"... un mēs momentā kļuvām ārkārtīgi atpazīstami!"
Gunda Vaivode: Nepieradinātās modes asambleja, postbanālisms. Saki, kā tu uz šīm norisēm skaties no šodienas perspektīvas? Cik tās bija nozīmīgas? Vai tas bija kā fons, vai arī virzīja notikumus?
Bruno Birmanis: Man pašam grūti spriest, tas jādara citiem, jo mans viedoklis ir nevis vienkārši subjektīvs, bet dziļi subjektīvs. Par virzīšanu runājot – domāju, ka virzīja, un fakti par to liecina. Tagad ar pamatīgu laika distanci to var diezgan konkrēti izvērtēt.
Cilvēkiem, kuri ir krietni jaunāki par mums un varbūt nezina, kas bija Nepieradinātās modes asambleja… Burtiski pāris teikumos uzbur to ainu: kur tas notika, cik tas bija intensīvi?
Stāsts ir desmit gadu garumā. Sāksim ar to, ka mēs izgudrojām jau pašu vārdu – "nepieradinātā", pieliekot klāt pie kāda kultūras notikuma, un mēs bijām tie, kas to izdomāja. Faktiski tas radās no angļu vārda untamed fashion, un mēs to salikām. Mēs – tas ir mans draugs un cīņubiedrs Romāns Baumanis un Kanādas latviete Ūve Hodžinss, kura rakstīja tekstus visiem mūsu skatuves mūziķiem, tulkojot tos angļu valodā – "Jumpravai" un vēl citām grupām. Mēs trijatā to kādā naktī izdomājām.
Kas bija Nepieradinātās modes asambleja? Sākumā tas bija tāds kā alternatīvās modes mākslinieku saiets, kas ļoti ātri pārauga, šķiet, lielākajā modes pasākumā Austrumeiropā: četru gadu laikā tas kļuva tik jaudīgs, ka no Parīzes uz Rīgu lidoja specreiss, pilns ar žurnālistiem un māksliniekiem.
Un tas notika...
... oficiāli no 1990. līdz 1999. gadam, bet es uzskatu, ka pēdējais pasākums bija 1994. gadā. Pirmie divi pasākumi notika Jūrmalā, atrakciju pilī "Daile", pēc tam Jūrmala kļuva par mazu un pārvācāmies uz Rīgu: skates notika gan Kongresu namā, gan Latvijas Nacionālajā operā, arī izstāžu zālē "Arsenāls".
Gāja vaļā tā, ka nedēļas laikā bija ap 50 skatēm.
Jūs nebijāt vienīgie mākslinieki, kas tur piedalījās.
Piedalījās mākslinieki no apmēram 40 valstīm. Viņi bija sadalīti trijās kategorijās: jaunie dizaineri, kas bija studenti vai arī kas tikko studijas pabeiguši – piemēram, Francijā jaunie dizaineri skaitās apmēram līdz 35–40 gadiem. Nākošā kategorija bija pieredzējušie dizaineri un dizaina zīmoli, bet trešā kategorija bija modes metri. Un tad vēl naktsklubos – pilnīgs ārprāts tur gāja vaļā. (smejas)
Sarunās par Nepieradinātās modes asambleju tu operē ar ļoti lielu auditorijas ciparu: mini, ka vienā reizē to redzējuši 320, 340 miljoni. Kur šie miljoni radās?
Katrā ziņā krietni vairāk nekā 300 miljonu, un šis skaitlis veidojas no lielajām televīzijas raidsabiedrībām, kas sūtīja savas komandas, kas šeit filmēja. Un tie nebija kaut kādi īsie ziņu sižetiņi, bet nopietnas programmas.
Tas sākās jau 1990. gadā, kad šeit atbrauca no BBC raidījuma "The Clothes Show", kas bija otrais lielākais modes raidījums pasaulē (kanādiešiem bija "Fashion Television"). Viņi atbrauca uz šejieni, un mēs momentā kļuvām ārkārtīgi atpazīstami!
Ar pirmo rāvienu atpazīstamība bija milzīga, jo BBC šo pārraidi raidīja skatītākajā raidlaikā piektdienās un sestdienās no rīta. Televīzijas kanāli, preses izdevumi, Parīzes modes nedēļas tā saucamā priekšējā rinda – tā visa bija šeit, Rīgā. Vesela lidmašīna atlidoja! Tas, protams, prasīja darbu – to visu sakārtot un sagādāt.
"Neesmu pūļa cilvēks"
Tas bija laiks, kad brīvlaišana jau bija notikusi – tie ir deviņdesmitie gadi. Bet iedīglis ne tikai ar modes mākslu, bet ar sociālo aktivitāti jau sākās astoņdesmitajos.
Astoņdesmito gadu beigās, jā. Būtībā tas nemiers urdījās pilnīgi visur, tas virmoja gaisā un gāja vaļā pa visām jomām. Tā sanāca, ka
mani uzaicināja piedalīties vienā modes pasākumā – izstādē, ko neformāli taisīja žurnāls "Rīgas Modes". Tā kā zināju, ko dara Uģis Rūķītis, nodomāju – ja tur būšu viens, tajā visā standartizētajā pasākumā es vienkārši pazudīšu – jutīšos nedroši.
Uzrunāju Rūķi, viņš piekrita, un tad attiecīgi mēs divatā nostartējām. Un tad sākās tas ļoti ātrais ceļš uz augšu.
Tur bija jābūt arī ļoti lielai izdomai, jo materiālu taču toreiz nekādu nebija.
Mēs to kompensējām ar radošumu, ar idejām.
Un pēc tam sākās tavs personīgais lielais izrāviens, jo izstādes taču notika lielajās modes mekās.
Ar Rūķi uztaisījām, uzskatu, diezgan grandiozu pasākumu – Postbanālisma balli. Mēs to nedarījām divatā, tur bija liela komanda. Mūziku rakstīja Aigars Grauba ar visu "Jumpravu", režisors bija Vladis Goldbergs, Ivars Skanstiņš bija scenogrāfijas un tehnikas kurators: speciāli būvējam skatuvi, uztaisījām pirmo modeļu konkursu Latvijas vēsturē – lielu pasākumu, kas notika Anglikāņu baznīcā, toreizējā Rīgas Tehniskās universitātes Studentu klubā – tur bija diezgan daudz aktivitāšu. Ar Rūķi bija arī vienošanās, ka strādājam kopā, bet tas neliedz mums darboties atsevišķi. Rūķis, piemēram, uztaisīja pirmo "Lāčplēsi". Mēs tur visi nācām viņam palīgā, jo viņš kā vienmēr bija paķēris tādu darba apjomu, ar kuru vienam bija neiespējami tikt galā. Bet tas bija viņa projekts – un ļoti, ļoti jaudīgs projekts.
Izcils! Īstenībā to varētu atjaunot viens pret vienu – ar visiem tērpiem.
Jā! Katrā ziņā
pirmajā "Lāčplēsī" nešaubīgi bija visi punkti uz "i". Zigmars to labi aprakstījis savā grāmatā.
Es savukārt darbojos citās jomās: man bija performances gan Romā, gan Venēcijā, gan Parīzē, gan Londonā.
Kādi no tiem tērpiem, cerams, ir kaut kur saglabājušies? Vai arī tos var redzēt tikai video?
Nezinu, bet man šķiet, ka nav saglabājušies. Nekad neesmu bijis krājējs – varbūt kaut kur kaut kas ir nejauši saglabājies, bet neko īpaši neesmu noliktavā turējis.
Izstādes Parīzē, Londonā, Maskavā – tā tev bija iespēja tikties ar pasaules kolēģiem. Ar pašu Pako Rabani.
Pako bija manā skatē Parīzē: iepazināmies, un kaut kā tas viss notika ļoti ātri. Joprojām nezinu, cik sarežģīti ir darīt kādas lietas, cik tas ir grūti un cik ilgu laiku tas prasa. Es laikam esmu tāds bērnišķīgs optimists...
Šobrīd tu savu izdomu un zināšanas liec lietā, apģērbjot mūsu olimpiešus. Tavā kontā ir vairākas olimpiskās spēles. Ar ko tu tādos gadījumos sāc? Ar ērtību, funkcionalitāti, enerģiju, valsts simboliku? Kas ir izejas punkts?
Esmu taisījis parādes tērpus gan pirmajām olimpiādēm, kurās piedalījās nu jau neatkarīgā Latvija – Barselonai, gan arī Albērvilai, Rio, Phjončhanai. Patiesību sakot, tas ir ļoti nepateicīgs darbs – taisīt šādas lietas: it kā ļoti godpilns un tā tālāk, bet… nepateicīgs.
Jo tērpiem ir jāpatīk visiem, tiem jātiek pamanītiem, un pats galvenais, ko esmu sapratis, ir tas, ka galvenie visā šajā stāstā ir sportisti: dažam labam olimpiāde ir lielākais starts dzīvē un apģērbs – un to esmu sapratis, strādājot ar daudziem sportistiem un ne tikai ar viņiem – tas iespaido arī psiholoģisko fonu: ja cilvēks ir diskomfortā, tērps ir pilnīgi garām. Būtībā tu izjauc šim cilvēkam ne tikai svētkus, bet arī darbu – ja viņam tērps traucē. Tajā pašā laikā sportistiem nekad neviens neko nejautā, vienmēr ir visādi funkcionāri, gudri zinātāji un kritizētāji, un te kaut kā jāmēģina izlavierēt cauri visām šīm klintīm. Bet ir forši, ja tevi pamana starptautiskajā apritē. Tā ka tas ir diezgan komplicēts darbs, kuram nekad nepietiek līdzekļu. It kā godpilns, bet...
Bet tu būtu gatavs turpināt?
Vairs ne. Tas ir noiets etaps. Domāju, ka tā ir iespēja, kas jāizmanto jauniem cilvēkiem. Esmu gatavs palīdzēt ar ieteikumiem vai konsultācijām.
Tev pašam ir bijusi izdevība būt olimpiskajās spēlēs, kur stadionā iznāk sportisti tavos tērpos?
Nē, neizmantoju šādu izdevību, lai gan man tāda iespēja tika piedāvāta. Neesmu pūļa cilvēks. Tas nav man.
"Zināšanām nav jēgas, ja tās nepielieto praksē"
Tu vispirms esi piedzimis kā metālmākslinieks – Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Bet kā tu vispār esi radies kā mākslinieks? Tu esi Rīgas puika. Vai tev bijušas kādas saknes, kāpēc tu esi kļuvis par mākslinieku?
Nekad neesmu stingri pie šīs lietas piedomājis. Acīmredzot man ir kaut kas, ko teikt, un kaut kas acīmredzot arī izdodas tajās reizēs, kad es to daru. Jā,
esmu Rīgas centra puika, uzaudzis diezgan radošā vidē: mans tēvs bija aktieris, māte – žurnāliste, brālis arī ir aktieris… Esmu piedzimis un uzaudzis Alberta ielā. Tā ka pamatiņš ir.
Mācījos lietišķajos, bet, būdams rotu mākslinieks jeb metālmākslinieks – jo faktiski nodarbojos ne tikai ar rotām, bet mācījos arī kalšanu un visas lietas, kas saistītas ar metāliem un akmeņu apstrādi –, ļoti ātri sapratu, ka aksesuāriem un lietām, kas saistītas ar tēlu – tām visām ir kopsakars, un kaut kā ļoti organiski aizgāju līdz pirmajiem tērpiem, un viss tā ļoti ātri aizrullēja...
Tu vēl šobrīd praktizē metālmākslu?
