Raidījuma "Meistars Knehts" sarunu par kultūras mantojumu pilsētvidē rosinājuši gan pēdējā laika notikumi ap Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītāja atklāto vēstuli pret nepārdomātām izmaiņām Rīgas vēsturiskajā centrā, gan arhitektu atbalsta vēstule pārvaldes ilggadējam vadītājam Jurim Dambim.
Par to, kā pilsētā sadzīvot pagātnei, tagadnei un nākotnei, kā līdzsvarot vēsturiskā mantojuma aizsardzību ar vēlmi attīstīt pilsētu un atdzīvināt Rīgas vēsturisko centru, diskutē: bijušais Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs, arhitekts Juris Dambis, kurš amatu atstāja 8. novembrī; arhitekts, arhitektu biroja "NRJA" dibinātājs Uldis Lukševics; arhitekts un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs; Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta eksperts UNESCO Pasaules mantojuma pārvaldības plānošanas jautājumos, arī arhitekts, pilsētplānotājs Aigars Kušķis.
Raksta ceļvedis
Arhitekti un pilsētplānotāji – pilsētvides kuratori
Māra Rozenberga: Sāksim droši vien ar to aktuālāko. Dambja kungs, jūs jau iepriekš medijos esat stāstījis, ka tā atklātā vēstule, kuru mediji sāka apspriest oktobrī, patiesībā nenāca no zila gaisa. Jūs trauksmi bijāt sācis celt jau gada garumā, sūtot vēstules uz ministrijām, bet tās – pēc jūsu teiktā – netika sadzirdētas un visādi grozījumi virzījās uz priekšu. Tagad Kultūras ministrija ir paziņojusi, ka neredz vajadzību izmaiņām Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības likumā, – vai tā atklātā vēstule tad ir panākusi savu?
Juris Dambis: Es domāju, ka noteikti jā, jo, ja mēs atskatāmies vēsturē, tad uzņēmēju puses viedoklis par to, ka vajadzētu izdarīt izmaiņas Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumā parādījās pagājušā gada nogalē, un tad jau Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde manā personā ļoti skaidri pateica, ka tas nebūtu pieļaujams, jo tādā veidā ciestu Rīgas vēsturiskā centra attīstības kvalitāte. Ko tas nozīmē? Cīņa ir bijusi pret divām normām. Viena norma ir, ka jaunu ēku būvniecība Rīgas vēsturiskā centra publiskajā ārtelpā ir pieļaujama tikai pēc atklātos arhitektūras konkursos iegūtiem rezultātiem. Otrs jautājums ir par vēsturisko zemesgabalu apvienošanu. Tātad, ja mēs atsakāmies no konkursiem, tad mēs iegūsim zemākas kvalitātes arhitektūru. Ja mēs apvienosim vēsturiskos zemesgabalus, tas nozīmē, ka varēs būvēt lielākas ēkas, un mēs izjauksim vēsturiskā plānojuma struktūru, un tādā veidā pēc kāda ilgāka laika tas mūsu mantojums tiks noplicināts un Rīgas centrs savu kvalitāti zaudēs.
Māra Rozenberga: Bet, tā kā Kultūras ministrija ir paziņojusi, ka neredz vajadzību mainīt likumu, tad šobrīd, jūsuprāt, tās bažas ir mazinājušās?
Juris Dambis: Es domāju, ka jā, tas vairākkārtīgais Ekonomikas ministrijas mēģinājums pārliecināt Kultūras ministriju par to ir, manuprāt, vainagojies ar tādu skaidru atbildi no Kultūras ministrijas, ka šādus grozījumus nevirzīs. Līdz ar to kultūras mantojuma nozare šajā situācijā ir pierādījusi un panākusi to.
Māra Rozenberga: Jautājums pārējiem sarunu biedriem kā nozares speciālistiem, vai arī jūs šim jautājumam jau agrāk sekojāt līdzi, un vai arī jūs tas ir darījis bažīgus līdz šim?
Uldis Lukševics: Nu, protams! Tā ziņa, ka Kultūras ministrija ir to atbildi devusi, ka neko nemainīs, ir tiešām liels panākums, arī pateicoties Dambja kunga vēstulei. Katram ir sava atbildības sfēra.
Attīstītāji vienmēr domā par to, lai ar savu darbību gala rezultātā pārdotu vairāk dzīvokļus, un tā ir peļņa. Būvniekiem svarīgi pēc iespējas vairāk uzbūvēt, un tā tāpat ir peļņa viņu darbības rezultātā. Vienīgie, kuriem interesē, kā tas izskatīsies arī kopējā pilsētas telpā, paliek arhitekti.
