Šā gada jūlijā tikai 34% Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka, piedaloties protesta akcijās, streikos, demonstrācijās, piketos un petīciju rakstīšanā, ir iespējams panākt sev vēlamu valdības lēmumu pieņemšanu, bet 60% bija pārliecināti, ka nē, to raidījumā "Kas notiek Latvijā?" atklāja Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš. Viņš norādīja, ka līdzīgs noskaņojums sabiedrība valda jau kādu laiku, bet 2000. gadā un 2010. gadā bija vairāk tādu, kuri uzskatīja, ka viņi spēj "šo vilcienu ietekmēt". Tas lielā mērā arī raksturo sabiedrības politisko pasivitāti un neticību spējām kaut ko mainīt.
"Ir ārkārtīgi ērti un jauki lamāt politiķus, bet svarīgi ir, lai arī mēs katrs savā vietā tomēr censtos šos politiķus ietekmēt. Otra lieta ir naratīvs, ka visiem Latvijas pilsoņiem tagad ir jādodas un sakostiem zobiem jāvēl, un jāglābj situācija, jo politiķi kaut ko nav spējuši izdarīt. Kur ir tā politiķu atbildība, kas viņiem ir jādara?" tā savukārt jautāja Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes dekāns, profesors, politikas zinātņu doktors Jānis Ikstens.
"Lai sāk vismaz paši ar sevi, kā klasiķi teica."
Rīgas Juridiskās augstskolas profesore, politikas zinātņu doktore Vita Matīsa atzina, ka "mums visiem ir raibi gājis ar vēlēšanām un partijām, par kurām esam balsojuši, bet šeit mēs aizmirstam, ka esam fundamentāli savādākā situācijā. Ir reāla iespēja, ka parlamentā ienāk partijas, kuras vēsturiski vienmēr ir skatījušās uz austrumiem, turklāt tādas ir partijas arī ar latviešu uzvārdiem [sarakstos].
Šajā situācijā, kad mums faktiski draud tas pats, kas notiek Ukrainā, mēs nevaram atļauties runāt par kaut kādu vilšanos un neiet uz vēlēšanām".
Tādi argumenti kā pienākums un privilēģija, ar ko nereti tiek mudināti cilvēki izdarīt savu politisko izvēli, pēc Matīsas domām, pašreizējos apstākļos nav īsti piemēroti.
"Jūs varētu varbūt piedāvāt šādu lozungu – katrs nebalsotājs ir miris karavīrs, kas paver ceļu uzbrukumam tiem, kuri ir Latvijai naidīgi."
Turpretim profesors Jānis Ikstens uzskata, ka jebkuras problēmas pārvēršana par drošības jautājumu nav pieņemama. Ir jāskatās uz reālajiem cēloņiem, un šie cēloņi arī jārisina, nevis vienkārši jāaizšpaktelē ar to, ka, tiklīdz mums kaut kas nebūs tā, kā vajag, uzreiz krievi iebruks. Mums beidzot ir jāsāk risināt pašiem savas problēmas, uzsver politologs.
Savukārt Ziedot.lv valdes priekšsēdētāja Rūta Dimanta pauda, ka šajās vēlēšanās tam, ka mums blakus ir kaimiņš, kurš var iebrukt neatkarīgā valstī, ir jābūt tēmai numur viens. Viņasprāt, politiķi šajā ziņā vēlētājus pat necenšas uzrunāt, jo turpina uzsvērt, ka esam drošībā, un vēlētājs, kurš neiedziļinās, tam arī tic. Rūta Dimanta ir pārliecināta, ka šis apdraudējums ir, turklāt pastāv arī iekšējais apdraudējums ar piekto kolonnu, un tas ir arī šo vēlēšanu jautājums, jo mūsu labklājību ietekmē ģeopolitiskā situācija.
Arī SKDS direktors Arnis Kaktiņš piekrita, ka drošības jautājums ir pats svarīgākais, taču ar šo argumentu ir problēma, jo tas tiekot ekspluatēts katrās vēlēšanās bez kādas jēgas, bet tajā brīdī, kad patiešām ir vajadzība, "tā lieta vienkārši nestrādā".
"Brīdī, kad tas patiešām kļūst svarīgi, ir ļoti grūti ar šo ideju lielas cilvēku masas aizraut."
Runājot par to, kas būtu uzskatāms par labiem un kas – par sliktiem rezultātiem gaidāmajās Saeimas vēlēšanās, Vita Matīsa pauda, ka, pirmkārt, vēlētāju aktivitātei vajadzētu būt manāmi lielākai nekā pirms četriem gadiem; otrkārt – tiem cilvēkiem un partijām, kuras atklātā vai slēptā veidā ir klaji naidīgas Latvijas neatkarībai, nevajadzētu iekļūt parlamentā. Arī pārāk liela sadrumstalotība, kad Saeimā iekļūst ļoti daudz partiju, nebūtu vēlama. Tomēr Matīsa atturējās nosaukt optimālo partiju skaitu. Bez stabilas koalīcijas ļoti vēlamas būtu arī "svaigas asinis", bet pats galvenais – lai tās partijas, kuras saņem mūsu mandātu, ņemtu vērā "strīpojumus" vēlēšanu zīmēs. Jautāta, kādēļ gan tām tā darīt, ja tās ir parlamenta vēlēšanas, un vai tad šāds cilvēks nevar būt izpildvarā, Vita Matīsa atbildēja ar pretjautājumu – "Un jūs sūdzaties par sabiedrības uzticību? To es viņam atbildētu!"
