Sandis Aispurs ir dzimis, audzis Kandavā. Mamma bija vācu valodas skolotāja, tēvs – inženieris, bet dēls kļuva par mākslinieku. "Jūtos kā baltais zvirbulis," raidījumā ''Monopols'' stāstīja Aispurs.
Dzīves ceļi divreiz veda cauri vidusskolai. Pēc pirmās vidusskolas beigšanas, viņš mācījās Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības fakultātē, tad saprata, ka nav īstais virziens. Un spēra soli atpakaļ vidusskolā, mācoties amatniecību. Tur arī radās lielāka interese par tēlniecību, veidojot eņģelīšu sejas, Marijas Magdalēnas baznīcas altāri.
Pēc tam Aispurs iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, pabeidzot Tēlniecības fakultāti. Tad sekoja vēl augstāka līmeņa studijas, kur maģistra darba ietvaros sešu gadu garumā tika izveidotas apustuļu skulptūras, kuras tagad var aplūkot Bruknā.
Sākotnēji iecere bija veidot skulptūras no bronzas, taču tas ir pārāk dārgi.
“Betons bija liels pagrieziena punkts,” sacīja Aispurs. Konsultējoties ar Rīgas Tehniskās universitātes pasniedzējiem, nonāca pie secinājuma, ka jāizmanto lētāks materiāls – betons. Iedvesmu skulptūrām tēlnieks guva Florencē.
“Baznīca varbūt vēlas parādīt apustuļus kā lielus un varenus, bet viņi jau bija cilvēki,” tāds bija Aispura motīvs, veidojot apustuļu skulptūras.
Ne tikai betons bija tēlnieka pagrieziena punkts, bet arī priesteris Andrejs Mediņš. Aispurs stāstīja, ka tad, kad viņu satika, viņa garīgais ceļš izmainījās.
Aispurs ir skulptūrās attēlojis Latvijas Radio personības Agneses Drunkas ģimenes locekļus. Viņa arī atklāja, ka tēlnieks ir kaislīgs motobraucējs.
“Esmu normāls džeks, gribu pievienoties,” aizsūtot tādu e-pastu, tēlnieks pievienojās motociklistu grupējumam, atcerējās Mārtiņš Sils, Sanda draugs, motociklists.
Drunka teica, ka “Sandis kopā ar citiem ''Dzintara dupšiem'' plāno 30 grādu karstumā doties izbraucienā ar motocikliem."
"Esam neliels motociklistu grupējums, septiņi, seši cilvēki," stāstīja Aispurs. Par nosaukumu viņš skaidroja kaut kas latviskis – dzintars, dupsis – tādēļ, ka jābrauc ''uz dupšiem''.
Raidījuma vizītkartē Drunka atklāja, ka Sandis ziemā izveidoja iglu, kurā kā uz restorānu aicināja savu sievu.
Vairāki darbi Aispuram ir veidoti kopā ar sievu. Nereti dzirdēts, ka tieši šāds tandēms var izraisīt daudzus strīdus, taču tēlnieks stāsta, ka aizķeršanās nav bijušas.
Aispura skulptūras nav bijušas ārzemēs. Bet arī Mikelandželo skulptūras ārpus Itālijas nav izceļojušas. Aispura nozīmīgākie darbi ir Krusta ceļš ar 14 stacijām un retabls Saldus Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcā, skulptūra teātra lugas “Klauns Fiasko” scenogrāfijai Valmieras Drāmas teātrī, Jēzus skulptūra Bruknas Svēto Apustuļu kapelā. Vairāki Sanda vides darbi, piemēram, “Klusā daba ar zaķi" Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā un “Mala” Viesturdārzā, tapuši sadarbībā ar sievu – mākslinieci Brigitu Zelču-Aispuri.
Jaņa Rozentāla gleznas “No baznīcas” tēli pie Saldus Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskās baznīcas gluži kā gleznā ikvienu sagaida uz baznīcas kāpnēm. Tā ir Saldus galvenās arhitektes Ingrīdas Andersones ideja. Lai gan veikums tiek dažādi vērtēts, lielākoties cilvēki ir priecīgi par šo darbu.
