Kas bija gulaga ārsti? Saruna ar britu vēsturnieku Denu Hīliju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Šajā nedēļā Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā noritēja Starptautiskās Medicīnas vēsturnieku biedrības 47. kongress. Tajā gan klātienē, gan attālināti ap 220 zinātniskos darbus prezentēja medicīnas vēsturnieki no 36 dažādām valstīm. To vidū angļu vēsturnieks, Oksfordas universitātes profesors Dens Hīlijs (Dan Healey). Viņš izpētījis virkni dažādu arhīvu materiālu, kā arī gulaga ārstu pierakstītās atmiņas. Pētnieks patlaban raksta grāmatu par ārstiem Staļina piespiedu darba nometnēs, par attiecībām starp ieslodzītajiem pacientiem un mediķiem. Plašāk par izpētīto Latvijas Radio intervijā ar Hīliju.

Inrervija ar vēsturnieku, Oksfordas universitātes profesoru Denu Hīliju
00:00 / 15:28
Lejuplādēt

Sintija Ambote: Pastāstiet par materiāliem gulaga nometņu ārstu un medmāsu pierakstiem un memuāriem, kurus izmantojāt savā pētījumā.

Dens Hīlijs: Interese par gulaga medicīnas tēmu man radās jau pirms 15 gadiem. Sākotnēji es gribēju pētīt institūcijas, nevis cilvēkus, es gribēju saprast kādēļ nometņu iekšienē šāda medicīnas sistēma vispār eksistēja un kam tā bija domāta. Es sāku pētniecību, nevis pētot šo manas topošās grāmatas mugurkaulu – ārstu atmiņas, bet gan pētot Centrālās gulaga administrācijas arhīvus, kas Maskavā kļuva pieejami pētniekiem deviņdesmito gadu nogalē un transformēja veidu, kā mēs domājam par gulagu. Un vienlaikus kā tādu sekundāru pētījumu es tiešām biju domājis aizdoties arī uz pilsētām, kuras uzcēla gulaga ieslodzītie un pētīt vietējos muzejus, arhīvus, kā arī tur runāt ar iedzīvotājiem un vēsturniekiem par medicīnas lomu, veidojot viņu kopienas. Un tajā brīdī es atdūros pret to, ka patiesībā ārsti, medmāsas un paramediķi ir tā interesantākā šīs tēmas daļa.

Vēlāk, pētot savus materiālus, es atskārtu, ka visinteresantākās ir šīs gulaga ārstu atmiņas un dzīvesstāsti.

Tie pie manis nokļuva dažādās formās. Daļa ārstu paši ir rakstījuši savas autobiogrāfijas un atstājuši vēsturniekiem un gulagā izdzīvojušo kopienai, mums ir dažādi ieraksti, jo vietējie jau deviņdesmitajos gados bija veidojuši intervijas ar mediķiem, kas strādāja gulagā. Un tas apkopo lielu daļu personīgu un privātu materiālu, kas neiekļaujas oficiālajā valsts arhīva krājumā par gulaga administrāciju. Tas, ko esmu pētījis, ir ļoti bagātīga un neparasta arhīvu kolekcija.

Tad šie jūsu pētītie ārstu memuāri nav kas līdzīgs dienasgrāmatām vai piezīmēm tajā laikā, bet gan tās ir viņu rakstītās atmiņas krietnu laiku pēc darba gulaga nometnēs?

Jā, un to ir būtiski atzīmēt, jo rakstīt dienasgrāmatu bija neiespējami gulagā. Pirmkārt, ārsti, kas strādāja nometnēs, parakstīja konfidencialitātes līgumus ar NKVD (PSRS iekšlietu tautas komisariātu). Un šie ārsti zināja, ka, rakstot dienasgrāmatu par savām pārdomām, viņi sevi pakļauj aresta riskam. Savukārt ieslodzītie pilnīgi noteikti nevarēja veikt nekādus pierakstus. Tāpēc mums, pētniekiem, teju vispār nav dienasgrāmatu no gulaga, bet ir pierakstītās ārstu atmiņas jau pēc kāda laika nogriežņa, kad cilvēki tika atbrīvoti no šīm nometnēm un izdzīvojušie atgriezās kopējā padomju sabiedrībā. Tātad šie materiāli vienmēr ir skats pagātnē un rada jautājumus, cik daudz atceramies 10, 20, 30 un vairāk gadus pēc konkrētā notikuma, jo daudzi no manis pētītajiem ārstiem savas atmiņas nerakstīja līdz pat astoņdesmitajiem gadiem.