Viss šis process, kas tika ogranizēts, arī šie inovāciju sprinti, ko organizēja, ja es nemaldos, pilsēta un Valsts kanceleja Kultūras ministrijas uzdevumā… Par to visu tā sajūta ir tāda, ka joma, arhitekti, kuri atbild par to, kā pilsēta izskatīsies un kā tā tiks saglabāta, sargāta, attīstīta, principā tiek ignorēti. Varbūt kāds tur parādās tajās diskusijās, bet pārsvarā runājas Kultūras ministrija ar Valsts kanceleju, būvniekiem un attīstītājiem. Veiksmīgi, ka tas ir nonācis tik tālu, ka tādu izmaiņu nebūs, jo, ja nav konkursu… Mēs varam salīdzināt tās lietas, kas tiek uzbūvētas bez konkursa un kas tiek uzbūvētas ar konkursu, un tur ir kvalitatīva atšķirība. Tas ir nenoliedzami. Otrs ir par tiem gruntsgabaliem. Tas, ko arī Dambja kungs saka, ka Rīgai ir raksturīgs lielums tiem gruntsgabaliem, un līdzko būvē pa vairākiem gruntsgabaliem, mēs dabūjam "Stockmann" tipa ēku, mēs dabūjam kaut ko tamlīdzīgu – konkrēti mūsu pilsētvidei, vēsturiskajam centram neiederīgus apjomus.
Orests Silabriedis: Tas bija mans jautājums, vai tā ir kaut kādā ziņā harmonijas izjaukšana?
Uldis Lukševics: Tā ir vēsturiskā pēctecība. Ja mēs gribam kaut kādā veidā to kolāžu veidot, to vēsturi salikt kopā ar jaunajām ēkām, tai ir jābūt kaut kādā tādā… Tā kā izstādēm ir kuratori, tā arhitekti un pilsētplānotāji ir pilsētvides kuratori, un viņiem ir jāskatās, lai nebūtu viens monstrs iekšā starp tiem porcelāniem, kas bija iepriekš. Tā jau ir tā lielā atbildība, ko Nacionālās kultūras mantojuma pārvalde visu šo gadu ir mēģinājusi nodrošināt un ir arī nodrošinājusi. Tas labais darbs ir tas, kas traucē būvēt milzīgas, lielas mājas, no kurām būtu labāka peļņa, vienkārši lielāki apjomi, un tas ir vienīgais iemesls.
Varam lepoties ar savu normatīvo regulējumu
Orests Silabriedis: Instinktīvi, kad runā par mantojuma aizsardzību, pirmais, kas nāk prātā, ir Vecrīga, bet laikam ir diezgan būtiski pateikt, ka tas attiecas ne tikai uz Vecrīgu, ja?
Aigars Kušķis: Protams. Rīgas vēsturiskais centrs, kas ir UNESCO aizsardzībā kā pasaules mantojuma objekts, ir daudz, daudz lielāks nekā Vecrīga. Vecrīga ir viena maza daļa. Viena būtiska daļa, tā ir viduslaiku pilsētas daļa. Tad ir bulvāru loks ap to, ir vēsturiskā centra kodols un perifērija, un ap to visu ir aizsardzības zona. Mēs cilvēkiem, kuri kaut cik orientējas Rīgas ģeogrāfijā, sakām, ka aptuveni dzelzceļa loks ir tā teritorija, kas iezīmē šo vēsturisko centru – Tallinas iela, Hanzas iela. Nu tāds.
Māra Rozenberga: Aigar, sakiet, cik liela teikšana ir pašvaldībai šajā visā diskusijā starp būvniekiem, Ekonomikas ministriju, Kultūras ministriju par šādu gruntsgabalu apvienošanu vai arhitektūras konkursiem? Ar kādām sajūtām pilsētas attīstības departaments šo visu vēroja, un cik lielas ir jūsu iespējas kaut ko ietekmēt?
Aigars Kušķis: Kopumā mums to mantojumu sargā tā sauktā pārvaldības sistēma. Tā sistēma sastāv no dažādiem līmeņiem. Dambja kungs pārstāv valstisko līmeni, likumdošanu, Ministra kabineta un valdības regulējumus. Pašvaldībai tas viss ir tādā detalizētākā līmenī kā kopējās teritorijas saimniekam, ja tā varētu izteikties, – ne īpašniekam, jo pašvaldībai pieder samērā nedaudz no pilsētas, pārsvarā publiskā ārtelpa un atsevišķas ēkas. Mums ir saistošie noteikumi, kas ir detalizētāki nekā valsts regulējums, un tur mēs vietām esam bijuši ļoti stingri, jo tie noteikumi tapa laikā, kad tiešām bija tāds liels apdraudējums vēsturiskā centra mantojumam no attīstītājiem, un nebija šī sistēma iedibināta un iedarbināta. Tāpēc mums ir tāds…
Māra Rozenberga: Ir runa par 2000. gadu sākumu?
Aigars Kušķis: Jā, mēs tur tā atļaujamies kādreiz teikt, ka mums ir tāds "muļķu drošais" regulējums vai plānojums, kas ir ļoti detalizēts, un tas vietām ir radījis problēmas, un mēs esam uzsākuši jauna izstrādāšanu, bet tas ir saistošs visiem. Attiecībā uz konkursiem mums tur nav nekādu domstarpību. Lai kā agrāk varbūt ir gājis – pirms 20 gadiem – pilsētai ar mantojuma pārvaldi, mēs esam laika gaitā pieslīpējušies un pilnīgi uz vienas takas.
Orests Silabriedis: Man ir jautājums par UNESCO – vai tā ir reāla aizsardzība vai tas ir, kā mēs to šad tad esam dzirdējuši no citām pusēm, vienkārši viedoklis? Nu, katrs var izteikt savu viedokli.
Juris Dambis: Nē, tā noteikti nav. Mēs esam iekļuvuši UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ar Rīgas vēsturisko centru 1997. gada 6. decembrī. No vienas puses, tas ir ļoti liels gods. No otras puses, tā ir ļoti liela atbildība. Tad, ja mēs tās kultūrvēsturiskās vērtības neuzturam pietiekamā kvalitātē, tad UNESCO Pasaules mantojuma komiteja var iekļaut objektu apdraudēto pieminekļu sarakstā vai arī izslēgt no Pasaules mantojuma saraksta, un tādi gadījumi pasaulē ir bijuši. Mums jāatceras 2000.–2003. gads, kad bija tāds ekonomiskais spiediens uz kultūrvēsturiskām vērtībām, un tad mēs gandrīz nokļuvām apdraudēto objektu sarakstā, bet, pateicoties tam, ka tika pieņemts šis īpašais likums – Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums, tā kārtība pārmaiņām un pārveidojumiem tika pieņemta pietiekami laba.
Mēs varam lepoties ar ļoti labu normatīvo regulējumu. Šāds regulējums nav ne Tallinā, ne Viļņā.
Latvija rāda piemēru ar šādu normatīvo aktu sistēmu. Atceramies – tad, kad to likumu pieņēma, uzņēmēji protestēja pret to, un likums tika skatīts arī Satversmes tiesā. Satversmes tiesa atzina to par atbilstošu Satversmei un starptautiskām konvencijām. Līdz ar to pārbaude tam likumam jau ir notikusi, mēģinājums vēlvienreiz sašūpot šo situāciju norāda tikai uz to, ka ir kaut kādi lielāki nodomi un ļoti liela vajadzība to darīt. Manas bažas ir par to, ka iecere ir būvēt daudz kvadrātmetrus, daudz kubikmetrus, tādas liela apjoma ēkas, kas nu varētu apdraudēt tās vērtības, kā jau es teicu, un to mēs nedrīkstam pieļaut. Savulaik jau tāda iespēja tika novērsta. Tas nozīmē, ja mēs atkāptos uz tādām izmaiņām, mēs atgrieztos tādā līmenī kā ap 2000. gadu, kad bija apdraudējums, un tad visa sabiedrība iesaistījās pret tādiem pārveidojumiem. Tika savākti 10,6 tūkstoši parakstu. Iesaistījās arī inteliģence – personības, kuras protestēja pret vērtību iznīcināšanu.
Māra Rozenberga: Ja es pareizi saprotu, tad šajā konkrētajā gadījumā runa bija par konkrētu būvi Vecrīgā, kvartālos starp Tirgoņu, Kaļķu, Mazo Monētu, Mazo Jaunavu ielu. Tur bija plānota…
Juris Dambis: Nē, tā ir tikai viena no būvēm, bet, ja izdara izmaiņas likumā, mēs paveram vaļā iespēju ļoti plaši nerēķināties ar kultūrvēsturisko mantojumu. Par to konkrēto vietu, ko jūs minējāt, tā ir viena problemātiska vieta, kur ir daudz zemes gabalu, kuros uzņēmējs grib uzbūvēt nosacīti tādas divas lielas ēkas, kas izskatītos kā vairākas ēkas. UNESCO Pasaules mantojuma centrs jau ir iebildis pret to, līdz ar to tas projekts būs jākoriģē.
