Profesionāļu apvienība vai politisks spēks: kas notiek ar Apvienoto Latvijas sarakstu pirms 14. Saeimas vēlēšanām?

Uldis Pīlēns, Aiva Vīksna, Igors Rajevs, Artis Velšs, Andris Kulbergs

Jānis Domburs 5.jūlijs, otrdiena 12:00

14. Saeimu gaidot – Nacionālā apvienība par saliedētību un ēšanu no Krievijas rokas

Problēmas ar Latvijas sabiedrības saliedētību uz kopīgām valstiskām vērtībām pastāv un [integrācijas] rezultāti ir slikti, to raidījumā “Kas notiek Latvijā?” atzina Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas vadītājs Raivis Dzintars, norādot, ka tā viņš ir uzskatījis arī pirms četriem gadiem. Uz jautājumu, vai tā nav tieši Nacionālās apvienības atbildība, kultūras ministrs Nauris Puntulis atbildēja, ka nevar tam piekrist. Integrācija ar katru gadu nedaudz uzlabojas, taču par strauju progresu mēs nevarēsim runāt, kamēr nebūsim sakārtojuši pamatlietas – izglītību valsts valodā un vienotas informatīvās telpas izveidi.

“Atbildība ir jāuzņemas katram Latvijas pilsonim, katram latvietim, kurš izvēlas pāriet uz krievu valodu, un katram ierēdnim, kurš to dara, kā arī visām iepriekšējām valdībām, kuras līdz šim brīdim nav spējušas pāriet uz izglītību latviešu valodā,” 

norādīja Nauris Puntulis. Viņa partijas biedrs Raivis Dzintars savukārt piebilda, ka, no vienas puses, [integrācija un mediju politika] Kultūras ministrijā balstās uz dažām štata vietām, kurām finansējums bija jāmeklē no iestādes iekšējiem resursiem; no otras puses, ir stratēģiski lēmumi, par kuriem Nacionālā apvienība jau kopš dibināšanas ir iestājusies, – par uzturēšanās atļauju tirdzniecības pārtraukšanu, par pāreju uz mācībām valsts valodā un par jauniešu nediskriminēšanu darba tirgū. Šajos jautājumos politikā Nacionālajai apvienībai esot nācies saskarties ar vairākuma pretestību. Kaut kāda izkustēšanās no vietas sākusies tikai Ukrainas notikumu rezultātā.

Klāt neesošā Jāņa Iesalnieka skaļās aktivitātes sociālajos tīklos, zināmai sabiedrības daļai diezgan aizvainojošā formā aicinot valstij nelojālos cilvēkus pamest Latviju, viņa partijas biedri vērtēja atturīgi, arī šajā gadījumā atsaucoties uz karu Ukrainā, kas daudz ko ir mainījis sabiedrības noskaņojumā. Eiropas Parlamenta deputāts un viceprezidents Roberts Zīle atzīmēja, ka

“tie cilvēki, kuri joprojām uzskata, ka viņiem patīkamāk ir dzīvot aiz dzelzs priekškara Krievijas informatīvajā telpā, laimīgāki patiešām justos tur, kur viņu pašlaik nav”.

Arī Raivis Dzintars pauda pārliecību, ka atšķirīgi vērtētā ieraksta pamatvēstījums ir par to, ka labāk būtu, ja tie, kuri "ģeopolitiski ir apmaldījušies Latvijā un faktiski savā sirdī dzīvo citā valstī, patiešām atrastu dzīvesvietu kaut kur savām vērtībām tuvāk".

Roberts Zīle uzsvēra, ka veiksmīgu integrāciju nav iespējams īstenot ārpus Latvijas valsts un tautas vērtībām. Kompromisa variants, kurā “mēs savu latvisko kultūru, valsti un valodu kaut kā pavirzītu tādā mikslī ar kaut ko citu”, viņam nav pieņemams.

“Integrācijas politiku ļoti daudzi ir sapratuši, kā paslaucīt zem paklājiņa tos neērtos jautājumus, kuros ir domstarpības. Mūsu pieeja ir – nevajag slaucīt zem paklājiņa, integrācija var notikt tikai uz latviskas Latvijas bāzes. Tie, kas tam nav gatavi, nekad neintegrēsies, un nevajag sevi mānīt, ka notiks pretējais,” situāciju vērtēja Raivis Dzintars.

Latvija no Lietuvas un Igaunijas ekonomiskajā attīstībā izteiktāk atpaliek kopš 2009. gada, kad mums bija dziļa krīze un mēs vairāk cietām no banku sektora, taču lietas, kuras to ietekmē, ir vairākas, tai skaitā uzturēšanās atļauju tirgošana, jo mēs faktiski ēdām no Krievijas rokas, tā aizvadītajos gados redzamo Latvijas ekonomisko sniegumu vērtēja Eiropas Parlamenta deputāts un viceprezidents Roberts Zīle. Īsi pirms iestāšanās eirozonā mums bankās dominēja nerezidentu nauda, kas neveicināja veselīgu ekonomikas struktūras veidošanos.

Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards atzīmēja, ka Igaunijas sadarbības partneri ir somi, Lietuvas – poļi, bet mēs daudz vairāk nekā abas pārējās Baltijas valstis esam sadarbojušies ar Krieviju. To pašlaik mēs izjūtam īpaši skarbi, jau kuro gadu vērojot, kā samazinās tranzīta apjoms un tiek ietekmēts dzelzceļš ar daudziem tūkstošiem darbavietu.

Situācija ar ārvalstu investīcijām gan neesot tik slikta, cik redzams grafikos. Ekonomikas ministre Ilze Indriksone norādīja, ka Covid-19 kontekstā investīcijas ir nevis samazinājušās, bet gan pieaugušas. Bija izveidots “zaļais koridors” investīciju piesaistei tieši tajās jomās, kas ir svarīgas, lai pārstrukturizētu ekonomiku, un arī lielajam investīciju fondam ir pozitīva loma. Ekonomika tiekot pārstrukturēta, taču tas nenotiek tik strauji, lai būtu jūtams kaut vai pusgadā vai dažos mēnešos.  Ilze Indriksone arī informēja, ka šodien Ministru kabinetā tikšot iesniegts ziņojums par jaunuzņēmumu attīstību un tajā ir pozitīvi rādītāji. Pirms diviem gadiem ir grozīts likums par jaunuzņēmumiem, un šodien mēs jau redzam, ka tas darbojas labi un ir pieauguši nodokļu ieņēmumi. Tomēr svarīgi esot saprast, ka valsti līdz šim bieži vada finansisti, skaitot naudu, kas jau ir nopelnīta, bet nedomājot, kā to nopelnīt vēl vairāk.

Cīņā ar Krievijas propagandu tieši karš Ukrainā bija faktors, kas lika rīkoties izlēmīgāk un straujāk, bet ķeršanās pie televīzijas kanālu “sakārtošanas” lielā mērā kļuva iespējama, nomainoties Nacionālās elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) sastāvam, diskusijā “Kas notiek Latvijā?” norādīja kultūras ministrs Nauris Puntulis un Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas vadītājs Raivis Dzintars. “Tie priekšdarbi, lai šī propagandas kanālu aizvēršana notiktu, bija kopš šīs Saeimas sasaukuma sākuma. Tas, kas šobrīd notika, bija tieši pateicoties tam, ka NEPLP sastāvs ir tieši tāds, kāds tas ir,” sacīja Raivis Dzintars. Pēc viņa teiktā, padomes sastāvā ir cilvēki, kas deg par šo ideju un kuriem ir svarīgi šo propagandu ierobežot.

Uz aizrādījumu, ka krievu auditorijas atstāšana bez sava televīzijas kanāla Latvijā, iespējams, bija kļūda, kultūras ministrs Nauris Puntulis atbildēja, ka tam nepiekrīt, jo integrācijai jānotiek uz latviešu valodas bāzes un tērēt valsts līdzekļus krievu valodā raidošiem kanāliem, viņaprāt, nevajadzētu. Pēc ministra teiktā, veidojot šādus kanālus mēs, no vienas puses, mēģinām minēto auditoriju sasniegt, taču, no otras puses, šādi mēs arī atbalstām divkopienu sabiedrību. Igaunijā krievu valodā raidošajā kanālā ir lielākoties izklaides raidījumi no Krievijas un nekas neliecinot, ka vairojas šī kanāla auditorijas piederības sajūta Igaunijai.

Kā atskaites punktu, lai izmērītu to iedzīvotāju daļu, kura nekad neintegrēsies Latvijas sabiedrībā, kultūras ministrs minēja pirms desmit gadiem rīkoto referendumu par valsts valodu. Viņaprāt, cittautieši ir jāuzrunā cieņpilni, taču tas jādara latviešu valodā. Sabiedrības saliedēšanā ir arī pozitīvi piemēri. Kā dažus no tiem Raivis Dzintars minēja kultūrizglītības programmu “Latvijas skolas soma” un ieguldījumus nacionālajā kino, kas ļauj popularizēt Latvijas vēsturi un veidot attieksmi pret to.  Pēc viņa teiktā, “vairāk krievu valodas nestiprina Latvijas saliedētību. Tieši otrādi – tā nostiprina divvalodību”.

Citus cikla "Kādai jābūt 14. Saeimai?" ietvaros notikušos raidījumus var noskatīties šeit. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt