Liela daļa apģērbu, ko mūsdienās iespējams iegādāties lielveikalos, savas saknes var meklēt kādas subkultūras ģērbšanās tradīcijās. Ielu mode jeb "streetwear" pēdējo gadu laikā izraisījusi sava veida revolūciju, ietekmējot pat lielāko augstās modes namu kolekcijas.
"Cilvēkiem nav ne mazākās nojausmas, ko viņi velk. Viņi to velk tikai tāpēc, ka tas ir redzams bildēs un "Instagramos"," stāsta dizainers Reinis Ulme, kurš ar radīto zīmolu "Backdoor Market" vēlas ne tikai radīt apģērbu, bet arī parādīt Latvijas sabiedrībai, no kurienes patiesībā nācis nu jau "mainstream" jeb pamatplūsmas līmeni sasniegušais ielu modes virziens.
Kas ir "streetwear" un kāpēc tā nav "ielu mode"?
"Manuprāt, latviskais termins "ielu mode" nav pareizs – tas ir pārāk konkrēti tulkots. Ielu mode nozīmē jebko, ko cilvēki velk, esot ārpus mājas. Bet "streetwear" nozīmē ko citu," skaidro dizainers Reinis Ulme, kurš uzskata, ka modes virziena apzīmējums "streetwear" no tam piešķirtā latviešu valodas tulkojuma "ielu mode" konceptuāli atšķiras ar vairākām iezīmēm, no kurām būtiskākās ir apģērba nēsāšanas nodoms un kultūras ietekme.
"Streetwear" saknes meklējamas konkrētās subkultūrās, piemēram, skeitborda, hip-hopa, reiva, sērferu vai pankroka komūnās. T-krekli ar mūzikas grupu nosaukumiem, plata piegriezuma drēbes, ādas jakas un citi apģērba un aksesuāru veidi simbolizē konkrētās subkultūras dzīvesveidu. Ielas apģērbam, savukārt, kulturālas saiknes nav; tas tiek valkāts funkcionāliem un ērtības nolūkiem, bez specifiska kultūras vai piederības vēstījuma.
"Agrāk tu nevarēji lietot tos elementus, neesot īsts tās kultūras pārstāvis.
Tagad tas ir nonācis līdz tam, ka subkultūras ir tie pamatlicēji, un [apģērbi, kas nopērkami veikalos,] ir tie apģerbi, kas eksistē [subkultūrās]. Tā atšķirība ir tajā, ka "streewear" ir vairāk vērsts uz to, ka tas apģērbs vairāk vai mazāk saistītas ar tavu dzīvesstilu," skaidro Reinis Ulme.
Aiz skaistās fasādes esošā pagalma ieeja
Pirms aptuveni pieciem gadiem pabeidzis studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, jaunais dizainers sastapās ar situāciju – Latvijā nav dizaineru, kuri strādā "streetwear" virzienā. "Man nebija nekāda veida darba tirgus šeit – te nekas tāds neeksistē, te nav neviena uzņēmuma, kuram aizsūtīt CV. (..)
Vienīgais ceļš bija pamest valsti vai pašam darīt," par savām pirmajām domām ar dizainera diplomu kabatā stāsta Reinis Ulme.
Izlēmis nepamest Latviju, bet riskēt un veidot pašam savu uzņēmumu, jaunais dizainers mazā dzīvokļa istabiņā radīja pirmās "Backdoor Market" skices un produktus. Jau kopš pirmajām dienām Reinis Ulme pievērsis uzmanību gan apģērba kvalitātei, gan ilgtspējībai. "Caur tā dzīvokļa darbnīciņu, kur tās lietiņas visas tika taisītas, tur arī radās ilgtspējības ideja. Nebija jau baigās naudas investēties, līdz ar to tu taisīji no visa, kas tev ir," viņš skaidro, atzīstot, ka ilgtspējības ideja tolaik bija izdevīga finansiāli, bet nu tā simbolizē rūpes par vidi.
Tulkojumā no angļu valodas "Backdoor" nozīmē "aizmugurējās durvis" vai "pagalma durvis", bet "market", tulkots latviski, ir "tirgus". Skaidrojot "Backdoor Market" nosaukumu, Reinis Ulme saka – aiz aizslēgtām durvīm bieži vien notiek interesantākas lietas, nekā pie atvērtām. "Mājas fasāde parasti ir skaista un publiska, [ar galveno ieeju], bet mājas pagalmā ir vēl viena ieeja, kur bieži notiek "underground" dzīve. Tādā veidā es šo sasaistīju ar "backdoor". Ja runā par tirgu, tad tas tāpēc, ka tajā brīdī, kad sāku taisīt, es sapratu, ka tas nebūs viens produkts, bet vairāki. Tāpēc tirgus," stāsta jaunais dizainers.
Centieni iekļaut un iepazīstināt
"Tūlīt jau būs ceturtais gads, un principā tikai tagad esam nostājušies uz kaut kādām kājām. Iepriekš tas bija tāds ilgs un smags, kā jau visiem, sākums,"
uzskata Reinis Ulme, kurš nu var teikt, ka viņa bizness sāk kustēties patīkamā virzienā.
Kaut arī "Backdoor Market" lielākoties pieejams tikai virtuāla veikala formātā, ik pa laikam tiek organizēti arī fiziskie "pop-up" veikali, kur apģērba tirgošana tiek apvienota ar dažādiem pasākumiem, kas cenšas savest kopā jau esošos un vēl topošos subkultūru pārstāvjus, kā arī citus interesentus.
Viens no šādiem "pop-up" veikaliem "Laundry House" savu atvēršanu piedzīvoja 2024. gada vasaras sākumā – Pērses iela 2 uz dažiem mēnešiem kļuva par vienu no modīgākajiem kultūras centriem Rīgā. "Es ar apģērbu rādu pats sevi. Skeita kultūra man bija svarīga – visas vasaras nodzīvoju skeitparkos. Un tas stils, ko ražoju, ir vēsts uz tāda paša veida klientūru," atzīst Reinis Ulme.
Tomēr "pop-up" laikā dizainers novērojis, ka viņa auditorija ir krietni plašāka, nekā pašam licies – viņa drēbes pērk arī cilvēki ārpus subkultūrām. Tāpēc fiziskie veikali tiek uzskatīti par vietām, kur kopā sanākt, satikties un iepazīties cilvēkiem, kurus saista interese par viena veida apģērbu, bet kuri nāk no dažādām vietām vai kultūrām. "Mums trūkst komunikācijas starp šo kultūru un cilvēkiem. Es uzaugu laikā, kad cilvēki, kas nav saistīti ar skeitu, nāca skatīties sacensības. Šodien tas būtu dīvaini.
Mēs esam nonākuši līdz tam, ka visi cilvēki grib būt skeiteri pēc izskata, bet nevar atnākt uz skeitborda sacensībām un paskatīties, ko tas nozīmē,"
stāsta Reinis Ulme, kura "pop-up" veikalā bija izbūvēti arī skeitparka elementi, uz kuriem brīvi varēja skeitot, tādā veidā parādot arī citiem, ko nozīmē būt daļai no subkultūras.
Lai arī "pop-up" veikala atsaucība bija visai liela, Reinis Ulme uzskata, ka Latvijai vēl ir, kur augt. "Mēs visi esam ļoti zaļi šajā visā. Mums tādas vietas vajag, pat man viņas vajag. Ne man kā brendam, bet kā cilvēkam, kuram vajag vietu, kurā notiek šādas lietas. Bet mēs viņas vēl nemākam patērēt un novērtēt," dizainers atzīst, sakot, ka
Latvijas auditorija vēl nav līdz galam gatava "streetwear" modei, jo neprot to līdz galam novērtēt un patērēt arī ikdienā, ne tikai tad, kad tas uz brīdi ir kļuvis stilīgi.
Tomēr, viņaprāt, vaina slēpjas vien tajā, ka Latvijā "streetwear" kā koncepts ir vēl ļoti jauns un nav iesakņojies. Tomēr tas nenozīmē, ka Reinis Ulme plāno pārtraukt organizēt "pop-up" notikumus Latvijā – viņš vēlas, lai arī šejienes sabiedrībai būtu iespēja piedzīvot pasaules modi un subkultūru notikumus. "Mājām vieta būs, un viņa, visticamāk, būs paliekoša.
Bet, lai dotu mājām vairāk, ir nepieciešama lielā auditorija no pasaules. Un tad es varbūt spēšu mājām dot. Tad jau redzēs, kā tas viss izvērtīsies," jaunais dizainers atzīst.
Viņš uzsver, ka galu galā ne jau apģērbs ir tas, kas padara cilvēku par kādas subkultūras pārstāvi, bet gan tas, ko cilvēks dara un kā viņš ar savu būtību iekļaujas kādā kopienā. Reinis Ulme uzskata – piederība rodas caur visa veida māksliniekiem, mūziķiem, sportistiem, tetovētājiem.
"Ir jāsadarbojas ar viņiem, jo viņi ir šo pamatkultūru īstie turētāji. Viņi ir tie, kuri jūtās vispārliecinātāk, jo tā ir viņu ikdiena – viņi nemainās. Nākošgad viņi neizskatīsies citādāk. (..) Viņiem ir jābūt maniem draugiem un daļai no manis, jo caur viņiem es varu sniegt cilvēkiem informāciju par dažādo subkultūru ideoloģiju," saka Reinis Ulme, kurš uzskata, ka tikai sanākot kopā "underground" kultūras var turpināt pastāvēt un attīstīties.
"Bez savienotības mēs izmirstam. Tāpēc ir vajadzīgs, ka skeiteri savienojas ar auditoriju, un ir vajadzīgas acis šim visam. Mums ir kopā jāpavada vakari un dienas pasākumi, jo citādi tas viss izmirst.
Jārod iespējas izteikties, lai cilvēki varētu beidzot ieraudzīt, kas tad tas īstenībā ir," jaunais dizainers saka.
Bizness, kam vieta ārpus Latvijas
"Vietējais tirgus liek pielāgoties lietām, kuras tirgojas. Ja tās ir garlaicīgas, ilglaicīgā skrējienā tu zaudē galveno jēgu tam, ko tu dari – vienkārši kļūsti par kaut ko, kas atražo," stāsta "Backdoor Market" īpašnieks, kurš uzskata – ārzemju tirgū lielāki mākslinieciskie riski nozīmē arī lielāku pircēju atsaucību. "Tur es varētu īstenoties vairāk kā dizainers," uzskata Reinis Ulme.
Lielu lomu biznesa attīstībā spēlē arī ražotāji – Ulme veido dizainu, bet kāds cits to sašuj un izveido par apģērba gabalu. Viņaprāt, Latvijā nav iespējams turpināt ražot apģērbu, jo tas nav finansiāli izdevīgs lēmums. "Ja Latvijai ražošanas faktors būtu saglabājies, kāds, cik saprotu, bija laikos, kad bija "Rīgas modes"... Ir, bet viņi ražo dārgi un uz ārzemēm," atzīst Reinis Ulme, kurš pievērš pastiprinātu uzmanību tam, lai viņa veidotais apģērbs būtu kvalitatīvs un ražots atbildīgi gan pret dabu, gan pret darba spēku.
Nepalīdzot arī modes industrijai atvēlētais finansējums, uz kuru privātie mākslinieki nevarot paļauties.
"Valstij ir budžets kultūrai, kurā ietilpst arī modes atzarojums, un tad kādam tas aiziet. Labi, ka tas vismaz aiziet Mākslas akadēmijai, lai taisītu skates, bet diemžēl aiziet arī citos virzienos, kas nenes pārāk lielu progresu jaunajai paaudzei.
Es vairāk to naudu vērstu uz kaut ko citu. Atbalsts noteikti nav pietiekams, tas ir skaidrs. Pagājušogad es dabūju atbalstu modes skatei Rīgas konkursā, un bez tā man nebūtu bijusi iespēja izteikties. (..) Bet šogad es nedabūju. Un nākošgad es arī nezinu, vai būs," stāsta Reinis Ulme, kurš uzskata – nestabilitātes nekonkrētības sajūta apstādina izaugsmes iespējas un rada neuzticību tam, ka kādam ir svarīgi tas, ko dizaineri dara.
Valsts kultūrkapitāla fonds atbalsta tādus modes projektus kā Rīgas Modes nedēļa, bet, jaunais dizainers uzskata, ka tā nav vienīgā un labākā platforma, kurā sevi parādīt. "Viņiem liekas, ka Modes nedēļa ir lielākais un labākais, tāpēc tā nauda automātiski tur arī aiziet. Viņi varētu teikt, ka dizainerim, kas tur piedalās, tas atnesīs lielas iespējas, bet es to tā personīgi neredzu," stāsta Reinis Ulme, kurš secinājis –
ja Latvijā atbalstu savām radošajām izpausmēm saņemt ir milzu izaicinājums, tad pašam jāmeklē citi veidi, kā realizēties. Arī, ja tas nozīmē biznesa vešanu ārpus Latvijas.
Ambīcijām un cerībām pilnais dizainers uzskata, ka, pat darbojoties ārzemēs, viņa mērķis noteikti būtu ar laiku iekļaut arī Latvijas esenci savos apģērbos. "Tas ir tas konceptuālisma galvenais uzdevums – kā panākt to un kā labāk iztulkot? Tu jau nevari iet un skaidrot, ko tu esi domājis ar katru no savām radītajām lietām. Tur ir liels ceļš ejams, lai es vispār pats apgūtu spēju skaidrot apkārtni," Reinis Ulme stāsta un uzskata –
caur mācīšanos un radīšanu viņš nonāks pie tā, kas ir Latvija un kā tā izskatās "streetwear" apģērba kontekstā.
