No puķu poda līdz plašām teritorijām
Ilze Dobele: Sākšu ar pavisam vienkāršu jautājumu. Šodien nākot uz radio savā maršrutā, ko jūs redzējāt tādu, kas jums ainavu arhitektūrā bija tīkams un varbūt kaut kas tāds, kas traucēja?
Kas būtu tas lielākais, kas mums traucē?
Es domāju, ka ainavu pārvaldība, viņa tikai veidojas. Eiropas ainavu konvencija Latvijā ienāca 2007. gadā, pēc tam, kad 2000. gadā to Florencē Eiropas padome apstiprināja. Juridiski šis process joprojām nav sakārtots, sistēma nav uzbūvēta, ir tikai meklējumi. Ir daudz labas prakses piemēru. Tādā ainavu pārvaldībā, kurā nav tikai ainavu arhitektūra, ir arī citi profesionāļi, tā ir daudzu profesionāļu sadarbība. Ainava nav tikai lauku ainava, tā ir arī Vecrīgas ainava, tā ir arī mikrorajonu ainava, lielās un mazās apkaimes, daudzdzīvokļu mājas, viņu skats pa logiem ir ainava. Vēl stiprāk nostiprināt regulējošos dokumentos un līdz ar to procesos, pārvaldēs, kas ļauj soli pa solim īstenot visus sapņus un to visu, ko mēs katrs gribam. Tam notikt. Un nauda.
Uz balvu, kurā vērtē ainavu arhitektūru, ir iesniegti 57 pieteikumi, 46 no tiem ir par paveikto ārtelpā, 7 procesi un 4 personības, kuras būtu sumināmas par savu paveikto. Mēs varam lasīt, ka "Ainavu arhitektūras balva ir meistarības sasniegumu skate, un tās mērķis ir veicināt sabiedrības un citu nozaru speciālistu izpratni par ārtelpu kā nozīmīgu estētiskas un sociālas vides saskarsmes vietu, nacionālas un vietējas nozīmes kultūrvides stiprinātāju un ilgtspējas attīstības sastāvdaļu." Es teiktu, ka ļoti augsti kritēriji, cik daudzi no šiem darbiem atbilst tik augstiem kritērijiem?
Meistarības skalā mēs sijāsim, žūrija sijās. Tā ārtelpas ainavu arhitektūras daļas burvība ir tas, ka tā ir bezmaksas ārtelpa. Lielākā daļa, izņemot privātos dārzus, tā ir ainava, kas ir pieejama ikkatram Latvijas iedzīvotājam un viesim. Tās ir pirmās satikšanās vietas un iespējas, tā ir augstāka tieši šīs nozares vērtība un ļoti lielā demokrātijas vērtība. Tā nav kafejnīca, kurā jāatstāj noteikta naudas summa, lai viņā uzkavētos. Arī viens no balvas mērķiem, īpaši 2022. gada balvai, ir
aicināt iepazīt un aicināt apmeklēt, apzināt šos objektus, bet arī doties tajās ainavās, doties satikties, piedzīvot, sajust, kā tas ir, un atzīt tās vērtības, kas būtu pārnesamas.
No šīs visas lielās daudzveidības tā sijāšana ir, bet, saliekot visus tos pieteikumus vienkopus, kad sijā, sijā un sijā, tās vērtības parasti paliek augšgalā. Taču mums ir ļoti demokrātiska balva, tās mērķis ir godināt šo meistarību un meklēt šīs izcilības, mērķis ir pulcināt vislielāko daudzveidību visplašākajā mērogā. No mazām lietām, no puķu poda, no kastes līdz lielām, plašām teritorijām un ilggadīgiem, daudzu gadu un paaudžu veikumiem.
Kā jau pieminējāt, darbos ir gan no jauna veidotas, gan arī atjaunotas vides ainavas, noteiktu funkciju pildošas vietas, kā, piemēram, bērnu laukumi vai vingrošanas laukumi, ļoti, ļoti plašs spektrs, bet kritēriji vienādi. Tātad galvenais būs spēja atbilst šai ainavai izvirzītajām vērtībām.
Šajā brīdī būtu tomēr jāpauž arī tas, ka 2020. gadā Starptautiskā Ainavu arhitektūras federācija aktualizēja profesijas definīciju, līdz ar to tāda vērtību sistēma ir, pirmkārt, ierakstīta definīcijā, un tā pauž, ka ainavu arhitekti plāno, projektē un pārvalda dabas, lauku un būvēto vidi, pielietojot estētiskus un zinātniskus principus, risina ainavu ilgtspēju, kvalitāti un veselību, kolektīvo atmiņu, mantojumu, kultūru teritoriālo taisnīgumu, [..]. Ļoti iekļaujoša dabas un cilvēka mijiedarbības radītās ainavas, un šī vērtību sistēma jau ir šajā definīcijā kā tādā. [..] No vienas puses sakot, ka mums nav šie kritēriji skaidri definēti, tomēr nozarē šī vērtību sistēma ir jau izveidota. Nacionālā žūrija ir uzsākusi savu darbu, 7. maijā žūrija sāka savas pirmās izbraukumu objektu apskates un arī tikšanās ar procesu radītājiem un kūrētājiem. Žūrijas sastāvā ir profesionāļi, kas ir Aija Žagariņa, Barbara Ābele, Elmārs Daniševskis, Inese Grundule, Linda Leitāne, Līga Jumburga, Mārtiņš Enģelis un Zane Legzdiņa.
Vajag sajust, kā ir pa īstam
Ainavu arhitektūrā ir daudz estētisku risinājumu, ir risinājumi, kuros speciālisti var diskutēt par izvēlētajiem materiāliem, vai tas bija nepieciešams, vai nebija. Vai šie risinājumi ir videi neatbilstoši un nefunkcionējoši, vai, tieši otrādi – ļoti vajadzīgi un līdz ar to arī ilgtspējīgi. Viens no iesniegtajiem darbiem, par kuru ir bijusi neizpratne cilvēkiem, ir vienas ieejas pieeja Liepājas pludmalei. Tas ir tikai viens piemērs. Kā jūs uzskatāt, cik svarīgi ir šie aspekti?
Katrs piemērs noteikti nebūs, kā Sprīdītim teica: "Vai tu esi balts kā dimanta oliņa"? Nu nē. Joprojām ļoti demokrātiskā pieeja balvai, lai pulcinātu visus un lai izskan katrs. Bet tad būs tā sijāšana, un atkal tie apbalvotie ir daļa, gabaliņš no tām vērtībām, un viņiem visi simts noteikti nepiemīt. Ainavu arhitektūra ir viena no tām nozarēm, kas nav obligāta, tā ir brīva griba, mums nekas nespiež pirkt ainavu arhitektūru, tā nav nevienā likumā ierakstīta, [..]. Tas ir tāds labklājības laika apliecinājums, cik mēs šobrīd, pēc visām daudzajām krīzēm, skatītos ar citām acīm, tas tomēr ir liels pagrieziens. Tie 57 pieteikumi, tas ir daudz, un tas apliecina, ka sāk notikt. [..]
Vēlreiz pieminot sadaļu, kurā minējāt, ka ne vienmēr visas sadaļas ir pārdomātas, kas ir tas, kas mums kā cilvēkiem ir jāprot novērtēt kvalitatīvā ainavu arhitektūrā?
Es domāju, ka ieklausīties savās sajūtās noteikti ir pirmais. Daudz mēs runājam par ainavu publiskajā telpā, tātad par ne privāto ainavu, katrs, kas ir viņas lietotājs, viņam ir tiesības justies tajā ainavā, kā viņš jūtas. Viņam var patikt, un viņam var nepatikt.
Profesionālim uzlikt savu viedokli, ka tev būs jādzīvo un jāuzvedas šādi, ir diezgan augstprātīgi. Tas, kas paliktu profesionāļa ziņā, ir tas, ka viņš būtu gatavs ieklausīties, sadzirdēt, runāt ar sabiedrību un radīt šai sabiedrībai piemērotus risinājumus, bet ar savām profesionālajām prasmēm, nevis ar sabiedrības rokām. [..]
Tas nav vienkārši, izpatikt lielam daudzumam cilvēku...
Varbūt tas atslēgas vārds "izpatikt", kā vērtēt? Nu nevajag izpatikt, vajag sajust, kā ir pa īstam, un padzīvoties. Un vēl var meklēt to iespēju ieskatīties arī ar tām autora acīm, kur parādās tā māksla. Un kas ir tas ierobežojums, viss nekad nebūs iespējams nekur, bet kas ir tas, kas ir sanācis šeit. Tāpat kā ēdienkartē restorānā, tas nav gluži zviedru galds, un pie zviedru galda parasti ir slikti.
Jūs pieminējāt procesus, tātad daži no pieteikumiem ir par procesiem. Kas ir process ainavu arhitektūrā?
Ainavu arhitektūras balvas vērtēšanas princips ir tāds, ka tai nav gadi. Mums nav tik un tik gadu posmā paveiktais. Tas pamatnosacījums, lai uz to brīdi, kad ir pieteikums, viņš ir vērtējams, savā pilnbriedā, kādā posmā sasniedzis kaut ko. Kaut kas, kas norit un notiek ilglaicīgi daudzu gadu garumā, un daži piemēri ir kā pētījumi un izdevumi. Bet ir projekti, kas ir ritējuši gadu garumā…
Piemēram, Sporta pils dārzi, kas sākumā bija maza iniciatīva, un tagad tas atkārtojas, atkārtojas un aug savādāk.
Jā, tad jāpiemin arī Cēsu Viduslaiku dārzs un Āraišu ezerpils, kas atkal ir bezgala ilga laika darbs. Dobele arī ir aizsākusi savus procesus veiksmīgi, un Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs, kur ir tas viss veidots ar vienotu veselumu, ar pārvaldības pieeju. No sākuma sāk ar redzējumu, un tad to posmos īsteno, tad veidojas tā visaptverošā pieeja. [..]
Pirmā balva notika 2019. gadā, un tajā dižbalvu starptautiskas žūrijas vērtējumā piešķīra bulvāra lokam, Rīgas kanālmalas apstādījumiem, kuru izveidi uzsāka jau 1856. gadā un kurus pašlaik apsaimnieko "Rīgas dārzi un parki". Vai jūs zināt, kā citi pretendenti – gan pretendenti, gan tie, kuri tika apbalvoti – vai tie uztur savas idejas?
Par visiem objektiem man būtu grūti teikt. Piemēram, Rūjienas projekts un Rūjiena soli pa solim pārtop pilnīgi citā laikmetīgā sejā.
Tie ir Rūjienas Lietus dārzi pie Kultūras nama..
Jā, tas bija projekts, kas tika radīts daudzus gadus iepriekš, ļoti izaicinošs un ļoti laikmetīgs. Šiem mazajiem augiem bija jāsaaug līdz deviņpadsmitajam gadam, bet Rūjienā ir laba šī kopiena un laba sabiedrība. Šis ir ļoti labs piemērs arī pārvaldības nozīmei, ja ir tas saimnieks, kurš uzņemas rūpi un mīlestību pret savu darbu un vietu, to arī var redzēt. Es šobrīd izcēlu vienu, bet tas pats ir Ādažos, 2019. gadā bija lielisks projekts, tagad braucam uz nākamajiem darbiem, skatīsimies šī gada veikumu.
Kaut kā pielīp, inficē citus.
Jā, pielīp dažādi piemēri, bet tie labie. Daudzām valstīm ceļojot cauri, mēs redzam atšķirīgus rokrakstus, un Latvijai ir savs rokraksts.
Lai cik mēs aizņemtos no citiem, gribas stiprināt arī savējo, savu vērtību sistēmu, savu kultūras veidu un formu.
