Kāda ir Latvijas Mākslas akadēmijas studentu atbilde šī gada izvirzītajam jautājumam – "Dizain, kurp tu dodies?" Un arī pašu studentu papildjautājumam – "Kas ir tavā galvā?" Kādas idejas un prasmes jaunieši parādīs, akadēmijai mesē piedaloties jau piekto reizi? Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" – saruna gan ar pašiem studentiem, gan viņu pasniedzējiem.
Jāatgādina, ka pagājušajā gadā pēc pandēmijas pārtraukuma Latvijas Mākslas akadēmijas studenti pievērsa apmeklētāju, starptautiski nozīmīgu mediju un arī meses organizatoru uzmanību un saņēma atzinību par izstrādāto konceptu ilgtspējas dizainam: tas bija aicinājums saudzēt resursus un labot saplīsušus priekšmetus. Par šī aicinājuma simbolu bija izvēlēta ar roku adīta zeķe un tās mūžs: jauna, ar izdilušu caurumu, salāpīta. Ikvienu tā aicināja: ja vēlies salāpīt pasauli, sāc lāpīt zeķes!
Par šī gada ekspozīciju plašāk stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore Barbara Ābele, Produktu dizaina katedras vadītājs Ervins Pastors, pasniedzējs Māris Mortukāns, Grafikas dizaina katedras vadītājs Matīss Zvaigzne un, protams paši studenti.
Kas ir tavā galvā?
Ilze Dobele: Vēl pirms sarunas mēs jau sākām runāt par dažiem no studentu kroņiem. Kam, starp citu, pieder ideja par Ložu kroni?
Barbara Ābele: Ložu kronis ir Lauras Dzērves ideja – viņa ir tekstilmākslas studente un – arī zemessargs! Lauras ideja sākotnēji bija par sievietes un vīrieša līdztiesību kara situācijā un vispār dzīvē – miera situācijā, par atbildību un arī līdzdalību.
Ilze Dobele: Barbara, šī būs jau piektā reize, kopš Latvijas Mākslas akadēmijas studenti, pasniedzēju atbalstīti, piedalīsies dizaina meses apakšizstādē "Salone Satellite". Par ko šoreiz studenti runās un kādu ideju viņi tur nesīs?
Barbara Ābele: Šis gads akadēmijai ir īpašs, jo esam īpaši uzaicināto viesu statusā – kā skola, kas šajā starptautiskajā manifestācijā jau ilglaicīgi rādījusi atšķirīgu vizuālu sniegumu. Protams, vissvarīgākais visos dizaina pasākumos ir vēstījums. Ziņa, ko caur vizuālo iespēju katra augstskola spēj nodot izstādes apmeklētāju tūkstošiem.
Kāds bijis šīgada aicinājums no organizatoriem?
Barbara Ābele: Šīgada aicinājums ir ļoti tiešs: "Dizain, kurp tu dodies?" Uz to Mākslas akadēmijas ekspozīcija atbild ar jautājumu: "Kas ir tavā galvā?" Tātad – lai zinātu, kurp doties, kaut kam ir jābūt galvā. Kopā ar kolēģiem esam ļoti veiksmīgi izveidojuši šo jautājuma formas atbildi kroņa veidolos. Tie, kas to zina, jau atpazīst: ar īpašu stilizētu ģeometrisku kroni allaž tiek kronētas labākās radošās idejas – neatkarīgi no tā, vai tas ir mākslā vai dizainā. Kopumā mūsu studenti kopā ar saviem vadītājiem domā par kritisko dizainu. Ja pagājušajā gadā runājām par ekoloģiskajiem jautājumiem un ilgtspējas jautājumiem, tad šis gads vairāk veltīts sociālpsiholoģiskajiem un sociālpolitiskajiem jautājumiem.
Šajā darbā ir iesaistīti ļoti daudzi pasniedzēji. Jautājums Mārim un Ervīnam – kā sākās darbs pie tik plaša temata, ko nupat definēja Barbara? Ar ko sākāt, un kādu formu meklējāt?
Māris Mortukāns: Sākumā mums bija bardaks, un varbūt arī tajā bardakā, mudžeklī radās tās foršākās idejas, jo – līdz ar to, ka uzrunājām ļoti daudzus studentus no dažādām apakšnozarēm, jau rēķinājāmies ar to, ka rezultāti būs daudzi un dažādi.
Kuras ir šīs apakšnozares?
Māris Mortukāns: Produktu dizains, metāldizains, tekstilmāksla, mode, grafika. Mums ir ļoti daudz iesaistīto! Jo – lai atbildētu uz jautājumu "Dizain, kurp tu dodies?", mums bija svarīgi [noskaidrot], kas ir mūsu jauno cilvēku prātos. Lai saprastu, kur mēs paši būsim pēc gadiem desmit! Vienojošais visam – tāpat kā pateikšanās, klanīšanās un kronēšana – viss notiek ar pieliekšanos, pateikšanos: gribējās drusku sajust to kustību, dzīvīgumu. Tāpat kā dizains dodas uz priekšu – tas visu laiku ir kustībā, tajā nav nekā statiska. Nākamā lieta, kas nāca klāt, bija tas, ka tur jābūt arī autoru sejām: jo tas, kas ir mūsu galvās, ļoti bieži redzams arī mūsu sejās – mēs spējam ļoti ātri nolasīt cilvēku tikai pēc viņa acu skatiena vien. Visu to liekot kopā, radās tas eksponēšanas veids, kāds tas ir tagad.
Atgādināšu, ka postaments ir no melna metāla, un uz tā atrodas ģipsī atlieta cilvēka seja. Turklāt šī atlietā seja jeb maska ir nevis anonīma, bet gan pieder autoram, kurš veidojis konkrēto kroni! Ikviens kronis ir ar noteiktu vēstījumu, turklāt sejas ar kroni ir kustīgas – tas atgādina klanīšanos. Ervin, kā šajā idejā tev kā katedras vadītājam izdevās ieviest kārtību un arī materiālos atrast visu ideju transformāciju?
Ervins Pastors: Vispirms, kas svarīgi, – viena autore atteicās no sejas atliešanas procedūras, un nu tās vietā esmu es! (smejas) Iepriekšējās reizēs, kad esam piedalījušies izstādēs, ļoti daudz laika esam veltījuši tieši ekspozīcijas vēstījuma precizēšanai. Tieši ar studentu komandām parasti veidojam ķīmiju un rezultātu. Bet šajā gadījumā studenti strādāja tieši pie kroņa idejām – tām viņi varēja veltīt pilnvērtīgu laiku, savukārt pasniedzēju komanda strādāja pie eksponēšanas jautājuma – kā to visu parādīt, līdz ar to atslogojot [studentus] un veidojot citādāka veida fonu.
Vai arī paši iedomājāties, kādi būtu jūsu kroņi, ja jums tie būtu jāveido?
Māris Mortukāns: Visticamāk, katrā kronī jau ir daļa no mums. Ja vajadzētu ātri pateikt, tad manējais noteikti būtu kaut kas ar spoguli saistīts. Tas būtu mans vai mūsu atspulgs. Cilvēku kopuma atspulgs.
Ervins Pastors: Tas ir ļoti, ļoti interesants dizaina piegājiens, kā iznest ideju un parādīt, kas kuram ir aktuāls: mums šāda veida uzdevumu ir maz. Esam diezgan praktiskas apakšnozares un vienmēr visu gribam praktizēt, bet šeit bija iespēja izpausties radoši, līdz ar to tiek apskatītas un izskan aktuālās tēmas – trauksme, dusmas, nepārliecinātība, karš, iepirkšanās…
Barbara, uzlūkojot kolēģu teikto un ņemot vērā to, ko studenti stāsta par saviem darbiem: protams, izstādes organizatori bija izsludinājuši savu tēmu, un mēs esam atraduši, kā uz to atbildēt – izvirzot vēl vienu jautājumu. Visi pieminētie jautājumi un arī emocijas, ko Ervins atzīmēja, mums ir pazīstami. Bet kāpēc, jūsuprāt, to vajadzētu šobrīd reflektēt tik ļoti pastiprināti? Vai šis laiks to pieprasa?
Barbara Ābele: Droši vien, ka laiks pieprasa, un mēs jau visi arī esam savā veidā pašaizsardzīgi. Mēs izveidojam pašaizsardzības instrumentus, un domāju, ka neviens no mums īsti negrib atbildēt uz šiem jautājumiem: saprotam, ka tie ir tik nopietni, ka labāk pavisam dziļi tajos neiet. Līdz ar to esam bijuši trīskārt viltīgi, lai neatbildētu līdz galam. Arī studentu darbu nosaukumos ir jautājumi. Tā ka uz lielo jautājumu par to, kurp dodas dizains, mēs atbildam ar jautājumu, un vēl arī katrs autors individuāli atbild ar jautājumu.
Barbara Ābele lielu paldies šajā projektā saka arī Grafikas dizaina katedras vadītājam Matīsam Zvaigznem. Matīs, tu esi vislielākā mērā atbildīgs par projekta grafisko identitāti.
Matīss Zvaigzne: Simbols "Kronis" mums asociējas ar kaut ko ļoti vēsturisku, klasisku, un tad šeit arī ir tāda vēlme parādīt, interpretēt pilnīgi caur citu prizmu, savā ziņā arī skaidrot to, kāpēc Latvijas Mākslas akadēmijas logotipā esošais kronis nenozīmē to, ka mēs esam daļa no monarhu valsts vai mēs tiešām runājam par monarhisku izpausmi, bet tieši pretēji – mēs svinam radošumu.
Tieši tu stendam esi izvēlējies karaliski zilo krāsu, kurā būs redzami Latvijas Mākslas akadēmijas studentu darbi, kas tapuši dažādās tehnikās… Saprotu, ka tava ideja ir arī par unikālo pēctecību.
Kroņi būs ne tikai Milānas stendā, kurš, protams, ir pats epicentrs un mūsu iespēja satikties un komunicēt ar dažādiem apmeklētājiem uz starptautiskās dizaina skatuves. Bet mēs esam parūpējušies par to, lai šie kroņi ir arī pielaikojami! Un tie būs pielaikojami augmentētās jeb paplašinātās realitātes veidā – katru unikālo kroni varēs pielaikot, iefilmēt un dalīties tālāk ar pašu pamatideju, jo mūsu mērķis bija caur stenda komunikāciju veicināt pārdomas un jautājumus. Blakus kroņiem esošajos aprakstos ir nevis pasīvs un statisks idejas vēstījumus, bet savā ziņā tie ir jautājumi, kuri veicina aizdomāties par būtiskajām, aktuālajām tēmām.
Par savu veikumu stāsta studenti
Kopumā kroņus veidojuši 12 studenti, no kuriem septiņi par savu veikumu stāsta plašāk. Ieskatu savā darbā sāk Metāla dizaina maģistrantūras pirmā kursa students Rūdolfs Kesenfelds, kurš katru dienu pasaulē klausās daudz uzmanīgāk, un viņa darba nosaukums ir "Troksnis": "Mans krāsainais kronis sakomplektēts kā vainags, kas izskatās pēc Jāņu vainaga. Nēsājot kroni galvā, tu jūti, ka galvā ir smagums, tu jūti, ka galvā tev spiež nelieli asumi. Galvā jau sāk veidoties sāpes, kas vairāk asociējas ar troksni. Izejot ārā no mājas, pirmā lieta ir trokšņi, kas veidojas no vairākiem avotiem. Tā ir pasaule ar trokšņiem, tā ir kā haoss, bet mēs esam pielāgojušies haosam."
Paula Leismane ir pirmā kursa studente Metāla dizaina nodaļā: "Kroni redzu kā apgrūtinājumu: cilvēki vienmēr sniedzas pēc varas, bet tad, kad viņi to sasniedz… Neticu, ka tajā brīdī viņi uzreiz ir vispriecīgākie pasaulē! Kad iegūsti varu, tajā pašā brīdī tu sevi ar to saķēdē. Un tu vairs neesi brīvs."
Laimas Grasmanes kronis ir maskas, vainaga un kroņa apvienojums: "Mana vīzija bija par to, ka, pat uzliekot šādu laupītāju masku, lai slēptu savu identitāti, ir lietas, ko nevari noslēpt, lai cik arī ļoti tu censtos. Tad nu kronis manā versijā ir simbols tam, ko nevar noslēpt. No sākuma kā tāds Latvijas identitātes simbols, kurš nu nekādā ziņā nevar paslēpties. Tā ir adīta laupītāja maska, kurā atsegta tikai mute un acu caurumiņi, un tādā pašā adītā tehnikā ir izveidots arī kronis, kuram tikai pavīd kroņa detaļas: tās ir slēptas, bet kaut kas lien cauri. Kronis veidots pēc Nīcas kroņa prototipa."
Daniels Šatalovs ir trešā kursa students Produktu dizaina katedrā: "Mana darba nosaukums ir "Primitīvās vērtības" un jautājums, kas nāk klāt šim kronim, ir šāds: "Vai jums tiešām šķiet, ka mēs esam dabas kronēti uz mūžu?" Kronis veidots kokā, vienā piegājienā izcirsts dusmu uzplūdā. Darba nosaukumā ietverts tas, ka mēs bieži vien piešķiram vērtību nepareizajām lietām vai arī pārspīlējam daudz ko, vai aplaudējam neīstajām lietām, un tad nu šis koks parāda to, ka vērtības bieži vien var būt arī ļoti elementāras un vienkāršas. Ja gribu sev kroni, varu to ņemt un uztaisīt, un tāpēc man nav nedz jāizlaupa zemes, nedz jāizlej asinis."
Lūkass Segliņš ir otrā kursa students Produktu dizaina katedrā, un viņa darba nosaukums ir "Galva manā galvā", bet uzdotais jautājums – "Kas ir tavā galvā?". "Mana galva ir pilna ar lietām, kas apkārt ikdienā. Dažreiz galva var būt pilna ar kaut kādiem ikdienišķiem sīkumiem, un brīdī, kad vajag fokusēties uz kaut ko svarīgāku, ir grūti koncentrēties!"
Emīlija Lūse ir Produktu dizaina katedras otrā kursa studente. Viņas kroņa nosaukums ir "Grēksūdzes kronis", bet jautājums – "Vai tu atzīsti savus grēkus lielveikalā?" "Šo kroni izveidoju savā ziņā kā modernu grēksūdzi un indulgenci ar domu, ka tu anonīmi vari atzīt savus grēkus pie šī kroņa, uz klaviatūras uzrakstot savu grēku un nospiežot "Āmen". Tad garā čeku lentē veidotos šāds saraksts ar visādu cilvēku grēkiem. Un tas ir anonīmi! Tu neraksti vārdus, vienkārši tas ir saraksts ar grēkiem. Gan jau katram no mums ir kaut kas tāds, ko mēs gribētu pateikt – lai cilvēki to zina, bet – lai neviens nezina, ka tas esi tu, kas to teicis. Kāpēc lielveikals? Tas nāca no idejas par čekiem. Tad arī radās doma par grēku atpirkšanu, indulgenci."
Elīza Dzērve mācās metāla dizainu, un viņas kroņa nosaukums ir "Saldā vēlme". Jautājums skan tā: "Cik salds ir šķebinošs?" "Viss kronis pilnībā taisīts no cukura kubiem, tur nav nekā cita kā tikai un vienīgi cukurs! Galvenā doma – ka kronis ir kas tāds, ko mēs ļoti vēlamies iegūt, bet dažreiz tā visa var būt pārāk daudz… Kronis ir arī ļoti trausls, tas var viegli saplīst. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam ar to, ko vēlies."
