Aktuālais neglītums. Saruna ar jauno modes mākslinieci Karlīni Aneti Nagliņu

Vai neglītais ir tieši pretējs skaistajam? Vai bez neglītā vispār varētu eksistēt skaistais? Tie ir jautājumi, ko uzdod jaunā modes māksliniece Karlīne Anete Nagliņa. Viņa ir viena no 20 dizaineriem, kuru darbi tiks prezentēti Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) studentu modes skatē.

Māra Uzuliņa: Kā tu nonāci līdz modei? Kas tevi mudināja studēt modes dizainu?

Karlīne Anete Nagliņa: Es vispār neplānoju saistīt savu dzīvi ar mākslu. Es mācījos Ādažu vidusskolā, gāju mākslas skolā, bet tas bija tā vienkārši, lai man būtu ko darīt. Pēc 12. klases sāku studēt farmāciju Rīgas Stradiņa universitātē. Man viss padevās un patika, bet otrā kursa vidū sāku just, ka nemīlu visu to padarīšanu un es nevarēšu nekad konkurēt ar tiem cilvēkiem, kas tur mācās un mīl to, ko viņi dara. Es sapratu, ka tas simtprocentīgi nav mans ceļš.

Sāku domāt, kas man padodas, kas mani varētu interesēt. Mans vectēvs bija tēlnieks. Es zināju, ka man kaut kas sanāk, māku zīmēt, gleznot, bet nekad nebiju domājusi tieši par modi. Vienā dienā izdomāju, ka iešu prom no “stradiņiem”. Iegāju Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) mājaslapā, pusstundas laikā izvēlējos, kurā nodaļā gribu mācīties, un viss. Nākamajā dienā izņēmu dokumentus un gāju stāties akadēmijā. Par brīnumu, tiku ar pirmo reizi iekšā.

Tā es, pašai negaidot, tur nonācu. Mani vecāki bija šokā.

Viņi bija neapmierināti, ka es no medicīnas pēkšņi eju uz mākslu, kas, primitīvi skatoties, liekas tik nestabila un pat ne profesija, bet dzīvesveids.

Karlīne Anete Nagliņa

Kāds bija tavs priekšstats par studijām akadēmijā, kad tu iestājies? Vai tas ir pa šiem gadiem mainījies?

Pirms iestājos, akadēmija man likās kā tāda sapņu ēka, kas no ārpuses izskatās pēc “Cūkkārpas” no Harija Potera grāmatām. Gan tētis, gan vectēvs par akadēmiju vienmēr bija ļoti skaisti izteicies. Man tas likās kaut kas nesasniedzams. Kad gāju uz iestājeksāmeniem, biju pārliecināta, ka netikšu, bet vismaz paskatīšos, kā tas notiek. Neviena cita augstskola nestrādā tā, kā LMA. Tā ir brīvāka, taču ļoti prasīga vide.  Es noteikti iesaku cilvēkiem, kuri to vēlas, iet uz akadēmiju, to sajūtu nevar dabūt nekur citur.

Es domāju, ka katram cilvēkam ir savs uzskats par to, kas ir mode. Vai tev ir sava definīcija? Ko mode nozīmē tev pašai?

Modei ir ļoti daudz definīciju. Tas, kā es gribētu redzēt modi… Mēs visi apzināmies, ka ir funkcionāla mode, visi staigājam drēbēs, pārsvarā domājot par to funkciju. Protams, mums gribas arī skaisti izskatīties.

Tas, kas mani vairāk interesē, ir mode kā māksla, iespēja nēsāt apģērbu, kas ir pārdomātāks.

Pat ja tas ir minimālisms, tad kā mākslinieciska izpausme, nevis tīra funkcionalitāte.

Vai mode var ko pastāstīt par laikmetu, kurā dzīvojam?

Noteikti. 21. gadsimtā mēs nēsājam no visiem laikiem aizgūtas lietas, katrā apģērbā varam atrast vēsturi. Inovācijas ir papildināti, uzlaboti aizguvumi no pagātnes. Iepriekšējie gadsimti ļoti spilgti “sitas cauri” 21. gadsimtā. Šis laiks ir liels mudžeklis no visiem stiliem.

Karlīnes Anetes Nagliņas tērpu skices

Ko tu vari pateikt par šo laiku, vērojot savu kursabiedru un citu akadēmijas studentu radītos darbus?

Šogad ir diezgan atšķirīgas kolekcijas par ļoti dažādām tēmām. Citus gadus sanāk, ka visi vēlas izmantot līdzīgus materiālus. Mūs arī mudina būt atšķirīgiem un drosmīgi nesekot tendencēm, bet veidot kolekcijas, iedvesmojoties tieši no savas sirds. Tādu vienu kopsaucēju es nevaru šobrīd nosaukt.

Vai, tavuprāt, cilvēkiem mode vispār ir svarīga?

Protams, ka tā ir svarīga. Es jau minēju par funkcionālo faktoru, mēs taču visi te sēžam drēbēs. Pat ja cilvēkam liekas, ka viņš neģērbjas modīgi, stilīgi vai aktuāli, viņam ir iemesls, kāpēc viņš ir izvēlējies tieši tādas bikses vai T kreklu. Zem tā visa ir mode – vai nu tā ir funkcionāla, vai māksla, vienalga. Gribot negribot mēs visi esam “konsūmeri” (patērētāji - red.), un mēs patērējam ātro modi, kāds nepatērē, kāds iepērkas tikai “humpalās”.

Katram citādāk, bet mode ir mūsu katra dzīvē. Viens caur to izsaka savu identitāti, otram tas nav tik svarīgi. Tā ir individuāla padarīšana.

Mode esot cikliska. Laiku pa laikam pamanu, ka valkāju tieši to pašu, ko mani vecāki vai vecvecāki kādā dzīves posmā. Vai ir iespējams izdomāt ko jaunu?

Var izdomāt jaunus materiālus. Viens piemērs, kas ir radīts pret “fast fashion” (ātrā mode - red.), ir bērnu apģērbs, kurš veidots tādā tehnikā, ka tas var izplesties un “augt” kopā ar bērnu. Tādā veidā mode tieši šobrīd ir ļoti inovatīva. Ar pārstrādājamiem materiāliem, materiāliem, ko audzē no baktērijām.

Teātris, piemēram, nevar eksistēt bez skatītāja. Vai mode var eksistēt bez valkātāja?

Kā mākslas objekts muzejā – noteikti, bet citādāk ne. Mēs radām modi cilvēkam. Modes mākslinieki iedvesmojas no cilvēka. Arī kā mākslas objekts tas tomēr stāvētu uz manekena, kas atveido cilvēka ķermeni.

Tērps no kolekcijas "Neglītuma estētika"

Šobrīd pasaulē strauji aktualizējas kritika par ātrās modes ietekmi uz dabu. Vai tev ir svarīgi, lai tavi darbi ir ētiski, atbildīgi radīti un ilgtspējīgi?

Es uzskatu, ka tas ir svarīgi. Akadēmijā tā ir aktuāla lieta tikai pāris pēdējos gadus. Mums pat bija vesels kurss, kurā veidojām auduma modeļus un piegrieztnes tā, lai nepaliktu neviens auduma atgriezums. Es to vēl tik labi nemāku, protams, ka man ir atgriezumi. Īpaši konceptuālā modē ir grūti panākt, lai apģērbs ir tiešām “zero waste” (bez atkritumiem - red.) vai pilnībā pārstrādājams, bet es domāju, ka mēs visi uz to noteikti ejam. Protams, “fast fashion” joprojām ir ārkārtīgi lielos augstumos.

Es domāju, ka lielākā daļa cilvēku joprojām ikdienā staigā “fast fashion” apģērbā, bet ir ļoti svarīgi, ka mēs uz to [pārstrādājamo] ejam, vienalga, cik ātri vai lēni, un ļoti svarīgi ir tas, ka mums to Latvijā sāk mācīt.

Konceptveikalam “BOLD” esi veidojusi kolekciju “KULT”. Kā ir redzēt pašas veidotos apģērbus mugurā cilvēkam, kas tevis radīto dizainu novērtē, ir iegādājies un padarījis par daļu no savas ikdienas?

Man personīgi tā ir vislabākā sajūta no visas šīs modes padarīšanas. Tāpēc, ka tu savu apģērbu redzi nevis kā modes skates sastāvdaļu, bet redzi, kā tas ir integrējies realitātē. Varu apsēsties kafejnīcā, pamanīt, ka sievietei ir mugurā mana kleita. Tā ir tiešām laba sajūta. Redzēt, kā viņa ir savilkusi to kopā ar aksesuāriem citādāk, nekā es to sākotnēji biju iedomājusies. Redzēt, ka cilvēks spēlējas ar to, ko esmu radījusi, - tā ir vislieliskākā sajūta no visa procesa.

Tērps no kolekcijas "Neglītuma estētika"

Vai tev svarīgi, lai apģērbs, ko radi, ir valkājams?

Tas ir atkarīgs no tā, kādā projektā vai ar kādu nodomu to radu. Kad es strādāju pie kolekcijas kopā ar “BOLD”, tad tas bija funkcionāls apģērbs, kas domāts ikdienas nēsāšanai. Tad, protams, tam ir jābūt valkājamam, jo patērētājs to nepirks, lai ierāmētu un pieliktu pie sienas. Akadēmijā vairāk strādājam pie koncepta, mazāk domājot par valkājamību. Pārsvarā manas drēbes ir valkājamas, protams, ar izņēmumiem, bet tās vairāk reprezentē kādu ideju, konceptu, nevis to, ka tām jābūt nēsājamām.

Tavu kolekciju, ko varēs redzēt LMA modes skatē, sauc “Neglītuma estētika”, caur to esi pētījusi neglītā un skaistā konceptus. Vai procesā atklāji ko pārsteidzošu, negaidītu?

Process bija ļoti interesants. Esmu priecīga, ka nonācu tieši pie šī koncepta. Iedvesmojos no sievietes, kura sevi dēvē par Čičolīnu (Cicciolina). Kādreiz viņa bija precējusies ar mākslinieku Džefu Kūnu. Viņa ir itāliešu pornoaktrise, kas ir bijusi ievēlēta Itālijas parlamentā. Viņa reiz solīja Bin Ladenam pārgulēt ar viņu, ja viņš atteiksies no idejas par karu. Kur vēl interesantāku personu? Viņa tiešām mani uzrunāja. Viņa ir blonda ar zilām acīm, viņai viss ir “sataisīts”, mākslīgs, bet tajā pašā laikā viņa nav skaista, taču kaut kas viņā ārkārtīgi piesaista. Mūs nereti uzrunā tieši tas dīvainais un neglītais. Tas īstenībā nav nekas jauns. Tā noteikti ir vismaz pēdējo piecu gadu tendence – “dad shoes”, “ugly sneakers”, kaut kādas savilktas “humpalu” drēbes, kas vispār neiet kopā. Tas viss skaitās stilīgi.

Neglītums ir palicis ļoti aktuāls. Es to sāku pētīt ne tikai modē, bet arī dizainā, mākslā.

Es sapratu, ka esmu vienmēr pieturējusies pie tā, ka manas kolekcijas ir nevis klasiski skaistas, puķainas kleitiņas un mežģīnītes, kas, protams, arī ir ļoti skaisti, un es nesaku, ka to nevajag darīt, bet vienmēr esmu gājusi citu ceļu caur dīvainumu, diskomfortu. Cilvēkiem, kas skatās, varbūt nepatiks, bet viņi, iespējams, aizdomāsies.

Manā kolekcijas anotācijā ir jautājums – vai bez neglītā var eksistēt skaistais? Definīcijas, kas ir skaists vai neglīts, arī ir ārkārtīgi subjektīvas. Mēs varētu stundām par to diskutēt. Es neteiktu, ka mana kolekcija ir neglīta, es vienkārši ar proporcijām, ko esmu izmantojusi, mēģinu izaicināt cilvēka aci, lai viņš padomā – vai tas ir skaisti, kāpēc man kaut kas tur traucē, kāpēc tā proporcija ir tieši tāda, nevis kā ierasts.

Tērps no kolekcijas "Neglītuma estētika"

Pavasarī mūsu visu dzīves skāra pandēmija, bet tev bija jāpabeidz kolekcija. Kā tas bija?

Covid-19 dēļ apstājās pasaule, apstājas viss. Pirmo reizi nonācu situācijās, ar kurām nekad iepriekš nav nācies saskarties. Tas bija izaicinājums. Resursi bija jāsadala pilnīgi citādāk. Materiālus nevar atrast, jo audumu veikali ir ciet. Jādomā, vai man jāpasūta pie šuvējas, vai pati tikšu galā ar iekavēto. Savā ziņā ierobežojumi iedeva papildu entuziasmu, lai pierādītu, ka Covid-19 netraucē tik ļoti, kā cilvēki domā. Bija ideja, ka tā dēļ kolekcijas nemaz nebūs jāveido, bet mēs vienkārši prezentēsim ilustrācijas, piegrieztnes, tehniskos zīmējumus. Man ir prieks, ka mēs tomēr savas idejas realizējām taustāmos, gatavos produktos.

Kā tu raksturotu gala rezultātu?

Pamatideja bija ne tikai apspēlēt apģērba siluetu, bet arī cilvēka ķermeni – cik mūsdienās to ir viegli uzlabot, pamainīt ar plastiskajām operācijām, tetovējumiem, pīrsingiem. Kolekcijā dominē ādas toņi no pavisam bāla līdz tumšam. Man ir detaļas, ko var nēsāt gan kā cepuri, gan kā pieliekamu sava veida dibena implantu, lai veidotu disproporciju ķermenī. Es meklēju neglītumu ne tikai modē, bet arī pašā cilvēkā, cilvēka ķermenī, kas mani ir iedvesmojis visās kolekcijās.

Arī pagājušajā gadā mana kolekcija bija ļoti tendēta uz cilvēka ķermeni, tas ir vienmēr bijis mans galvenais iedvesmas avots.

Kas vēl tevi iedvesmo?

Man ir mīļākie dizaineri un mākslinieki. Man ļoti patīk britu dizainers Kristofers Keins. Bet savās kolekcijās es noteikti neiedvesmojos tieši no kādiem citiem modes māksliniekiem, mani iedvesmo, piemēram, kino. Mana pirmā kolekcija, ko radīju LMA, saucas “The Grand Budapest Hotel”, iedvesmojoties no režisora Vesa Andersona tāda paša nosaukuma filmas. Man patīk viņa estētika, stils, kā viņš kompozicionāli liek savus kadrus, kā perfekti izvēlas toņus. Vēl mani iedvesmo dažādas personības, kā jau minēju – šoreiz tā ir Čičolīna. Pagājušā gadā man bija kolekcija par maniem vecvecākiem, vēl iepriekš veidoju kolekciju par reliģiju. Tās pārsvarā ir man personīgi aktuālas tēmas.

Tērps no kolekcijas "Neglītuma estētika"

Jaunie modes mākslinieki ik gadu atrāda savus darbus LMA modes skatē. Tas ir viens no pirmajiem nozīmīgajiem soļiem modes industrijā. Ko tev nozīmē būt daļai no šīs skates?

LMA modes skatē esmu piedalījusies četras reizes, kopā ar “BOLD” piedalījos arī “Riga Fashion Week” skatē. Jebkuram no studentiem tas nozīmē atpazīstamību, sevis parādīšanu. Latvijā mode ir salīdzinoši neliela industrija. Tā ir viena no nedaudzajām platformām, kur vari pastāstīt un parādīt, ka tu eksistē. Protams, tas ir atkarīgs arī no tā, ko katrs grib tālāk darīt. Mums bija iespēja nepiedalīties modes skatē, bet, pat ja es šobrīd vēl negrasos veidot pati savu zīmolu, es vēlējos piedalīties, jo tā ir mana māksla. Māksla bez skatītāja... Kāda jēga, ja tā stāvēs manā skapī? Māksliniekiem bieži vien savs darbs pēc visa lielā ieguldītā darba beigās riebjas, bet, kad aizej uz modes skati, tu ieraugi to no cita skatupunkta, redzi skatītāju emocijas. Es parādu sevi Latvijas modes industrijai, stilistiem, žurnāliem. Pat ne ar nodomu, ka tagad visi pirks manas drēbes, bet vienkārši, lai iepazīstinātu ar sevi kā mākslinieku.

Šogad modes skate notiks virtuālajā vidē. Kā tas būs – nesatikties ar skatītāju klātienē?

Mani tas nedaudz biedē, jo tas ir kaut kas pilnīgi jauns. Modes skate mums ir galvenais notikums katru gadu. Kad tā beidzas, ir liels gandarījums un emociju pārplūdums. Tur ir tava ģimene, draugi, modes industrijas pārstāvji, visi svarīgākie cilvēki vienuviet. Tu esi gadu strādājis pie šīs kolekcijas. Tas ir milzīgs notikums jebkuram studentam.

Tagad, kad tur būsim tikai mēs paši un kameras, tas, protams, būs dīvaini, bet esmu atvērta arī šādam konceptam, jo svarīgākais ir tas, ka modes skate notiek.

Prieks, ka akadēmija to rīkos un ka nepaliksim bešā. Tā kā esmu šī gada absolvente, man būtu ļoti skumji, ja skate nenotiktu. Ceru, ka arī skatītāji būs atvērti šim video formātam un atbalstīs studentus virtuāli.

Esi veiksmīgi absolvējusi akadēmiju, bet minēji, ka šobrīd neplāno veidot savu zīmolu. Kas ir tavi tālākie plāni?

Es noteikti palikšu radošajā industrijā. Šobrīd strādāju mārketingā. Gribu pati pataustīties, paskatīties, uz kuru pusi es gribu iet. Esmu jau “pagaršojusi” zīmola izveidi kopā ar “BOLD” konceptveikalu, tā bija neaprakstāma pieredze, studējot vēl tikai otrajā kursā, uztaisīt zīmolu, kurā esmu galvenais mākslinieks, un piedalīties “Riga Fashion Week”. Latvijas kontekstā tas bija liels sasniegums. Šobrīd vēlos vienkārši pameklēt, kā vēl es varu attīstīt savas iemaņas. Meklēju sevi modē, mākslā, gribu paeksperimentēt, saprast, kas būs tā daļa no šīs industrijas, kurā es gribu palikt. Es esmu atradusi savu aicinājumu, tā noteikti ir mode un māksla, bet gribu sameklēt to vienu nišu, kurā jūtos spēcīga un kurā neapnīk nepārtraukti radīt. Šobrīd veidoju skatuves tērpus dziedātājai Agnesei Rakovskai, strādāju pie dažādiem projektiem. Tas, ka neplānoju šobrīd veidot savu zīmolu, noteikti nenozīmē, ka esmu pazudusi.

 

Latvijas Mākslas akadēmijas studentu modes skate norisināsies 26. augustā pulksten 19.00. To tiešraidē varēs vērot portālā LSM.lv kā arī LMA digitālajā platformā virtuaal.lma.lv. Modes skatē tiks prezentētas aizvadītajā mācību gadā radītās tērpu kolekcijas, kas pārstāv gan funkcionālus “gatavs valkāšanai” apģērbus, gan arī ekscentrisku avangarda stilu, raksturojot modi kā daudzpusīgu mākslas izpausmes veidu, raisot emocijas un iezīmējot aktuālās nākotnes tendences.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti