Jaunā izstāde Modes muzejā ir krāšņs baudījums acīm. Tai pašā laikā tā ir arī pārdomu vērts stāsts par to, cik milzīgas pārmaiņas sabiedrībā ir notikušas šo 150 gadu laikā, kam pievēršas izstāde. Un tās ir pārmaiņas gan priekšstatos par bērniem, gan cilvēku attiecībās, gan ieskatos, kā ir jāuzvedas un kā ir jāizskatās.
Izstādes pirmā zāle veltīta 19. gadsimta otrajai pusei, un te redzami sarežģīti, izsmalcināti zīda un samta dāmu tērpi ar dārgiem rotājumiem, kādus valkāja kā mātes, tā viņu mazās meitas. Arī maziem zēniem bija ļoti sarežģīti apģērbi, jo, kā skaidro Modes muzeja projektu vadītāja Agrita Grīnvalde, – 19. gadsimtu var dēvēt par tādu kā statusa gadsimtu, kad cilvēkam bija vizuāli jāapliecina, pie kādas sabiedriskās šķiras viņš pieder: "Sievietei, protams, ir jāsargā sava reputācija. Arī uz maziem bērniem tiek attiecināti šie striktie noteikumi, ka tu nedrīksti skaļi smieties, kliegt, lēkāt pa peļķēm, kāpt kokos. Un šādā apģērbā to pat nav iespējams fiziski izdarīt.
Arī mazām meitenēm ir tie paši stīpu krinolīniņi zem svārkiem jāvelk, lai veidotu svārku formu. Un te ir jautājums – kā šādā apģērbā var pārvietoties, rotaļāties? Lielākoties nevar!"
Toties tērpi ir vizuāli ļoti skaisti un krāsās koši, un tā savukārt ir rūpnieciskās revolūcijas ietekme, jo tieši šajā laikā augu krāsvielas nomainīja sintētiskās krāsas. Arī izstādē redzami tērpi izteiksmīgi zilos, violetos, sarkanos un zaļos toņos. Attiecībā uz zaļo krāsu esot jāuzmanās, jo dzirdēti nostāsti, ka tā var saturēt arsēnu.
‘’Nonāca pat tik tālu, ka meklēja šādus izmisīgus līdzekļus, lai šo zaļo toni iegūtu, jo zaļo krāsu vēsturiski bija grūtāk iegūt," skaidro Grīnvalde. "Starp citu, šai zaļajai kleitai mēs pat veicām speciālu ķīmisku pārbaudi, lai pārliecinātos, ka tā ir droša, jo arsēnu saturošais pigments ir diezgan tāds gaisīgs, tas nozīmē, ka gan muzeja apmeklētājiem, gan darbiniekiem, kas strādā, tas varētu būt diezgan bīstami. Tāpēc mēs veicām analīzi un pārliecinājāmies, ka šī ir īsta, kārtīga anilīna krāsa un arsēns tur nav bijis klāt.''
19. gadsimts izstādē pārstāvēts tikai ar turīgu un vidusšķiras cilvēku tērpiem, jo nabadzīgāki cilvēki apģērbu novalkāja pilnībā, pāršuva, tādēļ tas līdz mūsdienām nav saglabājies.
"Šeit arī redzams visvisatpazīstamākais 19. gadsimta beigu zēnu apģērbs – matroža stila kostīmiņš. Pirmo reizi mazais Velsas princis, karalienes Viktorijas dēls, četru gadu vecumā tādu uzvilka, un kopš tā laika tas kļuva arvien, arvien populārāks, līdz sasniedza savu apogeju," iepazīstina Modes muzeja pārstāve.
19. gadsimtam veltītā zāle vēsta arī par sievietes tā laika lomu, viņa bija vairāk dekoratīva būtne, kuras vieta bija mājās un ģimenē, kamēr vīrietis devās ārā, darba gaitās un izklaidēs.
