ekstrēmās situācijās. Atšķirībā no interjera dizaina, šeit ļoti svarīga ir visu veidu izturība, forma un spēja pielāgoties.
Šis dizains sev līdzi nes lielu atbildību.
Tas būtiskais jautājums, uz kuru mēs varam raudzīties arī valsts svētkos, ir saistīts ar to, par ko labprāt negribam domāt, bet par ko ir jādomā – mūsu patriotismu, karavīru godināšanu, nacionālām jūtām. Vēl viens faktors ir vērot, kā attīstās mūsu armija, novērtēt, kas ir mūsu sabiedrotie. Varbūt daudzas iekārtas mums pašiem nemaz nevajag, bet tas gan ir līdz brīdim, kad šī aizsardzība var kļūt par uzbrukumu. Kā tevī sadzīvo šīs divas lietas? Neapšaubāmi, arī Kalašņikovs, izgudrojot automātu, atzina, ka tas sākotnēji ir bijis domāts aizsardzībai, bet mūsdienās tas ir kļuvis par miljoniem cilvēku nāves iemeslu.
Ja runā tieši par "Natrix", tas tika radīts, lai būtu spējīgs palīdzēt mūsu karavīriem, mūsu sabiedrībai. Šajā gadījumā es varu pasvītrot šo divējādo izmantošanas principu. Tā ir dažāda līmeņa aizsardzība, kas var būt izmantojama gan Eiropas līmenī, piemēram, robežkrīzes gadījumos, gan daudz intensīvākos, konvencionālākos konfliktos. Es ļoti ceru, ka tā nekad nenotiks, un tieši tādēļ viens no mērķiem ir attīstīties, rādīt savas spējas un spēju demonstrāciju. Tā ir arī NATO kopējā politika – būt spēcīgiem un nepieļaut vispār nekādu konfrontāciju, konfliktus. Ja mēs konkrēti runājam par Kalašņikova gadījumu, dizainu un ieročiem, man ir novilkta sava ētikas līnija un es ar to negribētu nodarboties. Mani tas pat neinteresē.
Bet, ja būs situācija, kurā man būs jāaizstāv sava valsts ne tikai ar fizisku spēku, bet arī savu intelektu un kompetenci, tad es noteikti izmantošu visas savas spējas, lai aizsargātu valsti.
