No Ukrainas uz Latviju atbraukušo cilvēku uzskaite ir tālu no pilnības, jo personu kodi ir dažādi, tie vienam cilvēkam var būt pat vairāki, turklāt arī personvārdi un pat dzimumi vienam un tam pašam patvēruma meklētājam var uzrādīties atšķirīgi, piemēram, vārdu Olga ukraiņu valodā pasē raksta kā Olha, bet krieviski tā būtu Oļga. Siguldas novada domes priekšsēdētājs Uģis Mitrevics diskusijā “Kas notiek Latvijā?” norādīja, ka katrai ministrijai ir sava datu bāze, sociālais dienests strādā bez personas koda ievadīšanas, izglītības sistēmā ir citi kodi, un tad vēl parādās tā pati persona ar trešo kodu, ko piešķīrusi Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP). Līdz ar to nevar teikt, ka mums ir laba uzskaite un ka skaitļiem var ticēt, jo ir zināmi gadījumi, kad vienam un tam pašam cilvēkam piešķirti divi atšķirīgi kodi.
Arī izmaksāto krīzes pabalsts skaits nevar būt objektīvs mērījums, jo, piemēram, rinda pēc pabalstiem Rīgā pašlaik ir līdz maija vidum, piebilda Uģis Mitrevics. Savukārt, runājot par valdības izstrādātajiem noteikumiem, kas hipotētisko bēgļu skaitu proporcionāli sadala pa pašvaldībām atkarībā no viņu kopējā skaita valstī, Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Dimitrijs Trofimovs atzina, ka tas bija Iekšlietu ministrijas piedāvājums brīdī, kad Rīga uzņēma visvairāk patvēruma meklētāju no Ukrainas, bet vienlaikus bija pašvaldības, kuras skaidri deklarēja, ka to nedarīs. Trofimovs gan arī uzsvēra, ka “šī tabula sāks darboties tikai tad, kad Civilās aizsardzības komisija (CAK) kopā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD) vairs nevarēs atrast vietu, kur izmitināt šos cilvēkus. Pašlaik šāda situācija nav iestājusies, un cerams, ka tā nenotiks arī nākotnē.”
Turpretim Siguldas novada domes priekšsēdētājs Uģis Mitrevics norādīja, ka Siguldā šis aprēķinātais skaitlis ir 481, bet reāli tur šobrīd ir izmitināti 432 bēgļi un limits ar to jau ir izsmelts. Bēgļu sadalīšana pa pašvaldībām, pēc viņa domām, ir loģiska, jo lielā mērā viss gulstas uz pašvaldību pleciem.
“Ja nebūtu pašvaldību, tad visi patvēruma meklētāji pirmo mēnesi būtu pavadījuši [dzelzceļa] stacijās un citās vietās, gaidot, kad viņus apkalpos,” sacīja Mitrevics.
Pēc viņa teiktā, "pirmo mēnesi mēs nostrādājām bez personas koda un jau no pirmās dienas palīdzējām bēgļus izmitināt un domājām, kādā veidā uzlabot Ministru kabineta noteikumus, lai šiem cilvēkiem varētu nodrošināt arī ēdināšanas pakalpojumus".
“Iedomājieties, kā būtu apbraukāt visas viensētas un citas vietas, kur viņi ir palikuši. Mēs skaidrojām šīs lietas un panācām, ka, paldies Dievam, ir arī pārtikas produktu izdale. Līdz ar to pašvaldības ir darījušas visu, lai jau no pirmās dienas patvēruma meklētāji Latvijā varētu saņemt palīdzību.”
Siguldas novada domes priekšsēdētājs Mitrevics gan nenoliedz, ka ne visas pašvaldības ar šiem pienākumiem spētu tikt galā, jo
Sociālais dienests Siguldā strādā ar divkāršu jaudu un “darbinieki, kas tur strādā, ir nevis izdeguši, bet gan sadeguši”. Pašvaldībās, kur šīs problēmas ir vēl lielākas jau bez bēgļiem, tas nav fiziski iespējams.
Patvēruma meklētāju uzturēšanas izmaksas Siguldā, pēc novada domes priekšsēdētāja aprēķiniem, varētu būt no 1,5 līdz 2 miljoniem eiro gadā, kas būtībā ir otrs sociālais budžets paralēli jau esošajiem šīs jomas izdevumiem.
Tās ir 432 patvēruma meklētāju uzturēšanas izmaksas, jo jāņem vērā, ka liela daļa no viņiem ir sievietes ar bērniem, kas pašas nestrādā. 1,5 miljoni eiro ir summa, ko Siguldas novads sociālajiem pakalpojumiem tērēja vēl pirms Krievijas pēdējā iebrukuma Ukrainā.
Pašlaik ir atlicis mēnesis, līdz būs apritējušas likumā noteiktās 90 dienas, kad pēc pašreizējās kārtības patvēruma meklētājiem ir jāatstāj dzīvokļi vai viesnīcas, kurās viņi ir apmetušies, un, ja trīs mēnešu pabalsta mājoklim vairs nebūs, pašvaldībām par viņu mājokli un ēdināšanu būs jāmaksā. Tie ir 500, 600 un līdz pat 1000 eiro mēnesī, ja gadījumā cilvēkam vēl ir arī veselības problēmas, uzsvēra Mitrevics.
Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Viesturs Kleinbergs (“Progresīvie”) piekrita kaimiņu pašvaldības pārstāvim un atzina, ka arī Rīgā sociālie darbinieki pašlaik strādā ar lielu pārslodzi un, ja pašvaldībām pēc 90 dienām būs jāsāk vērtēt šo personu ienākumi, tad Rīgas situācijā sociālās palīdzības organizētājiem darbs vienā mirklī dubultosies. Kleinbergs arī norādīja, ka vēl aprīļa sākumā daudzi no Ukrainas atbraukušie civiliedzīvotāji vēlējās iekārtoties darbā, taču nevarēja piereģistrēties, jo nedarbojās vīzās vai citos dokumentos norādītie kodi. Nevalstiskajām organizācijām (NVO) un pašvaldību sociālajiem dienestiem, pēc Kleinberga teiktā, faktiski nākas risināt Iekšlietu ministrijas problēmas.
“Iekšlietu ministrijai būtu jāstāv pie Finanšu ministrijas durvīm un katru dienu jāstāsta, ko vēl vajag un kāpēc vēl vajag, bet šajā situācijā, ja mēs runājam par atbalstu bāriņtiesu un sociālo darbinieku algām, tieši iekšlietu ministre bija tā, kura Finanšu ministrijai bija pateikusi, ka nevajag viņiem neko finansēt.”
“Tie ir absolūti meli. Pirmkārt, tieši Iekšlietu ministrija panāca, ka vispār koalīcijā ir kaut kāds konsenss koalīcijā par to, ka mēs varam turpināt ar šo plānu un iet uz priekšu. Mums bija izveidojusies situācija, ka, ja nebūtu vairākas attīstības komitejas sasauktas Iekšlietu ministrijā, mums vispār nebūtu vienošanās starp dažādu partiju ministrijām par to, kādu apjomu mēs esam gatavi piešķirt plāna turpinājumam,” Kleinberga teiktajam iebilda iekšlietu ministre Marija Golubeva.
“Ja tie ir meli, es gribētu zināt, kāpēc šo priekšlikumu, ko virzīja Labklājības ministrija, Ministru kabinetā sākotnēji noraidīja?” jautāja Kleinbergs. Pēc viņa teiktā, “tikai pēc tam, kad šo priekšlikumu Rīgas vicemēre Linda Ozola gāja kopā ar Konrādes kundzi aizstāvēt, Saeima to ielika atpakaļ [darba kārtībā].”
Marija Golubeva uz to atbildēja, ka “mēs varam lemt tikai visa valdība kopā. Tai skaitā Finanšu ministrija, Ekonomikas ministrija, nevis atsevišķa partija vai atsevišķa ministrija”.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievija cerēja dažu dienu laikā ieņemt Kijivu un citas lielākās Ukrainas pilsētas, taču Ukrainas bruņotie spēki izrādīja sīvu pretošanos okupantiem un Krievijai nav izdevies sasniegt savus mērķus. Krievijas okupācijas spēki turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas, izraisot arvien lielākus upurus civiliedzīvotāju vidū.
Aprīļa sākumā starptautisko sabiedrību šokēja ziņas no Kijivas apgabala pilsētas Bučas, kur Krievijas karaspēks nežēlīgi izrēķinājies ar civiliedzīvotājiem. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis to raksturojis kā kara noziegumu un genocīdu pret ukraiņu tautu.
Ukrainu kopš karadarbības sākuma pametuši jau vairāk nekā 5 miljoni bēgļu.
Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.
