Modes muzejs Rīgā darbojas sesto gadu, un jaunā izstāde "Modes šedevri" piedāvā ielūkoties šajā laikā muzeja paveiktajā, jo visi tērpi, kas izstādē apskatāmi, ir no muzeja krājuma. Tie iegādāti specializētās izsolēs, rūpīgi restaurēti un ar to starpniecību var uzzināt ļoti interesantus stāstus par pagātni.
Izstāde iekārtota divās zālēs, un tai ir trīs caurviju motīvi, stāsta muzeja speciāliste Agrita Grīnvalde: "Trīs svarīgi modes aspekti – amats, radošums un bizness, ko mēs gribējām likt šīs izstādes pamatā. Tērpi dažādos veidos atklāj šos trīs aspektus un stāsta par tiem. Piemēram, šī pirmā zāle, kurā mēs atrodamies šobrīd, izcili uzskatāmi stāsta par amata prasmēm."
Pirmajā zālē skatāmi senākie tērpi, un pats senākais ir 18. gadsimta otrās puses franču galma tērps. Šūts no brokāta, caurausts ar zelta un sudraba diegiem, rotāts ar metalizētām mežģīnēm. Iespaidīgā svārku forma veidota ar īpašas konstrukcijas – paņjē – palīdzību.
Visi senākie tērpi ir unikāli, jo tā vēl nav tiražēta mode, katrs tērps šūts konkrētai valkātājai pēc viņas mēriem un vajadzībām, un, to uzmanīgāk aplūkojot, atklājas arī dažādas detaļas par valkātājas pieredzi.
Aplūkojot ļoti greznu balles kleitu, izšūtu ar pērlītēm un mākslīgiem akmeņiem, Agrita Grīnvalde atklāj: "Jā, mēs redzam ielāpiņu padusē, kas ir uzšūts virsū. Jo šos tērpus pilnībā, protams, nekad nemazgāja, bet skaidrs, ka, ballē dejojot, ķermeņa lietas ir ķermeņa lietas, tā vienkārši notiek – visi cilvēki svīst, princeses arī svīst. Vēl viena detaļa – pērlītes, kas ir vairāk mazliet noberztas uz muguras, kur ir bijusi deju partnera roka, kas ir bijusi cimdā tērpta, un attiecīgi šīs ļoti, ļoti smalkās pērlītes ir drusku norīvējušās nost.
Ja uzmanīgi ieskatās, katrs šis tērps stāsta par īstu, dzīvu, konkrētu cilvēku, kas šo tērpu ir valkājis."
Senākajiem tērpiem darinātāji nav zināmi, bet 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā sevi jau sāk pieteikt modes dizaineri jeb tolaik kuturjē, kas kļūst par slavenām un sabiedrībā redzamām personībām. Viens no slavenākajiem viņu vidū ir Čārlzs Frederiks Vorts, kurš Parīzē izveido savu modes namu. Izstādē var redzēt tajā tapušu zila satīna greznu vakarkleitu ar samta rakstu, mežģīnēm, tillu, pērlītēm un akmentiņiem rotātu.
Izstādes otrā telpa ir īsta slavenu modes dizaineru meistardarbu parāde. Agrita Grīnvalde stāsta: "Šajā zālē katram tērpam ir atvēlēta tāda zeltīta niša, jo šie tērpi tiešām to ir pelnījuši. Te ir pārstāvēta virkne izcilu vārdu, tāpat arī izcila amata meistarība, brīnišķīgas idejas. Pats pirmais mums ir Pola Puarē vasaras mētelis."
Pols Puarē bija 20. gadsimta sākuma modes noteicējs, viens no lielajiem reformatoriem, kas sievietēm sāka piedāvāt ērtāku apģērbu, kas jau bija pirmais solis ceļā uz 20. gadu modi, kad uz skatuves jau iznāca modernā sieviete, izcīnījusi tiesības balsot vēlēšanās, studēt augstskolās un braukt ar automašīnu. Viņas apģērbā vairs netika akcentētas krūtis, viduklis un gurni. Izstādes turpinājumā tad arī redzam, kā attīstās 20. un arī 21. gadsimta mode.
"Mums ir virkne tādu patiešām īpašu vārdu. Šis ir Rūdijs Gernraihs, pārstāvēts ar tērpu "Vinila mētelis". Neticami smags, ārkārtīgi neērts, bet īsts 60. gadu eksperimentālās modes brīnums, izskatās satriecoši," iepazīstina Agrita Grīnvalde. "Un turpat blakus ir klasiskais meistars Kristobalds Balensjaga, pazīstams kā īpaši izcils piegriezuma meistars. Šis tērps sēž perfekti, izskatās izcili. Balensjaga bija slavens kā formas meistars. Ārkārtīgi ticīgs katolis, savā ateljē vienmēr staigāja baltā virssvārkā, ļoti, ļoti daudz strādāja. Un pat citi modes dizaineri, pat Diors, viņu dēvēja par visu laiku izcilāko kuturjē. Tas kaut ko nozīmē!"
Kristobalam Balensjagam pilnīgi pretēja – vētraina un ballēties kāra – personība bija amerikāņu dizainers Halstons. Viņš 70. gados radīja tā saukto šikās amerikānietes tēlu un izstādē pārstāvēts ar sava stila paraugu.
"Vēl viens mums ļoti, ļoti mīļš dizainers – Žans Pols Gotjē," turpina Agrita Grīnvalde. "Korseškleita ar apavu šņoru tādiem šņorējamiem elementiem, un no šīm apavu šņorēm ir arī veidotas garas bārkstis. Raksturīgais – atsauce uz korsetēm. Pat ne uz klasiskajām 19. gadsimta korsetēm, bet uz tādu 50. gadu veļu. Nošūto, stepēto, ar konusveida krūšu bļodiņām. Gotjē pats pēc tam stāstīja, ka viņš agrā bērnībā esot ieraudzījis vecmammas korseti, tas bija tieši 50. gados, un sākumā vispār neesot varējis saprast, kas tas ir par apģērbu. Bet acīmredzot tas efekts bija gana spēcīgs, jo viņš pēc tam pie korsetēm atgriezās daudz un apspēlēja bieži."
Izstāde noslēdzas ar Aleksandra Makvīna 2010. gadā radītu tērpu no viņa kolekcijas "Eņģeļi un dēmoni", kuras viens no vadmotīviem bija Hieronīma Bosa gleznas.
Līdzās jau minētajiem izstādē pārstāvēti arī tādi dizaineri kā Džordžo di Sant’Andželo, Ralfs Lorēns, Ralfs Ruči, Elza Skjaparelli, Tjerī Muglērs un vēl citi. Izstāde "Modes šedevri" Modes muzejā skatāma no 17. jūnija.