Nevaru teikt, ka to praktizēju, bet katrā ziņā es to pilnīgi noteikti pieprotu.
Pirms dažiem gadiem pastaigāju pie kolēģiem – rotu māksliniekiem – un mazlietiņ nodarbojos ar liešanu un gravēšanu; tad Liepājā studentiem dažu minūšu laikā nodemonstrēju, kā jāpin Nameja pinums. Katrā ziņā tās lietas ir kā braukšana ar riteni – aizmirst nevar.
Tu pats arī lieto rotas?
Jā, bet neesmu izteikts rotu cilvēks.
Tagad tu par savu sauc arī Liepāju – vismaz divas dienas nedēļā, jo nu jau gandrīz divus gadus esi pasniedzējs Liepājas Mūzikas, dizaina un mākslas skolā. Kādi ir tavi studenti?
Esmu Stilistu nodaļas vadītājs. Mani uzaicināja skolas direktore Inga Auziņa – ar domu, ka radikāli jāmaina formāts un mācību programma, ar ko es tagad arī nodarbojos.
Kādi ir audzēkņi? Ļoti forši, jauni cilvēki! Krietni savādāki, nekā bijām mēs, bet jauni un darboties griboši. Lielākā daļa.
Dažiem nav raksturīga prokrastinācija?
Jā, bet tas ir normāli. Turklāt tā lielā atšķirība [no mūsu paaudzes] ir informācijas plūsmā, kas gāžas viņiem pāri. Arī no mācību programmas viedokļa jāsaprot, ka jau sen vairs nevar mācīt tā, kā mācīja pat pirms piecpadsmit gadiem. Gan mācīšanas metodoloģijai, gan saturam jābūt citādam.
Kādus avotus tu izmanto mācību procesā?
Pirmais un galvenais avots ir mana pieredze. Un tā jau ir tāda metodes pieredze. Tur nav runas par to, ka es māku darīt to vai citu lietu. Es māku diezgan daudzas lietas darīt, mans darbības lauks bijis vairāk nekā plašs un tāds ir joprojām, bet ir jāmāk atšķirt modes tendences jeb trendi no stabilām lietām, kuras nemainās. Ir jāmāk tvert lauku. Tā ir viena lieta. Un otra ir tā, ka
nevienām zināšanām vai prasmēm nav nekādas jēgas, ja tās nepielieto praksē.
Tas tāpat kā mūziķiem. Neviltotu apbrīnu, sajūsmu un cieņu manī izraisīja šāds fakts: mūsu skola ir arī mūzikas skola, un, kad eju garām "Lielajam dzintaram", redzu, ka mācību klasēs pulksten deviņos, desmitos vakarā vēl deg gaisma – tas nozīmē, ka jaunie mūziķi trenējas! Amata prasme mūziķiem un māksliniekiem ir ārkārtīgi svarīga! Un tad tur kaut kas galā var sanākt. Zināšanas jāmāk pielietot tīri praktiski, vismaz tas jāmācās.
Liepāja 2027. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Pieeja, veidojot kultūras galvaspilsētas kultūras programmu, dažādām valstīm un dažādām pilsētām atšķiras. Ir tādas, kas pasvītroto etnisko savdabību. Ir tādas, kas kārtis liek uz pasaules zvaigznēm. Ir tādas, kas ļoti domā par iekļaujošo sabiedrību – piemēram, Bādišle. Kādu tu vēlamā modelī redzētu Liepāju?
Manā skatījumā Liepāja vienmēr bijusi negantākā kultūras pilsēta. Ne velti visi mūziķi nāk no Liepājas...
Teju katru nedēļu uzzinu, ka kāds no man pazīstamiem māksliniekiem beidzis skolu Liepājā, un es vienkārši apbrīnoju, cik daudz Latvijas radošo cilvēku nāk no Liepājas! Tāpēc, manuprāt,
būtu labi, ja Liepāja patiešām radošā ziņā parādītu savu negantumu, uzdrīkstēšanos – nevis pragmatismu vai prognozējamību.
