Latvijas ostas jau kopš 2014. gada ir transformējušās uz vietējo un Eiropas tirgu, kas nozīmē, ka tās lielā mērā kļuvušas par platformu Latvijas rūpniecības nozaru importam un eksportam. Pašlaik dienas kārtībā ir jautājums, kas notiks meža nozarē, jo ir skaidrs, ka mēs kā viena no lielākajām kokmateriālu eksporta ostām redzam, ka, aizverot ciet Baltkrieviju un Krieviju, ja nedos Latvijā papildu resursus izcirst, tad apjoms noteikti samazināsies, tā situāciju ostu jomā “Kas notiek Latvijā?” raksturoja Latvijas Stividorkompāniju asociācijas padomes loceklis, “Rīgas Universālā termināļa” izpilddirektors Jānis Kasalis.
Pēc viņa teiktā, interesi sadarboties ar Latvijas ostām izrāda Kazahstāna, un šobrīd viss ir pozitīvi, taču pa vidu ir dalībnieks [Krievija], kurš nav prognozējams. Salīdzinot ar situāciju Lietuvā, kur Klaipēdā jau veras ciet beramkravu terminālis, kas atlaiž darbiniekus, Latvijā šis process norit daudz lēnāk, jo mums ir mazāk sankcionētu termināļu.
Satiksmes ministrs Tālis Linkaits (“Konservatīvie”) norādīja, ka ir apzināti arī visi pesimistiskie scenāriji, kas varētu īstenoties, ja nolaižas dzelzs priekškars uz robežas un nekāda ekonomiskā saikne ar kaimiņvalstīm vairs nepastāv.
Kaut arī Kazahstāna vēlas pārvirzīt savas kravas no Krievijas uz Latvijas ostām, tāpat kā Ķīnas un Uzbekistānas gadījumā šim tranzītam jāšķērso Krievija. Pašlaik neviens nevar prognozēt, kāda būs Krievijas reakcija un vai mēs varēsim dabūt šīs kravas.
Pēc Linkaita teiktā, apakšnozare aviācija ir cietusi lidošanas aizlieguma dēļ, izmantojot Krievijas un Baltkrievijas gaisa telpu. Tur ir redzama nekavējoša ietekme, taču tā ir neliela, savukārt, ja notiek sliktākais scenārijs ar dzelzceļu, tad mums ir tranzīta kritums par 85% un kopā ar Lietuvu un Igauniju jādomā, kā šo izolēto dzelzceļa sistēmu saglabāt mūsu tautsaimniecības vajadzībām.
“Rīgas Universālā termināļa” izpilddirektors Jānis Kasalis uzsvēra, ka rēķina līdzīgi un līdz pēdējam cer, ka izdosies atstāt dienas kārtībā vismaz Kazahstānu. Ja runā par ostām, tad pašlaik var secināt, ka vismaz 50–60% kravu pazūd no visām lielajām ostām, ja robeža aizveras pilnīgi. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits gan iebilda, ka ar ostām ir nedaudz vienkāršāk, jo vismaz preču eksportam un importam mums tās ir vajadzīgas, līdz ar to, viņaprāt, kritums varētu veidot maksimums 45–50%.
Vērtējot Somijas piemēru, kas savus dzelzceļa pārvadājumus ar Krieviju uz kādu brīdi apturēja, bet pēc tam atkal atsāka,
Jānis Kasalis norādīja, ka ir apspriedis šo jautājumu ar saviem kolēģiem. Daži no viņiem norādīja, ka tās kravas, kuras mēs esam uztvēruši kā sankcionētas, atsevišķos gadījumos parādās kaut kur citur Eiropā. Pēc viņa teiktā, sankcijas dažkārt var interpretēt dažādi, taču tas nebūs iemesls, caur kuru Latvijas ostas mēģinās palielināt savu darba apjomu.
Turpretim satiksmes ministrs Tālis Linkaits ("Konservatīvie") norādīja, ka Latvija ar Lietuvu un Igauniju sankciju jomā koordinē savu politiku. Pēc viņa teiktā, mēs esam vienojušies, ka tam jābūt reģionālam lēmumam, un mēs nevaram pieļaut, kad viens kā pionieris iet un aizver visu ciet, bet igauņi un somi izmanto šo situāciju un kravas aiziet uz kaimiņvalstīm.
Latvijas Būvuzņēmēju partnerības Uzraudzības padomes loceklis, “RERE grupa” valdes priekšsēdētājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš situāciju tranzīta jomā salīdzināja ar vilciena uzlikšanu uz Eiropas platuma sliedēm, jo Krieviju kā tirgu mums var nākties aizmirst uz gadu desmitiem, kamēr tur būs izaugusi jauna paaudze. Pēc viņa teiktā,
ir jāmēģina Latvijas izolēto sistēmu padarīt par daļu no Eiropas dzelzceļa, šim nolūkam palielinot savienojuma jaudu ar Poliju, kas būtu svarīgi arī mūsu aizsardzībai.
Satiksmes ministrs Tālis Linkaits (“Konservatīvie”) piebilda, ka šajā gadījumā ļoti svarīgs ir “Rail Baltic” projekts, kas jāvirza maksimāli ātri uz priekšu, piesaistot papildu Eiropas Savienības līdzekļus. Pēc Gunta Āboltiņa-Āboliņa teiktā, tehnoloģiski to var izdarīt 4–5 gadu laikā, taču tas nebūs lēti. Šīs ieceres īstenošanai jānoņem birokrātiskie šķēršļi, kā arī jārod finansiālais un politiskais atbalsts.
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievija cerēja dažu dienu laikā ieņemt Kijivu un citas lielākās Ukrainas pilsētas, taču Ukrainas bruņotie spēki izrādīja sīvu pretošanos okupantiem un Krievijai nav izdevies sasniegt savus mērķus. Krievijas okupācijas spēki turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas, izraisot arvien lielākus upurus civiliedzīvotāju vidū.
Ukrainu kopš karadarbības sākuma pametuši vairāk nekā 4 miljoni cilvēku.
Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.