Arhitektūras un kultūras vērtības vienmēr aizstāvējuši entuziasti
Māra Rozenberga: 20 gadi ir pagājuši, kopš Rīgas vēsturiskajam centram ir savs saglabāšanas un aizsardzības likums, bet tāpat jau jauni kvadrātmetri un kubikmetri ir būvēti gana daudz. Vent, kāds ir jūsu vērojums par to Rīgas vēsturiskā centra status quo šobrīd?
Vents Vīnbergs: Ir pāris lietas, kas man ienāca prātā. Viena, kas ik pa brīdim izskanēja, – šie mistiskie uzņēmēji. Varbūt jums kā ierēdņiem ir skaidrāks priekšstats par to, kas ir tie īpašnieki un kas ir tie attīstītāji? Kāda ir tā īpašumu struktūra vispār Latvijā, kādas un kuru intereses tiek realizētas vienā vai otrā gadījumā?
Orests Silabriedis: Bet jautājums ir par to, kā tu redzi Rīgu, par Rīgas status quo, par tās pagātnes un šodienas attiecībām.
Vents Vīnbergs: Es jūtos mantinieks visām tām idejām, kas uzvirmoja 80. gadu beigās, kad pieminekļu inspekcija, tagad mantojuma pārvalde, tika izveidota, un ir šie ilgie kultūras mamuti vai dinozauri, varētu teikt tā, kā Dambja kungs vai muzeja Māra Lāce, vai [Andris] Vilks bibliotēkā, vai [Imants] Lancmanis Rundālē, kas ir turējuši… Īstenībā jau nav tā, ka tā būtu kaut kāda masu interese, tie vienmēr ir bijuši aktīvisti un iniciatori, kas padarīja koka Rīgu par vērtību, kas padarīja jūgendstilu par vērtību, kā [Jāņa] Krastiņa kungs. Tam visam es esmu sekojis. Tas, kas mani uztrauc, ir tas, ka neredz it kā to pēctecību. Nav to jūsu mācekļu, Dambja kungs, kas varētu pārņemt. Vai ir?
Juris Dambis: Es domāju, ka tik traki nav. Ir, tikai jautājums, kā tas process notiek un kā tās pārmaiņas notiek. Tas ir tas, kas ir satraucis arhitektus un mani arī satrauc, bet tā nevarētu teikt, ka nav neviena, kas nevarētu to turpināt.
Māra Rozenberga: Tajā pašā laikā arhitektu atbalsta vēstulē ir ieteikums, ka jaunajam vadītājam vajadzētu vismaz gadu strādāt līdzās jums kā esošajam vadītājam, citādāk nebūtu iespējams nodot jūsu zināšanas jaunajam vadītājam. Vai jūs arī tur saredzat tādu vajadzību?
Juris Dambis: Nu, ir modeļi, kādā veidā dažkārt notiek nomaiņa, kuros divi strādā paralēli, un tad lēnām [darbs] tiek nodots, jo to jau tā nevar vienā dienā nodot. Tas nav tā: vienu mapīti atstājam un pasakām – šeit bija tas, un tas nākamais tā arī turpinās. Tai sistēmai vajadzētu būt tādai, ka to labāko, kas ir bijis, kas ir izcīnīts un vērtīgs, to vajadzētu saglabāt, bet iet arī tālāk, jo tā kultūras mantojuma saglabāšanas sistēma jau nav nemainīga. Tā visu laiku mainās atkarībā no tā, kas notiek sabiedrībā, kādas vajadzības ir. Ja mēs paskatāmies Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes gan iekšējos normatīvos aktus, gan tās mūsu prioritātes, kas ir bijušas, tās visu laiku ir mainījušās, un tām ir jāmainās, tās nevar stāvēt uz vietas. Protams, ka variants, paralēli kādu brīdi strādājot, skaidri zinot, kas nāks un kā tā maiņa notiks, ir diezgan racionāla lieta.
Māra Rozenberga: Bet jūs amatā esat bijis 35 gadus, un jūs jau zinājāt, ka kādā brīdī jūsu amatā stāsies arī kāds cits. Tagad Anna Ancāne ir noraidījusi iespēju kļūt par pienākumu izpildītāju, kad jūsu amata pienākumu pilnvaru termiņš beigsies. Vai jūs nesaredzat tomēr problēmu tajā, ka pat viņa saka, ka līdz ar jūsu aiziešanu tiks zaudētas būtiskas kompetences, kuras nav iespējams šobrīd aizvietot?
Juris Dambis: Tiem ekspertiem un speciālistiem, kas ir Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldē, katram ir niša, kurā viņš ir spēcīgs. Protams, ir tādas jomas, kurās ir kāds viens speciālists, bet arī tur to pieredzi var nodot. Annu Ancāni neapmierina šī amata nodošanas starpposms. Jo normāli būtu savlaicīgi noorganizēt konkursu, un tad ir zināms, kas nāks vietā par vadītāju, un tad lēnām nodot to pieredzi un tās zināšanas jaunajam vadītājam.
Māra Rozenberga: Respektīvi šis konkurss ir pārāk sasteigts, tam ir pārāk īsi termiņi. Jūs uzzinājāt, ka ar jums nepagarinās līgumu pavasarī, šķiet, kad jūs par to informēja, ja?
Juris Dambis: Jā, mani vārda dienā ar to iepazīstināja. Protams, no tā brīža varēja organizēt konkursu un to visu noskaidrot, jo – ko nozīmē tas pārejas periods... Tātad Annai Ancānei, kas vada arhitektūras un mākslas daļu, tā ir stuktūrdaļa, kur ir vislielākā slodze, kur ir projektu skaņošana un izvērtēšana, tas piedāvājums no Kultūras ministrijas ir viņai pildīt to posteni un vēl vadītāja pienākumus, kas ir nu praktiski ļoti grūti izdarāms. Turklāt, ja viņa to pilda, viņa jau nezina, kas būs tālāk. Viņa jau ir tikai uz pārejas laiku. Tas nozīmē, ka tādā lielā neskaidrībā iestāde dzīvo – ja ir vietas izpildītājs, iestāde tikai funkcionē, bet nenotiek nekāda attīstība. Līdz ar to, manuprāt, ļoti slikts variants ir tie pārejas periodi. Ja mēs skatāmies kaut vai uz Turaidas muzeja rezervātu – trīs gadi bez muzeja direktora… Nu, manuprāt, tas nav pieļaujams. Vajadzētu nodrošināt tā, ka tas vadītājs, kurš ir, tas pa tiešo nodod amatu jaunajam vadītājam. Ja konkurss ir ar neveiksmi, tad lūgt [esošajam vadītājam] turpināt to darbu līdz tam brīdim, kurā to stafeti var nodot. Ir tādas jomas, kur var tā vienkārši nodot, un ir jomas, kurās varbūt ir paralēli jāpastrādā kādu laiku. Tā kā tas ir tas, ko Anna Ancāne ir uzskatījusi par labāko modeli. Ja Kultūras ministrija neredz šo ceļu, tad viņa saka, ka nav gatava.
Mantojuma pārvaldē vajag ekspertu, nevis ģenerālmenedžeri
Orests Silabriedis: Jūs pieminējāt Turaidu, un tagad man ir jāpiebalso Ventam, ka ir šī viena spēcīgo personību paaudze, kuru pēdās, izskatās, ka ir gandrīz vai neiespējami nonākt. Tas tā ir Turaidā, nu Rundālē tagad mēs ar interesi skatāmies, kā pamazām no tā tiek vaļā, kā būs ar [Nacionālā mākslas muzeja] Māru Lāci – nezinu…
Uldis Lukševics: Es gribēju šo pašu tēmu paturpināt par tām spēcīgajām personībām un to pārņemšanas procesu. Es nezinu, kāds ir iemesls, es varu tikai kā skatītājs no malas to vērot, bet man liekas, ka Kultūras ministrija šajā brīdī neizmanto Dambja kunga potenciālu, kurš bija pilnīgi noteikti jāizmanto un jārada tas pārmantojamības process, nezinu, gada laikā strādājot kopā, pusgadu strādājot kopā. Šobrīd, man liekas, ir ļoti slikti komunicēts tas process, konkursa process no Kultūras ministrijas puses, kā pēc publiskajiem datiem var spriest. Es pārlasīju, kas piedalās žūrijā, tās ir piecas kundzes, iespējams, visas ar savām kvalitātēm un zināšanām, bet tur nav neviena arhitekta. Arhitekts pēdējā brīdī, ja es saprotu pareizi, ir kā konsultants. Andris Kronbergs ir pieaicināts kā konsultants bez balsstiesībām. Nav arī neviena, ja es pareizi saprotu, pārstāvja no Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes, kas ir tā viskompetentākā iestāde. Tur ir visādi departamenti, tur ir arī piecas kundzes…Kur ir arī tā dzimumu līdztiesība? Tas varbūt joks, bet tomēr… Man liekas, ka šis konkurss un tā vērtēšana, un tā pieņemšana, ka šis amats ir tāds pats kā kaut kādas akciju sabiedrības vadīšana un pārņemšana… Ka ir vienkārši kaut kāds uzņēmums, kurš strādā, nestrādā, bet tur var ielikt vienkārši kaut kādu menedžeri.
Ja es saprotu pareizi, tur nav pat noteikuma, ka ir jābūt arhitektam, [kandidāts] var būt arī ar būvinženiera sertifikātu. Tas, man liekas, ir vai nu apzināts vai neapzināts feils.
Tā tas nedrīkstēja būt. Viss šis process ar to slikto komunikāciju, ar vērtētāju sastāvu, kurā nav, manuprāt, visatbildīgāko, viskompetentāko pušu pārstāvju… Jo lielākoties Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, nu lielākā daļa, ir par to vēsturisko arhitektūru, un arhitektiem būtu, ko teikt visā tajā. Tāpat arī šīs iestādes speciālistiem, no kuriem daudzi ir ar doktora grādiem. Viņi ir kompetenti speciālisti tieši šajā jomā, un viņi tur nav pārstāvēti… Kaut kas ar to visu nav pareizi.
Juris Dambis: Jā, ja mēs skatāmies uz kultūras mantojuma aizsardzības sistēmu Latvijā, tad šobrīd šai sistēmai ir 101 gads. Pirmoreiz likums tika pieņemts 1923. gadā, un tad, ja mēs atskatāmies, no 1940. gada, runājot arī par padomju laiku, tieši arhitekti ir bijuši vadībā visai pieminekļu aizsardzības sistēmā. Tātad mēs paskatāmies uz lielu periodu… Es ļoti droši varu pateikt arī to, ka Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ar būvētā mantojuma jautājumiem nodarbojas apmēram 75% [laika]. Pārējie 25% ir arheoloģija, mākslas mantojums, bet 75% ir būvētais mantojums. Tas ir vissmagākais jautājums. Ja arheoloģijai seko līdzi, izpētes izrakumiem un tā tālāk, lai ar mežistrādi vai "melnie arheologi" un vēl kāds kaut ko tur nebojā, [ir salīdzinoši viegli], tad ar būvniecību tie ir ļoti smagi jautājumi. Būvniecībai aizmugurē ir miljoni, un tur ir noteikti jāiegulda daudz lielāka enerģija, un tur daudz biežāk var arī kļūdīties. Tur vajag daudz vairāk konsultēties, daudz vairāk pārdomāt lēmumu pieņemšanu. Tā būvētā mantojuma joma ir pati svarīgākā, un līdz ar to tā kompetence, protams, arhitektiem varbūt… Nu pasaulē vēl ir mākslas vēsturnieki, kas fokusējas uz būvēto mantojumu, bet…
Orests Silabriedis: Latvijā ir tādi?
Juris Dambis: Ir, jā, nu Anna Ancāne savu doktora disertāciju ir izstrādājusi par būvēto mantojumu. Viņa nav arhitekte, bet viņa strādā un līdz ar to orientējas. Ir arī vēl speciālisti šajos jautājumos. Manuprāt, ir jāskatās vairāk uz tiem speciālistiem, kas orientējas būvētā mantojuma jomā.
Orests Silabriedis: Ja mēs pieminām Zaigas Gailes ierosināto domubiedru atbalsta vēstuli, tad tā ir vairāk par konkursa sasteigtību un nenoteiktību vai vairāk vienkārši par atbalstu Jurim Dambim, kuram būtu jāpaliek amatā?
Juris Dambis: Es domāju, cik nu es esmu runājies, patiesībā tas satraukums ir par neprofesionāli organizētu konkursu un nepārdomātām prasībām, jo tās prasības ir diezgan zemas, ja mēs tajās ieskatāmies. Nekādā gadījumā nevajadzētu uzskatīt, ka tam vienam vadītājam jāstrādā ir ļoti, ļoti ilgi. Ministrijai ir tiesības izdarīt pārmaiņas, tikai tām pārmaiņām jābūt profesionāli sagatavotām un saplānotām, lai neciestu mantojuma nozare un arī tie darbinieki, kas ikdienā strādā pie šiem jautājumiem.
Vents Vīnbergs: Pasaulē šobrīd īstenībā izskan diezgan daudz kritikas par to, tā teikt, administratoru profesiju, profesionālie administratori, ja, un īstenībā Latvijas ierēdniecība arī diezgan lielā mērā seko šai idejai, ka vienkārši vajag vadītāju, bet kurš var arī nebūt eksperts konkrētajā jautājumā. Viņš varbūt var vadīt slimnīcu vai teātri, vai mantojuma pārvaldi vienkārši kā labs administrators, nebūdams speciālists konkrētajā jomā. Par to pasaulē izskan diezgan daudz kritikas, bet man liekas, ka šajā virzienā joprojām Latvija iet. Tā ir problēma, un tur arī ir tā galvenā pretenzija.
Aigars Kušķis: Mēs kā attīstības departaments, protams, neesam tieši iesaistīti, bet mēs arī skatāmies ar tādām zināmām bažām, jo mūsu sadarbība ir ļoti cieša un ļoti nepieciešama ar šo iestādi. Mums ir vajadzīgs, lai tur pretī ir tiešām kompetents cilvēks, nevis varbūt kāds ģenerālmenedžeris. Jo tā joma ir specifiska, tur ir speciālie likumi, tā nav kaut kāda vispārējā uzņēmējdarbība vai pārvaldība. Es arī ģimenes lokā bieži vien par to runāju, nu kas tie arhitekti tādi ir? Mēs šeit esam sapulcējušies, arhitekti, bet tā izglītība ir tāda, kas ir ļoti, ļoti vispusīga. Praktiski jau arhitekts varētu ieņemt būtībā jebkuru posteni dažādos pārvaldības uzņēmumos vai iestādēs, bet ne katrs tāds profesionāls menedžeris var ieņemt tik plašu darbības lauku, kā arhitektam pēc definīcijas ir jāpārzina.
Līdz šim Rīga spiedienu izturējusi veiksmīgi
Māra Rozenberga: Kāds ir jūsu vērtējums par to, cik veiksmīgi Rīgas vēsturiskais centrs ir kuģojis cauri pēdējām desmitgadēm? Kas, jūsuprāt, ir tādas lielākās kļūdas pilsētas būvniecībā? Ar konkrētiem piemēriem.
Juris Dambis: Ja drīkst no manas puses, tad man liekas, ka mums ir veicies diezgan labi, ja mēs salīdzinām sevi ar Tallinu un Viļņu. Es zinu visas tās situācijas, kad uzņēmēji ir nākuši ar kādu traku ideju vai ar ideju kaut ko uzbūvēt neatbilstošu, vai kaut ko nojaukt, un tas nav realizējies. Līdz ar to es zinu to spiedienu, kāds ir bijis. Ja mēs skatāmies, cik daudz tādas nu neatbilstošas idejas ir palikušas vai novērstas, tad, manuprāt, Rīga un Latvija to spiedienu ir izturējusi. Tas nenozīmē, ka mums nav arī kādas kļūdas. Piemēram, viena no lielākajām problēmām vai kļūdām ir "Stockmann" centrs, bet "Stockmann" centrs tika sākts būvēt tad, kad vēl nebija tā speciālā likuma, kad vēl nebija tās iespējas šo būvi apturēt. Tad, ja mēs vēl skatāmies, ir, jā, varbūt kāda ēka, kura vienam patīk, otram nepatīk, bet mums nav lielu pilsētbūvniecisku kļūdu.
Māra Rozenberga: Vent, jūs piekrītat šādam redzējumam?
Vents Vīnbergs: Es būtu pirmais un kaislīgākais Dambja kunga memuāru lasītājs, un es domāju, ka tam varētu būt pat lielāks iespaids nekā jūsu būšanai vēl amatā pāris gadus, tieši runājot par to, kam jūs esat 35 gadu laikā izgājis cauri. Tam būtu jābūt arī publiski pieejamam…
Orests Silabriedis: Šaubos, vai par to visu var runāt pietiekami atklāti.
Juris Dambis: Tur ir viena tāda ētikas problēma. Tad, ja atnāks uzņēmējs un piedāvā kādu traku ideju ar kādiem zīmējumiem un ja tajā sarunā viņu izdodas pārliecināt, un viņš piekrīt, ka to nedarīs, tad varbūt to ideju kaut kur var parādīt, bet mēs nekad nevelkam ārā to uzņēmēju un nesakām – šis kungs gribēja to un to izdarīt. Jo tā ir tāda ētikas puse, un tā ir cieņa pret to, kurš ir piekāpies, kurš ir sapratis, un viss ir kārtībā.
Māra Rozenberga: Bet kā tur bija ar to slaveno teikumu, kura vārdu pirmie burti veidoja vārdus "Šlesera spiediens"?
Juris Dambis: Nu jā, tā bija tāda iekodēšana…
Orests Silabriedis: Tas bija 2005. gads, ja?
Juris Dambis: Jā. Tā iecere bija nevis pārsegt ielu ar stiklu, bet visu ielu aizbūvēt, un tā teikuma dēļ izdevās panākt, ka tā iela ir. Tā ir pārsegta ar stiklu, bet vismaz nav aizbūvēta.
Orests Silabriedis: Rīdzenes iela, ja?
Juris Dambis: Jā. Iela ir kā iela, nu tā ir kļuvusi par iekštelpu, bet tomēr, ja mēs tur atrodamies, mēs to ielu tur vēl redzam. Tā iecere bija trakāka.
Orests Silabriedis: Atgriežoties pie Rīgas skata, Vent, es tomēr gribētu dzirdēt tavu un pēc tam arī Ulda viedokli. Kāda tā Rīga izskatās? Vai ir tā, kā Juris Dambis saka, ka ir izdevies tomēr iespēju robežās to nesabojāt?
Vents Vīnbergs: Es domāju, ka jā, un īstenībā, tieši pateicoties dažu cilvēku entuziasmam un tam, ka viņi parādīja lietas, kas nav pašsaprotamas, runājot gan par jūgendstilu, gan koka mantojumu, gan vispār pilsētbūvniecisko struktūru. Jā, tie bija daži cilvēki, kas to pamanīja, un viņi ir spējuši to noturēt līdz šim. Arī ir spējuši izskaidrot plašākai publikai.
Māra Rozenberga: Bet tajā pašā laikā, piemēram, es atceros Ulda Lukševica ļoti aktīvos centienus, kuri arī vainagojās ar panākumiem, noturēt nenojauktu Elizabetes ielas 2 ēku, bijušo "Pasaules tirdzniecības centru", kas arī atrodas Rīgas vēsturiskajā centrā. Tur jums ar Dambja kungu bija ļoti pretēji viedokļi.
Uldis Lukševics: Tā ir dzīve, nu, ir labi, ja ir viedoklis, – ir slikti, ja ir vienalga.
Tas ir vissliktākais, ja ir vienalga. Ja ir viedoklis, tas var mainīties, var nemainīties, kāds var ņemt pārsvaru un kaut kā tamlīdzīgi.
Es par šo tēmu varu runāt trīs raidījumus, bet mēģināšu īsi atbildēt. Es laikam to arī pašā sākumā jau teicu, ka, manuprāt, ir ļoti svarīgi, ka tas pilsētas audums ir tāda kā dažādu laiku kolāža. Tur ir visi laiki, tur nav viens laiks. Tas bulvāru loks ir, bet tas kaut kur beidzas, un tālāk tajā UNESCO zonā ir arī citu laiku labi nospiedumi. Piemēram, šī Elizabetes ielas 2 māja, mūsuprāt, ir izcils modernisma arhitektūras piemineklis. Protams, par to ir dažādi viedokļi, bet arī tā UNESCO teritorija tajā pasaules mantojuma sarakstā tika iekļauta ar visu šo ēku. Mēs tādā veidā arī pieņēmām to gala lēmumu, ka arī UNESCO atzina, ka tai tur ir vieta, ka tā tur drīkst būt. Mēs pilnīgi uzskatām, ka [pilsētvidē] jābūt visiem laikiem. Tāpat kā ēkās nedrīkst aizķēpāt ciet dažādu laiku uzslāņojumus, tāpat nedrīkst tā arī pilsētas audumā darīt. Tās izcilākās lietas ir pilnīgi noteikti jāatstāj nākamajām paaudzēm, un tikai tā mēs varam to kopējo bildi radīt. Citādi sanāk tā gludā pilsēta – neinteresantā pilsēta, kurā viss ir tikai jūgendstils, kur pārdod suvenīrus un tamlīdzīgi. Ir jābūt tai dzīvībai. Ir jābūt arī tai nekārtībai kaut kādai.