Otra lieta – šajās kultūras galvaspilsētu padarīšanās ir ārkārtīgi svarīgi nevis vienkārši taisīt daudzus dažādu formātu pasākumus, bet likt pamatus un veidot vidi tālākajai attīstībai. Pretējā gadījumā sanāk tāda fasādes krāsošanas metode: ka saremontē to fasādīti, iedzer šampanieti, uzšļaksta uz sienām, un pēc pāris gadiem tā fasāde nobrūk... Kā teica viens mans labs draugs Tartu – paģiras gada garumā... Mana pieredze rāda, ka resursus – un es šeit nerunāju tikai par naudu, bet arī par cilvēka enerģijas resursiem, jo daudzi ir gatavi piedalīties, darīt, veidot – varētu ieguldīt šādā rakursā. Arī pats šajā lietā esmu nedaudz iekšā. Tas man patiktu. Piemēram, Liepājā nav izstāžu zāles. Nav telpas lieliem, nopietniem mākslas pasākumiem. Varbūt par to varētu padomāt? Lietuvieši šai ziņā ir krietni tālredzīgāki.
Viņiem ir izstāžu zāles un laikmetīgās mākslas muzeji.
Kauņa ir atdzīvināta.
Un ir arī ļoti daudz apmeklētāju.
Tieši tā! Un viņi to panākuši tieši tādā veidā – nevis ar formāliem pasākumiem, kā tas bieži notiek kaut kur citur. Ceru, ka arī Liepājā tā būs.
"Griba. Tās šodien trūkst"
Agrāk normāls jautājums modes dizaineram, ko varēja uzdot, bija tāds: kas šoruden ir modē? Un bija arī atbilde: vai nu smilškrāsas mētelis ar jostu, vai kāds rūtains trencis. Tagad tādu jautājumu uzdot laikam ir nereāli: vai vispār ir atbilde uz tādu jautājumu?
Var mēģināt atvērt "TikToku" un ierakstīt šo jautājumu...
Un kas tur izlēktu?
Domāju, ka izlēktu miljoniem variantu! Bet mani tas neinteresē. Manuprāt, ir tā: ja runājam par to, kas ir modes dizains, respektīvi, apģērbs, kuru cilvēki velk, tad
mode atspoguļo to, kas notiek sabiedrībā – tā ļoti ātri reaģē uz lietām, kuras varbūt pat netiek nosauktas vārdā. Manuprāt, šobrīd valda diezgan pamatīgs haoss, un tieši tāda ir arī mode. Tā ir haotiska.
No vienas puses, tas ir ļoti labi, jo dod iespēju būt brīvam un nav nekādu ierobežojumu. Tāpēc, ja kāds jautā, kas ir modē, daudz vienkāršāk ir atbildēt, kas nav modē.
Un kas nav modē?
Tas, kas modē bija aizvakar... (smejas)
Ja nopietni, tad modē ir vienkārši pozitīva attieksme.
Vispār tas ir garas sarunas temats, jo uz to jāraugās no šāda rakursa: ko jūs gribat panākt, ja rīkojaties tā vai citādi? Vēlaties panākt labu pašsajūtu, komfortu, konkrētu iespaidu sabiedrībā?
Jā, dažādība ir ļoti liela. Bet mēs šobrīd esam patriotu mēnesī – novembrī. Ko tavuprāt Latvijai vajag visvairāk? Izņemot to, ka īpaši mums vajadzīga drošība, aizsardzība, drosmīgie cilvēki. Bet kas vēl?
Griba. Tā, kuras mums nav, tā, kuras mums šobrīd trūkst.
Manuprāt, griba beidzās tajā brīdī, kad Latvija atguva neatkarību.
Vēl druscītiņ tās atlika līdz brīdim, kamēr iestājāmies Eiropas Savienībā, kas drīzāk bija pragmatisks, nevis gribas vadīts solis. Un kopš tā laika gribas, manuprāt, mums vairs nav.