Otrā izstādes zāle veltīta visam 20. gadsimtam. Stāsts sākas ar dāmu tērpu ar amizantajām žigo piedurknēm, sauktām arī par jēra cisku piedurknēm, turpinās ar diviem elegantiem bērnu karnevāla tērpiem, no kuriem viens apdarināts ar gulbja dūnām, kā arī zēna tērpu, kas, izrādās, ir tā laika literatūras iedvesmots.
Agrita Grīnvalde stāsta: "Šis ir tā saucamais mazā lorda Fontleroja kostīmiņš. Iznāca 19. gadsimta beigās tāda amerikāņu autores grāmata ar visai vienkāršu sižetu – par amerikāņu puiku, kas dzīvo ar mammu diezgan pieticīgos apstākļos, līdz saņem ziņu, ka viņš ir mantojis lorda titulu Anglijā. Viņš dodas uz turieni. Un tad šis vēsturiski iedvesmotais samta un mežģīņu kostīmiņš kļuva ārkārtīgi populārs 19. gadsimta beigās un vēl līdz pat 20. gadsimta 20. gadiem. Šis periods vēl ir tā saucamais Belle Époque, tātad skaistais laikmets, Pirmais pasaules karš vēl nav sācies, bagātība Eiropā ir sasniegusi savu augstāko punktu, un tērpi ir tam atbilstoši."
Sākoties 20. gadsimtam, strauji parādās modernisma vēsmas, atklāj Grīnvalde: "Nāk iespaidīgie 20. gadi, un dāmu mode jau ir strauji mainījusies – tās ir taisnas kleitiņas, kas, jā, mēdz būt arī drosmīgi dekoltētas,
beidzot parādās kājas, kas uzreiz arī maina apavu modi, zeķu modi, un žurnālos parādās pirmās depilācijas līdzekļu reklāmas, jo izrādās, ka ir kaut kādi nevēlami matiņi.
Un arī meiteņu tērps, tāpat kā tas bija iepriekš, seko pieaugušo sieviešu siluetam. Taču bērnu tērpi jau ir jūtami vienkāršāki, audumi ir elpojošāki, nav arī vairs tā uzvilkšana tik sarežģīta."
30. gados Holivudas ietekmē modē valda glamūrs, pēc tam kara gados to nomaina daudz lietišķāks stils, bet pēckara periodā sevi skaļi piesaka arī jauna modes preču patērētāju grupa – pusaudži un jaunieši.
"Pēc kara Amerikā dzima ļoti daudz bērnu, tā sauktais baby boom periods. Un kas tad ir tie nākamie hipiji? Tie ir tie mazie beibi būmeri, kas piedzima pēc kara. Un hipiju laika atskaņas vēl ilgi 70. gados turpinājās, un viena no šī neformālā apģērba galvenajām iezīmēm modē – tas ir džinss. Kas pamazām, pamazām pēc 2. pasaules kara nāk modē, tur ienāk un paliek uz palikšanu. Tā nu reiz ir viena no tādām lietām, kas ir palikusi. Un mums te redzams tāds amizants džinsa kostīmiņš, izšūts. Un tam blakus boho jeb hipiju stila iedvesmots komplekts," iepazīstina Grīnvalde.
80. gadi ir pēdējā stilistiski vienotā desmitgade, pēc tam sākas pilnīga eklektika, kur modē paralēli redzamas ļoti dažādas lietas.
Izstāde uzskatāmi atklāj, cik ļoti 150 gadu laikā ir mainījusies mode. Mūsdienu ieguvumi varētu būt, ka apģērbs ir ērtāks, brīvāks un demokrātiskāks, taču, kā uzskata Agrita Grīnvalde,
būtu ļoti labi, ja mēs dažas lietas pārņemtu arī no 19. gadsimta, un tā ir saudzīgā un personiskā attieksme pret to, ko velkam mugurā.
Izstāde ‘’Māte un bērns’’ Modes muzejā tikko vaļā vērta un būs apskatāma aptuveni pusgadu.
