Diskusijā "Kas notiek ar valsts noslēpumiem un informācijas atklātību Latvijā?" Batalauskis, atbildot uz Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekļa Ivo Leitāna teikto, sacīja, ka žurnālista paustās bažas par to, ka, padarot informāciju "dienesta vajadzībām" par vienu no valsts noslēpuma kategorijām, masu medijiem tiks liegta iespēja informācijas pieprasījumu noraidījumus apstrīdēt tiesā, ir nepamatotas. "Lēmums par to, ja informācija netiek izsniegta, ir iestādes administratīvs lēmums. Šis ir pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā," apgalvoja Satversmes aizsardzības biroja direktora pirmais vietnieks.
Tikmēr Pastars norāda, ka šāds apgalvojums nav precīzs un, iespējams, nav pietiekami pētīts. Proti, atbilstoši Augstākās tiesas senāta Administratīvo lietu departamenta kopsēdes 2012. gada 17. janvāra spriedumam, valsts noslēpums nav ierobežotas pieejamības informācija Informācijas atklātības likuma izpratnē. Attiecīgi tiesai nav pamata vērtēt, vai iestāde kādai informācijai pamatoti noteikusi valsts noslēpuma statusu vai arī tās statuss bija nosakāms, ievērojot Informācijas atklātības likumu. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad runa ir par informāciju, kas klasificēta kā valsts noslēpums, tiesas kontrole par šīs klasifikācijas pamatotību nav iespējama.
Arī "Providus" direktore Iveta Kažoka diskusijā "Kas notiek Latvijā?" uzsvēra, ka tiesu kontroles neiespējamība ir viena no lietām, kas rada bažas saistībā ar ieceri informāciju "dienesta vajadzībām" padarīt par valsts noslēpumu likuma "Par valsts noslēpumu" izpratnē.
"Tas ceļš caur tiesu diemžēl Latvijā līdz šim nav bijis iespējams attiecībā uz valsts noslēpumu. Administratīvajām tiesām ir ļoti daudz prakses attiecībā uz ierobežotas pieejamības informācijas statusa pārskatīšanu. Tiešām tad, kad viņi redz, ka tas ir negodprātīgi izdarīts, tiesas lemj par labu prasītājam. Bet nav – es esmu šobrīd konsultējusies ar vairākiem informācijas atklātības ekspertiem, – nav neviena sprieduma, kur tiesa būtu bijusi gatava pārskatīt valsts noslēpuma klasifikāciju. Līdz ar to jau tas vien, ka tas ir valsts noslēpums, padara to informāciju pilnīgi nesasniedzamu," viņa teica.
Jau vēstīts, ka šonedēļ Saeimas darba kārtībā negaidīti parādījās likumprojektu pakete, kurā ietverti Informācijas atklātības likuma un likuma "Par valsts noslēpumu" grozījumi – tie paredz informāciju "dienesta vajadzībām" padarīt par vienu no valsts noslēpuma kategorijām, attiecīgi svītrojot to no Informācijas atklātības likuma. Grozījumus, ko izskatīšanai Saeimā oficiāli iesniedza Nacionālās drošības komisija, sākotnēji bija plānots pieņemt vienas dienas laikā, priekšlikumu iesniegšanai atvēlot pavisam īsu laiku. Ņemot vērā iebildumus, Saeima tomēr lēma, ka minēto likumprojektu izskatīšana galīgajā lasījumā notiks 20. aprīlī, bet priekšlikumu iesniegšanai tiks atvēlēts laiks līdz 11. aprīlim.
Pēc raksta publicēšanas SAB aicināja rakstu precizēt, papildinot to ar SAB komentāru:
"Rakstā minētā tēze – "gadījumos, kad informācijas sniegšana tiek atteikta, jo informācija klasificēta kā valsts noslēpums, atteikumus nav iespējams apstrīdēt tiesā" – ir nepatiesa, jo Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora pirmais vietnieks Jānis Batalauskis raidījumā "Kas notiek Latvijā?", kas LTV 1 ēterā bija skatāms 5. aprīlī, atbildot uz viņam uzdotajiem jautājumiem, nerunāja par iespēju pārsūdzēt tiesā informācijai piešķirto valsts noslēpuma statusu. J. Batalauskis norādīja, ka tiesā ir pārsūdzami iestādes lēmumi, ar kuriem atteikts izsniegt informāciju, kas satur valsts noslēpumu. Viņš vispār nav runājis par iespējām apstrīdēt vai pārsūdzēt informācijai piešķirto valsts noslēpuma statusa pamatotību. Vēlamies uzsvērt, ka J. Batalauskis raidījumā norādīja uz informācijas izsniegšanas atteikuma pārsūdzēšanas iespējamību, nevis uz iespēju pārsūdzēt informācijai noteikto klasifikāciju."
Tikmēr Pastars, kas gadiem ir apmācījis valsts pārvaldes iestādes Informācijas atklātības likuma piemērošanā, analizējot desmitiem tiesu lietu, arī pēc iepazīšanās ar SAB komentāru uzsver – iecerēto likuma "Par valsts noslēpumu" un Informācijas atklātības likuma grozījumu problēma ir tā, ka tie neatrunā kārtību, kādā tiks nodrošināta tiesu kontrole par to, lai informācijas klasifikācija par informāciju dienesta vajadzībām netiktu izmantota negodprātīgi.
"Ne visus valsts pārvaldes lēmumus var pārsūdzēt. Ja pat var kādu konkrētu, tas nenozīmē, ka tiesa vienādi vērtē to visu saturu (valsts pārvaldes rīcības brīvības robežas). Un tieši šis aspekts ir bijis uzsvērts kā atšķirība gadījumos, kad persona vēlētos iepazīties ar valsts noslēpumu vai ierobežotas pieejamības informāciju (atšķiras rīcības brīvības robežas un tiesas vērtēšanas tiesības), jo tas izriet no tiesu prakses. Likumprojektā būtu jābūt skaidri definētam, kā un kam šīs informācijas neizpaušanu var apstrīdēt un pārsūdzēt, kā arī tās pieprasīšanas kārtību. SAB komentārs ir vairāk stūrgalvīga nevēlēšanās meklēt saprātīgu risinājumu," vērtē Pastars.
"Man nav saprotams, kāpēc jāvirza projekts, kam ir labi mērķi, bet tādā kvalitātē, kas faktiski lieliski kalpos iestāžu vadītājiem slēpt to, ko viņi iepriekš nevarēja darīt nekontrolēti, jo apstrīdēšana būs grūtāka vairāku iemeslu dēļ. Turklāt arī dienesta vajadzību definīcija likumprojektā ir brāķis, un to publiski komentējusi arī Tieslietu ministrija. Diemžēl šis process ir tipisks – ielikt labu domu un apaudzēt ar briesmīgu izpildījumu lietās, par kurām virzītājam nav nekādas intereses, bet kas skar citas personas. Nav principiālas nozīmes sākt diskusiju par to, kurš ar kādiem vārdiem raidījumā un ko ir domājis, bet vajadzētu domāt, kā problēmu risināt," viņš norāda.
