Kāpēc dizains?

Kāpnes un diskriminācija. Kā dizains var palīdzēt vides pieejamībai

Kāpēc dizains?

Kā panākt dabai draudzīgāku iepakojumu?

Absolūtā brīvība visu darīt citādi. «Bauhaus» fenomenu analizē arhitekte Ieva Zībārte

Absolūtā brīvība visu darīt citādi. «Bauhaus» fenomenu analizē arhitekte Ieva Zībārte

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Viens no šī gada "simtgades kluba" nozīmīgākajiem pārstāvjiem dizainā un arhitektūrā ir leģendārais "Bauhaus". Tieši ar šādu nosaukumu pēc Pirmā pasaules kara 1919. gadā tika izveidota augstskola, kas darbojās tikai 14 gadus, taču pēc tās slēgšanas "Bauhaus" ir zīmols ne tikai skolai. "Bauhaus" paveikto un tā nozīmi mūsdienās raidījumā "Kāpēc dizains?" skaidro arhitektūras un dizaina žurnāliste Ieva Zībārte.

ĪSUMĀ:

  • "Bauhaus" bija radikāls apvērsums, līdz skolas dibināšanai mākslas izglītība notika tikai klasiskajās mākslas akadēmijās.
  • Darbnīcas, laboratorijas, eksperimenti – "Bauhaus" skola aicināja aizmirst visu iepriekš apgūto.
  • Skolas ideja – ģeometriska pamatforma un pamatkrāsu lietojums.
  • "Bauhaus" skolas praktiķa Dītera Rāma dizains kalpoja par iedvesmu "iPhone".
  • Funkcionalitāte, minimālisms, pieejamība – šodienas produktu principi, kas radās jau "Bauhaus" laikā. Svarīga bija ilgtspējība – pērkam lietas, kas kalpos visu mūžu.
  • Pēc skolas slēgšanas "Bauhaus" ietekme izplatījās globāli.
  • Latvijā ikonisks "Bauhaus" stila piemērs ir Martas Staņas projektētais Dailes teātris.

"Bauhaus" mācību idejas primāri bija par jaunu domāšanas veidu, tā izpausmēm, kas veidos arī citādu sabiedrību. Kaut arī Otrais pasaules karš pārtrauca skolas darbību, jautājumi, kas tā veidotājiem bija svarīgi pirms simt gadiem – kā es vēlos dzīvot un kā es varu veicināt labāku dzīvi – joprojām ir svarīga gan mācību un ražošanas metodēs, gan mūsdienīgā dizainā un arhitektūrā, gan arī dzīvesveidā kā tādā.

Laiks pēc postošā kara cilvēkus iedvesmoja jaunas un labākas vides veidošanai. "Bauhaus" skolas pirmais direktors, vācu arhitekts Valters Gropiuss savā manifestā noteica, ka jaunās skolas uzdevums būs apvienot amatniekus un māksliniekus. Studenti tika aicināti aizmirst visu līdz šim apgūto, lai, eksperimentējot ar materiālu un formu, nonāktu pie pašu veidota dizaina.

Radikāls apvērsums izglītībā

Ilze Dobele: Ko un kā īsti "Bauhaus" simtgadē Vācijā un pasaulē atzīmē?

Ieva Zībārte: Primāri atzīmē šīs skolas simtgadi – ar jauniem pētījumiem, izstādēm, konferencēm un tamlīdzīgi, bet Latvijā akcentējam tieši izglītības metodi: diskutējam par to, ka nepieciešamas reformas izglītībā, un tas saskan arī ar tendencēm pasaulē. Redzam, ka Somijā jau iet uz pilnīgu citu izglītības modeli, un "Bauhaus" kontekstā tas ir tieši tas, kas notika 1919. gadā.

Var teikt, ka tas bija apvērsums mākslas izglītībā, kura sekas, kā pēc simt gadiem redzam, bija vienkārši fenomenālas. Tas ir kā pierādījums un apliecinājums, ka nevajag baidīties no jauniem ceļiem un pilnīgi radikāla pavērsiena, kāds tas patiešām arī bija.

Līdz "Bauhaus" skolas dibināšanai mākslas izglītība notika tikai klasiskajās mākslas akadēmijās – tādās pašās, kādas tās bija vairākus simtus gadu iepriekš, un te pēkšņi – pilnīgi cita sistēma: darbnīcas, eksperimenti, teātris, mākslu sintēze, absolūta brīvība darīt visu mazliet citādi.

Zinām, ka "Bauhaus" ar dažādām aktivitātēm tika veicināts un īstenots moto "Spēle pārvēršas par svinībām, svinības – par darbu, bet darbs – par spēli". Viens no pasniedzējām atzinis, ka "Bauhaus" skolā nodarbības drīzāk līdzinājušās tādām kā laboratorijām, pat ne darbnīcām, un, protams, vismazāk jau nu studijām auditorijās. Kā šī jaunā pieeja veicināja to, ko mēs tagad saprotam ar vārdu "Bauhaus"?

Jaunā pieeja noteikti izmainīja domāšanu. Neskatoties uz to, ka viena no metodēm bija eksperiments vai spēle un dažādas neordināras izpausmes, rezultāts vēl bija diezgan praktisks – skolai bija jānopelna arī nauda. Tika radīti dažādi prototipi un produkti, un ir pat tāds interesants fakts, ka tieši ar tā saucamajās sieviešu darbnīcās – aušanas, tekstila un citās – tapušajiem darbiem tika nopelnīts daudz vairāk, jo skola patiešām jau izstrādāja dažādus produktus ražošanai.

Skolas ideja – ģeometriska pamatforma un pamatkrāsu lietojums. Kur un kā mēs to redzam īstenotu praktiski?

Pirmkārt jau tas ir slavenais sauklis "Less is more" (Mazāk ir vairāk), kas ir skolas pēdējā direktora spārnotā doma. To iemieso absolūtās formas – aplis, trīsstūris un kvadrāts.

Ir arī tādi globāli populāri un no kultūras neatkarīgi produkti kā "iPhone", kuru radīja Stīvs Džobss kopā ar Džonatanu Aivu. Viņu iedvesmas avots bija "Bauhaus" skolas praktiķa Dītera Rāma dizains.

Produkti, ko radām mūsdienās, bieži ir funkcionāli, minimālistiski, pieejami un iekārojami – tas atbilst principiem, kas tika nosprausti jau "Bauhaus" skolā. Tā pati ir reklāma, pašreklāma, selfiji, fotografēšanās – saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem, kas par "Bauhaus" notiek visā pasaulē, redzam, ka to visu jaunie cilvēki, studenti un arī viņu pasniedzēji lika lietā un izmantoja jau toreiz. Piemēram, fotogrāfija un kino tolaik bija jaunais medijs, kas tikko bija sācies. Toreizējie jaunieši "Bauhaus" skolā, tāpat kā mūsdienu jaunieši, kuri ļoti aktīvi izmanto tehnoloģijas un spēlējas ar tām, fotografēja cits citu, tāpēc pētniekiem ir tik bagātīgas iespējas – ir plašs fotoarhīvs, kas tiek nemitīgi papildināts. Un vēl – bieži redzam, ka uzņēmuma nosaukums logotipā vai kādā citā zīmola izstrādes procesā tiek rakstīts ar mazajiem burtiem. Arī to aizsāka "Bauhaus", savās publikācijās un reklāmas skrejlapās izmantojot šādu paņēmienu.

Īstajā laikā, īstajā vietā

Kas bija šo ideju veiksmes pamatā?

Tur ir vairāki komponenti, un viens no tiem – būšana īstajā laikā īstajā vietā. Tas ir laiks pēc Pirmā pasaules kara. Kara gados, lai nodrošinātu militāro tehniku un visu pārējo, visi resursi tika tērēti karam, un notika ļoti daudz izgudrojumu tieši tehnoloģiju un tehniskajā ziņā. Gaisā jau virmoja jaunas lietas, uz to tikai vajadzēja reaģēt un visu attīstīt. Visi zina, ka Berlīne divdesmitajos gados bija Eiropas epicentrs – tāds pats, kāda šodien ir Ņujorka, Londona, Parīze vai pat viss kopā. Tur notika visprogresīvākās lietas kā mākslā, tā dejā vai vēl kaut kur citur. Tāpat šeit bija ļoti daudz emigrācijas pārstāvju gan no bijušās Krievijas Impērijas, gan no citām vietām.

Vide bija ļoti multikulturāla, un, kā mēs zinām, multikulturālā vidē ir vieglāk radīt, jo ir mazāk aizspriedumu.

Protams, tas vēl bija agrīns laiks – redzam, ka sievietēm sava vieta bija jāizcīna, bet tā jau bija platforma, kurā ļoti daudzas sievietes profesionāli varēja izcelties.

Ja runājam nevis par idejas dzimšanu, bet par transformāciju sasniegumos – kuri ir ražīgākie gadi arhitektūras un dizaina izpausmēs, ja mērojam 14 gadu posmu tieši skolas kontekstā?

Noteikti Desavas posms. Skola savas pastāvēšanas gados atradās trijās vietās: tika dibināta Veimārā, pēc tam pārcēlās uz Desavu, bet pašās beigās, īsu brīdi pēc slēgšanas, jau bija arī Berlīnē. Desava tajā laikā strauji uzplauka kā industriāla pilsēta.

Pilsētas vadība bija tik gudra, ka saprata – uzņemot pie sevis šādu skolu, arī viņi varētu nostiprināt savas pilsētas pozīcijas. Tas bija pareizs lēmums, jo šobrīd Desava atrodas arhitektūras tūrisma TOP 5 pilnīgi noteikti.

Desavā tika uzbūvēts skolas komplekss, ikoniskā mācību ēka un arī pasniedzēju ēkas, kas faktiski visus šos gadus arī Desavu padarījušas par arhitektūras tūrisma galamērķi. Šajā vidē skola visaktīvāk varēja realizēt savu programmu, turklāt šajā laikā nāca klāt arī papildspēki – visi lielie mākslinieki: Pols Klē, Vasilijs Kandinskis, Lāslo Mohojs-Naģs. Tie ir vārdi, kas komentārus neprasa.

Desavā ir ne tikai nozīmīgais "Bauhaus" arhitektūras simbols, bet arī muzejs, kas vēsta par "Bauhaus" simtgadi. Kādu ziņojumu par "Bauhaus" nozīmi tas pavēsta tā apmeklētājiem?

Pētniecība tieši Vācijā, manuprāt, līdz šim bija diezgan ierobežota, jo vēl pavisam nesen "Bauhaus" arhīvs Berlīnē bija pieejams tikai vācu valodā, lai cik tas dīvaini neliktos. Līdz ar simtgadi Vācijas institūcijas Veimārā, Desavā un Berlīnē, kur glabājas kolekcijas un nodibināti fondi, "Bauhaus" zīmolu popularizē visā pasaulē, tai skaitā arī uz vietas Vācijā. Galvenais instruments ir trīs pilnīgi jauni muzeji. Gada sākumā tika atvērts jauns muzejs Veimārā, rudenī – Desavā, ko arī es apskatīju, un pēc diviem gadiem būs jauns muzejs arī Berlīnē. Desavas muzejs pirmo reizi piedāvā nopietnu ekspozīciju, tika veikti jauni pētījumi un ļoti nozīmīgi papildināta kolekcija. Ja kādreiz pētnieku uzmanība bija koncentrēta tieši uz skolas dibinātājiem un lielajiem vārdiem, tagad fokuss ir uz studentiem, mācību procesiem, jaunu vārdu atklāšanu, eksponātu izcelšanu.

Tik svarīgā ilgtspējība

Aplūkojot "Bauhaus" veikumu, ir skaidrs, ka tā ir ļoti tīra doma un skaidras formas gan arhitektūrā, gan dizainā. Viens no skolas vadītājiem, Hanness Meiers, arī iestājās par to, ka dizains jārada visiem un ikvienam un – lai cilvēki varētu to atļauties. Tomēr mūsdienās šķiet, ka tur, kur ir "Bauhaus" kvalitātes zīme, tas ir pakāpi augstāk nekā ikdienišķais dizains. Vai varbūt mēs vienkārši neprotam novērtēt "Bauhaus" atstāto ietekmi uz lietām, kuras uzskatām par pašsaprotamām?

Ja runa ir par artefaktiem un modeļiem, ko darinājuši paši "Bauhaus" meistari, viņu darbi mūsdienās vairs nav nopērkami par demokrātiskām cenām. Paviesojoties kaut vai "Bauhaus" muzeja veikaliņā, kur "Bauhaus" idejas īstenojuši mūsdienu mākslinieki, redzam šo darbu kvalitātes, satura un formas saistību ar cenu. Tā, manuprāt, ir ļoti, ļoti adekvāta.

Mūsdienās un arī "Bauhaus" laikā svarīgs bija ilgtspējības jautājums. Mēs nepērkam lietas vienai dienai. Mēs pērkam lietas, lai tās kalpotu visu mūžu.

Kuri ir tie principi, kas parādījās arī sabiedrībā līdz ar "Bauhaus" skolu? Varbūt to varam piesaistīt zināmai ideoloģijai?

Pilnīgi noteikti – absolūts ķermeņa kults, sportisks, veselīgs ķermenis. Tā ir viena no "Bauhaus" mantrām. Bet arī te jārunā par īsto laiku un īsto vietu. Tas ir arī Koko Šaneles ziedu laiks. Arī viņai bija princips par veselīgu, tvirtu, jauneklīgu ķermeni, kas nav iegrožots korsetē, kaut gan savā ziņā tā nav viņas ideja. Atlētiskie studentu ķermeņi ļoti daudz tika fotografēti. Atlētisms, spartisks un sportisks dzīvesveids bija daļa no "Bauhaus" filozofijas.

"Bauhaus" stila piemērs  Dailes teātris

1933. gadā "Bauhaus" skolas slēdza, un gan skolas vadītāji, gan mācībspēki izklīda bēgļu gaitās. Kur mēs šodien saredzam "Bauhaus" zīmes? Vai tās ir noteiktas formas, noteiktas ēkas vai līnijas? Kur mēs to joprojām redzam?

"Bauhaus" skolotāji un studenti pēc skolas slēgšanas izbrauc kopumā uz 29 valstīm. Ietekme izplatījās globāli. Arhitektūras un dizaina vēstures kontekstā – visvairāk Amerikā, jo tieši uz turieni pārcēlās skolotāji, un "Bauhaus" arhitektūra transformējās supernoteicošajā 20. gadsimta stilā – pēckara modernismā, ko mazliet vēlāk, pēc staļinisma perioda, redzam ienākam arī bijušajā Padomju Savienībā un tai skaitā Latvijā.

Ikonisks piemērs ir Martas Staņas projektētais Dailes teātris, kur redzam "Bauhaus" idejas: horizontāla arhitektūras forma, kas ir dominante, izstieptais, gaišais, dabīgās gaismas izgaismotais foajē, koplietošanas telpas. Robusti apjomi, atsegti materiāli bez apdares. Tas ir tas mantojums.

Kas, tavuprāt, mums visiem būtu noderīgs mūsu dzīvē un pieejā darbam no "Bauhaus" filozofijas?

Vairākas reizes mūsu sarunā jau pieminējām vārdu spēle, kas aktuāla arī jaunajos pētījumos.

Tieši spēles elements ļauj pasauli ieraudzīt no cita skatupunkta – ne tā, kā esmu redzējis to līdz šim. Mūsdienu sabiedrībā, kur dažkārt trūkst iecietības vienam pret otru, tas ļoti, ļoti noderētu.

---

Raidījumā izmantota mūzika no "Bauhaus" profesora Oskara Šlemmera radītā “Triādiskā baleta" jeb ģeometriskā baleta (1922), kam mūziku komponējis vācu komponists Pauls Hindemits (1895-1963).

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti