Uz pārmetumiem, ka arī daudzi latvieši, kuriem nav nekādas vēlmes slavināt PSRS okupācijas karaspēku, par šo ziedu novākšanu ir pauduši neizpratni un vērtē to kā ne visai pienācīgu žestu, Mārtiņš Staķis iebilda, ka šis nebija tāds 9. maijs kā visi citi. Tas bija 9. maijs pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Savukārt runājot par 10. maiju, ko viņš īpaši gribēja izcelt, Mārtiņš Staķis atzīmēja, ka vispazemojošākis mirklis, ko piedzīvoja daži cilvēki, bija laiks, kad Uzvaras laukumā pie pieminekļa, tērpies džemperī Ukrainas karoga krāsās, ieradās viņa draugs un zemessargs Jānis Meirāns.
“Kas ap viņu darījās! Viņš vienkārši stāvēja, viņam uzbruka, lamāja, viņam blakus bija cilvēks ar Ukrainas karogu – tieši tas pats,” norādīja Rīgas mērs.
Pēc Mārtiņa Staķa domām, šī situācija ilustrē to, ka tas jau ir nacionālās drošības jautājums un nav runa par traktoriem, puķēm vai vēl kaut ko. Tas arī vairs nav pieminekļa, bet gan krietni plašāks jautājums.
Lēmumu pēc iespējas ātrāk noņemt ziedus no pieminekļa pakājes pieņēmuši nevis politiķi, bet gan jau iepriekš minētās grupas pārstāvji, turklāt izdarījuši to lielā vienprātībā, taču konkrētu personu, kas par to būtu atbildīga, Rīgas mērs nevarēja nosaukt. Politķi šajās grupās, pēc viņa teiktā, nestrādā. Kā piemēru, kāpēc šāda rīcība bija pareiza, Mārtiņš Staķis minēja pagājušā gada 10. maiju, kad no ziediem Uzvaras parkā izveidota sarkana zvaigzne, ko var vērtēt kā Kremļa vai Sarkanās armijas simbolu. Darīt kaut ko tādu Rīgā laikā, kad mums ir tik daudz cilvēku no Ukrainas, nebūtu pārāk pienācīgi, un arī tas, pēc pilsētas mēra domām, varēja būt viens no iemesliem, kādēļ šāds lēmums pieņemts. Savukārt ar traktoru “Rīgas dārzi un parki” strādā katru gadu un tā ir ierasta tehnikas izmantošanas prakse.
LU Vēstures un filozofijas fakultātes docents, Rīgas pieminekļu padomes loceklis Mārtiņš Mintaurs pauda viedokli, ka jautājums par atbildīgo kolektīvi pieņemtos lēmumos vienmēr paliek bez atbildes, jo kolektīvā veidā tie tieši tāpēc arī tiek pieņemti, lai atbildīgā nebūtu. Vēsturnieks piekrita, ka
"šā gada 9. maiju nevar salīdzināt ar līdzīgu datumu pērn vai pirms pieciem gadiem, it īpaši, ja zinām kontekstu, kas ir saistīts ar karu Ukrainā, Valsts drošības dienesta publiski pausto par iespējamajiem riskiem, kā arī NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra izteikumiem".
No malas raugoties, 10. maijā notikušais, pēc Mārtiņa Mintaura domām, patiešām izskatās pēc provokācijas.
Vēsturniekam piebalsoja Saeimas deputāte Regīna Ločmele ("Saskaņa"), kura norādīja, ka arī daudzi latvieši šo “ziedu nošķūrēšanu” vērtē kā provokāciju. Viņa jautāja Rīgas mēram, vai pastāv kādi standarti ziedu noņemšanai dažādās piemiņas vietās Rīgā? Pēc Mārtiņa Staķa paustā, šādu standartu nav un ziedus varēja novākt arī 11. vai 12. maijā, taču šoreiz bija nolemts to darīt 10. maijā. Līdzīgi pēc 9. maija attiecīgie dienesti bija rīkojušies arī citus gadus, piemēram, 2017. gadā.
Uz Regīnas Ločmeles iebildi, ka bija cilvēki, kas par ziedu novākšanu raudāja, raidījuma vadītājs Jānis Domburs norādīja, ka bija arī cilvēki, kas šajās dienās “ņirdz par latviešiem” un uzskata, ka ir ierādījuši viņiem īsto vietu. Savukārt uz Rīgas mēra Mārtiņa Staķa jautājumu – vai šādas reakcijas nebūtu, ja ziedu novākšanai izmantotu dakšas vai “tačku”, diskusijas vadītājs atbildēja, ka šajā gadījumā runa ir tikai un vienīgi par laiku, kurā tas izdarīts.
KONTEKSTS:
Šogad, kad Krievija sākusi karu Ukrainā, Latvijā cilvēkus aicināja nelikt ziedus pie pieminekļa Uzvaras parkā 9. maijā. Tomēr daļa iedzīvotāju to darīja.
10. maija rītā cilvēku noliktie ziedi tika aizvākti, kā to paredzēja iepriekš noteiktais plāns. Tādēļ ziedu licēji vēlreiz devās pie pieminekļa 10. maijā, un vakarā parkā pulcējās vairāki simti cilvēku, kas slavināja Padomju armiju un Krieviju, tādēļ tikusi slēgta pieeja piemineklim. Latvijas Televīzija Pārdaugavā novēroja, ka vairāki sanākušie bija agresīvi un neslēpa atbalstu Krievijas iebrukumam Ukrainā.
