Lai aktualizētu šos jautājumus un iesaistītu tajos arī sabiedrību, Arhitektūras muzejā tikko atvērta izstāde "Viesnīca Vecrīgā. Kāda?". Tā pievēršas vienai konkrētai vietai – laukumam blakus Rīgas Rātsnamam, kur šobrīd darbojas āra kafejnīca, bet kur iecerēts būvēt viesnīcu. Izstādē apskatāmi arī viesnīcas metu konkursa trīs godalgotie projekti.
Piecdesmito gadu filmā "Nauris" redzamas epizodes ar karā sagrautu ēku drupām, un daļu no skatiem filmēja Vecrīgā, jo tolaik sabombardētās ēkas Kaļķu un Tirgoņu ielas stūrī vēl nebija pilnībā nojauktas.
Vēlāk gan drupas pilnībā likvidēja, nevis atjaunoja vēsturiskās ēkas, un to vietā uzbūvēja šai videi neatbilstošo milzīgo Rīgas Politehniskā institūta laboratoriju korpusu. To savukārt nojauca 90. gados, lai atjaunotu Rīgas Rātsnamu, bet netālu esošo laukumu sāka izmantot ielu tirdzniecībai un vasaras kafejnīcai, un tā tas notiek vēl šobaltdien, kas, kā uzskata arhitekts un tikko vaļā vērtās izstādes kurators Jānis Lejnieks, – nav atbilstoši vecpilsētas loģikai: "Vecpilsēta tomēr ir vairāk raksturīga ar to, ka tur ir vairāk apbūves nekā brīvo laukumu. Ja mēs kā piemēru ņemam Venēciju, tad tur ir lielais laukums un vēl daži maziņi, un tas arī viss. Un arī Vecrīga ir vecā pilsēta, kur tās vēsturiskā struktūra ir vērtīga, un līdz ar to struktūra, kas ir šajā konkrētajā vietā, ir bijusi bagāta ar apbūvi, tad tā apbūve ir jāatjauno."
Konkrētajā vietā vēsturiski bijušas aptuveni 10 dažādas ēkas, bet tagad lielākā daļa šīs teritorijas pieder vienam īpašniekam, kurš vēlas tur izveidot samērā lielu viesnīcu.
Šobrīd spēkā esošie apbūves noteikumi vērsti uz to, lai šādās situācijās atjaunotā apbūve saglabātu viduslaiku pilsētas mērogus un raksturu un tādējādi neatkārtotu tādas kļūdas kā laboratoriju korpusa izbūve padomju laikos.
Taču – šos noteikumus ir ļoti grūti, gandrīz pat neiespējami savienot ar mūsdienu ēku funkcijām. Šo problēmu izgaismo arī viesnīcas metu konkursa darbi, trīs labākos no tiem var iepazīt izstādē. Pirmās vietas ieguvējs ir Gata Legzdiņa projekts, ko Jānis Lejnieks raksturo kā vēsturisku repliku: "Te redzams kaut kas no gotiskajiem motīviem, arī barokālais motīvs uz Kaļķu un Tirgoņu ielas stūra, ja mēs skatāmies no Rātsnama puses. Līdzīgas ēkas kādreiz tur bija, jo Vecrīga "būvējās" 700 gados un tur ir dažādi stili. Tā kā priekšrocību žūrija ir iedevusi šai idejai. Bet, protams, tas neizslēdz iespēju diskusijai, kā tad īsti vajadzētu būvēt? Iespaidoties no vēstures vai tikai skatīties uz nākotni?"
Lai arī dzirdēts tāds arhitektūras speciālistu viedoklis, ka tukšums vēsturisko apbūvju rindā ir salīdzināms ar skaistu seju, kam mutē izsists zobs, izstādes veidotāji uzskata, ka tomēr būtu ļoti svarīgi ieklausīties arī plašākas sabiedrības viedoklī, kādu tā īsti vēlas redzēt Vecrīgu no mūsdienu nepieciešamību viedokļa. Jānis Lejnieks uzsver: "Jāprasa rīdziniekiem, varbūt viņi labāk grib paklejot pa Vecrīgu, kurā viens laukumiņš seko otram. Un paliek arī laukumiņš aiz Rātsnama, kur ir puķes, dekoratīvās skulptūras, kāda autostāvvieta. Tas, protams, ir jautājums rīdziniekiem."
Jāņa Lejnieka paša redzējums ir, ka, kopš Vecrīgu pirms 80 gadiem nopostīja karš, tās kodols joprojām ir pārāk "šķidrs".
Kopš 90. gadiem notikuši daudzi desmiti arhitektūras ideju konkursu, īpaši viesnīcām, bet praktiski no tā īstenots nepiedodami maz, uzskata Lejnieks: "Diemžēl Rīga sarūk, bet mums viesnīcu šā vai tā ir par maz. Līdz ar to ir jābūvē Vecrīgā jaunas viesnīcas. Šobrīd pat mēs redzam, cik daudz hokeja līdzjutēju ir ieradušies Rīgā, viņi dzīvo pārsvarā Vecrīgā. Atbraukt pāris dienu uz Rīgu, tas nozīmē apmesties Vecrīgā. Līdz ar to es ceru, ka pēc dažiem gadiem mēs redzēsim, ka šajā vietā būs būvlaukums."
Izstāde "Viesnīca Vecrīgā. Kāda?" skatāma Arhitektūras muzejā, un tā būs atvērta līdz 7. jūlijam.
