Lai ievadītu skatītāju ziemas modes pasaulē, fonam izraudzīta klasiskā mūzika. Izstādē redzamais apliecina, ka cauri laikiem cilvēkiem svarīgi bijis, lai ziemas apģērbs ne tikai sildītu, bet arī skaisti un eleganti izskatītos. Taču laika gaitā mainījušies silueti, materiāli un piegriezumi, kādi garderobes priekšmeti vispār izzuduši no aprites, pret citiem – kardināli mainījusies mūsu attieksme, to vidū ir, piemēram, kažokādas.
Izstāde arī spilgti atklāj, ka – jo tuvāk mūsdienām, jo ziemas mode kļūst arvien mazāk dekoratīva un arvien vairāk funkcionāla.
Katra no izstādes zālēm šoreiz iekārtota atšķirīgi. Pirmajā zālē apģērbi izvietoti pa pāriem pēc kontrastu principa.
To vidū, piemēram, ir divi violetos toņos ieturēti tērpi, kurus šķir 100 gadu laika distance un kas ļoti uzskatāmi atklāj, cik lielas pārmaiņas dāmu modē šajā laikā notikušas. Stāsta viena no izstādes kuratorēm Agrita Grīnvalde: "19. gadsimts – joprojām tērps līdz grīdai, zīda tafta kleita, un tie ir 19. gadsimta 30. gadi. Savukārt jau 20. gadsimta 30. gados mēs redzam, ka tērps vairs nav tik garš un, atšķirībā no kādiem smalkiem zīda diegu izšuvumiem, kleitā ir izmantots vilnas diega izšuvums – tāds raupjš, blīvs. Kopumā mēs redzam, ka šīs atšķirības jau virzās uz ērtāku, funkcionālāku, modernai pilsētas dzīvei piemērotu modi."
Vīriešu apģērbu pretstatus pārstāv divi viena laika tērpi, tikai viens pagājušā gadsimta 70. gados valkāts Padomju Savienībā, bet otrs – Amerikā, turklāt otrā valkātājs bijis "Playboy" dibinātājs Hjū Hefners, turpina Agrita Grīnvalde: "Tātad, šis pretstats: biedrs – kažokādas ausainē un šajā briesmīga paskata pelēki brūnajā mētelī un blakus – Rietumu kultūras spilgts pārstāvis, izteikts hedonists, dzīves baudītājs, kurš patiesībā simbolizē visas tās brīvības un pat pārmērības, kuras Rietumos bija un kuru Padomju Savienībā nebija, un kas Padomju Savienībā tika ļoti nosodītas.
Tā ir liecība par to, kāda ir bijusi mūsu pagātne, un ne vienmēr uz pagātni ir patīkami skatīties."
Otrajā zālē vairāk ievērots hronoloģiskais princips, apskatāmi tērpi, apavi un aksesuāri no 18. gadsimta līdz 20. gadsimta 80. gadiem. Bet pats senākais priekšmets ir no 17. gadsimta vidus, un tās ir no koka gatavotas virskurpes ar augstu papēdi, stāsta Agrita Grīnvalde: "Principā dāma, kurai būtu smalkas zīda vai brokāta kurpītes, dodoties ārā, ieāva kājas šādās virskurpēs, kas ļāva pasargāt kājas pirmām kārtām jau parasti no dubļiem un mitruma. Jā, tās ir tādas ažūras, gribas teikt, koka mežģīņu virskurpītes."
Redzamas arī slavenās Kašmiras šalles, kas austas no īpašas vilnas un 19. gadsimta sākumā maksāja veselu bagātību, bet kādu greznu zīda tafta kleitu ar divkāršām piedurknēm un krinolīnu rotā putnu spalvu apmetnis. "Iespējams, ka tas ir Amerikas indiāņu darbs, kuri bija vieni no lielākajiem lietpratējiem un kuriem tradicionāli, piemēram, tītara spalvu apmetņi bija daļa no viņu apģērba. Un oderēts tas ir ar gulbju dūnām papildu siltumam," stāsta Agrita Grīnvalde.
Ziemas modē gadu simtiem ļoti nozīmīga vieta bija kažokādām, kuru izmantošana mūsdienās izpelnās arvien negatīvāku attieksmi.
Izstādē dažādu greznu apģērbu apdarē tās tomēr būs skatāmas kā neatņemama vēstures daļa, kas liek arī pārdomāt, kā laika gaitā spēj mainīties cilvēku domāšana un attieksme, norāda kuratore: "No vienas puses, tie ir ārkārtīgi skaisti modes vēstures priekšmeti, no otras puses, aiz tiem slēpjas cilvēku ārkārtīgi patērējošā un kolonizējošā attieksme pret dabu. Tā kā ar tādu "tumšu oderīti" zināmā mērā šie priekšmeti ir, bet mēs tomēr gribējām tos eksponēt, jo par to ir būtiski runāt, kā šīs idejas attīstās. Mūsdienās tomēr pamatā tiek izmantotas mākslīgās kažokādas. Vismaz lielajos modes namos dizaineri cits pēc cita atsakās no dabīgajām kažokādām."
Ziemas sezonas izstāde "Auksti" Modes muzejā skatāma no 14. novembra.