Pastāstiet vairāk par šiem ārstiem – kas viņi ir, kāds ir viņu portrets?

Tipisks gulaga nometņu ārsts bija kāds, kas tikko ir absolvējis Medicīnas institūtu un kuru izvēlējās absolventu komisijas, kas eksistēja Padomju Savienībā. Visiem, kas pabeidza medicīnas studijas, bija obligāti jākalpo valstij pāris gadus kādā vietā, kur valsts tos nosūtīja. Studentiem šajās komisiju sanāksmēs tika dotas pāris izvēles. Un liela daļa no viņiem paši izvēlējās doties uz gulaga nometnēm. Laikā no 1939. līdz 1952. gadam bija vairāk nekā 5000 ārstu, kas tika nosūtīti darbā uz gulaga nometnēm, un viņi visi bija jaunie ārsti.

Lielākā daļa no ārstiem – ap 75% – bija tieši jaunas sievietes, jo mediķa profesija Staļina laikā bija feminizēta, lai efektīvāk izmantotu nepietiekami izmantoto darbaspēku.

Tātad šīs sievietes bija apmācītas medicīnā un aizvestas uz gulaga nometnēm, kur bija milzīga ieslodzīto populācija – 1939. gadā ap 2 miljoni ieslodzīto nometnēs, kam nepieciešama medicīniskā palīdzība. Tātad šie mediķi ir jauni un bieži viņi ir arī komjaunieši un ideoloģiski apņēmušies īstenot staļiniskā sociālisma būvniecības projektu. Var teikt, ka viņi ir arī nezinoši un naivi par veidu, kā patiesībā sociālisms tiek būvēts, izmantojot ieslodzīto darbu. Un tad, kad viņi nonāk šajās nometnēs, viņi lielākoties ir šokēti. Viņi ierauga patieso ieslodzīto stāvokli un saprot lielo atbildību – izglābt pēc iespējas vairāk ieslodzīto no nāves, kas gulstas turpmāk arī uz viņiem. Tad viņi iet cauri šai pieredzei un vai nu kaut kā samierinās ar šo šoku un tiek galā ar izaicinājumiem, kas viņus sagaida, vai lielā daļā gadījumu šiem ārstiem tas neizdodas un viņi izstājas no gulaga medicīnas dienesta, kad rodas tāda iespēja.

Kā saprotu, tad gulaga nometnēs nebija tikai šie brīvprātīgie ārsti, bet arī pašu ieslodzīto vidū bija cilvēki, kas kļuva par medicīnas personālu? Kas savukārt bija šie cilvēki, vai viņi arī bija kvalificējušies medicīnā?

Aptuveni 40% no medicīnas darbiniekiem gulaga darba nometnēs bija paši ieslodzītie. Viņi bieži bija mediķi pēc profesijas un, nonākot ieslodzījumā, viņi sazinājās ar tur esošajiem mediķiem un mēģināja dabūt darbu šajā jomā. Un šie ārsti savukārt lielākoties bija vīrieši, jo pirms kara gulaga nometnēs 90% ieslodzīto bija vīrieši. Tipiskākais stāsts ir, ka šie ieslodzītie – ārsti kļuva ļoti slimi smagā darba dēļ un tad viņus ievietoja nometnes slimnīcā, kur savukārt viņi piesaistīja galveno ārstu uzmanību, iespējams, tādēļ, ka viņi arī ir daļa no inteliģences un var apspriest kultūru, medicīnu un citas tēmas. Līdz ar to viņiem tika atrasta kāda darba vieta, lai mācītos un teju ēnotu ārstus.

Kādi bija šo mediķu pienākumi, jo tas šķiet ironiski runāt par kādu medicīnisku aprūpi nometnēs ar tik lielu ieslodzīto mirstību gadu garumā. Vai to var vispār dēvēt par aprūpi?

Tas ir labs jautājums, un tas mūs ved pie birokrātu valodas, kas iztēlojās šo sistēmu. Un viņi nekad nelietoja tādus vārdus kā veselības aprūpe vai medicīnisks. Viņi galvenokārt lietoja apzīmējumu sanitārā aprūpe. Viņi iztēlojās, ka tā ir sistēma, kas atbild par sanitārajām normām, un tad, kad ir tik liels cilvēku skaits mazā teritorijā, dažādu slimību un epidēmiju riski ir ļoti augsti un ir arī higiēnas problēmas. Un šim sanitārajam servisam gulagā bija vispirms jānodrošina šīs normas un arī jasaglabā ieslodzīto spēja strādāt.

Tātad tas nebija saistīts ar indivīdu veselību un labklājību, bet gan ar kolektīvo vajadzību ražot. Un ārstiem bija jāmēra tādas mērvienības kā darba kapacitāte konkrētā nometnē. Tas bija to ieslodzīto skaits, kas var darīt smagu, vidēju vai vieglāku darbu. Un, protams, starp šīm ieslodzīto kategorijām bija liela kustība, kad ieslodzīto veselība pasliktinājās un sanitārās daļas mediķu uzdevums bija dabūt viņus uz kājām, lai viņi atkal veiktu smagāko darbu.

Tā ir briesmīga sistēma. Mums ir jāsaprot, ka gulags nebija vieta, kur ieslodzītie kopumā tika uzlūkoti ar kādām humānām vērtībām, viņi bija padomju varas ienaidnieki.

Un birokrātiskā valodā dokumentos un komunikācijā tika darīts viss, lai šos cilvēkus padarītu par necilvēkiem. Viņus sauca par darba resursu. Un medicīniskā palīdzība darba nometnēs arī bija ierobežota. Tā nebija pieejama ļoti lielam ieslodzīto skaitam, kam tiešām to vajadzēja, jo šo palīdzību ierobežoja kvotas. Ārsts varēja atbrīvot no darba ļoti mazu procentu slimo ieslodzīto no viņa pārraudzībā esošās nometnes. Savukārt pārējie, kas pie nometnes klīnikas stāvēja rindās, bija jāsūta strādāt.

Šī tātad ir sistēmas perspektīva par to, kādai jābūt medicīnai gulaga nometnēs, bet kāds ir to ārstu un medmāsu skatījums, kas arī reāli strādāja šajās vietās un kuru atmiņas jūs pētījāt?

Šajos pierakstos ir redzamas visu veidu attieksmes pret ārsta darbu nometnēs, taču lielākoties šie ārsti savās nometnēs lepojās ar viņu darbu un centieniem palīdzēt tik daudziem ieslodzītajiem, cik tas bija ļauts. Un tieši tāpat bija daudzi ārsti un vecākie medicīnas birokrāti gulaga nometņu sistēmās, kas nebija humāni, bet gan nežēlīgi. Proti, nav svarīgi, cik daudz pārtikas ieslodzītajiem pietrūkst, bet šis papīrs apliecina, ka pārtikas pietiek un "vsjo" ["viss"], vairāk nebūs. Šie medicīnas darbinieki nerakstīja memuārus par darbu nometnēs, bet tie, kas pierakstīja atmiņas, tiecās pēc humānas rīcības, atceroties arī Hipokrāta zvērestu, kas padomju ārstu sabiedrībā bija noliegts 1920. gados.

Un šie gulaga ārsti zināja par šo buržuāzijas medicīnas mantojumu, par tiem humānajiem standartiem, bet vienlaikus viņi zināja savu pienākumu pret padomju varu – nodrošināt, lai ieslodzītie turpinātu strādāt nācijas labā. Tā ka tā ir tāda jaukta aina un nepavisam nav perfekta. Viens no lielākajiem izaicinājumiem, strādājot ar šiem gulaga ārstu memuāriem, ir tas, ka tie lielākoties ir no ārstiem, kas lepojas ar savu ieguldījumu kopējās ieslodzīto veselības jomā. Tas, kas savukārt palīdz pētījumos, ir tas, ka šajās atmiņās ārsti bieži arī piemin tos kolēģus, ar kuriem viņi nonāca konfliktos. Parasti tie bija ar ārstiem, kas bija egoistiskāki, nežēlīgāki, korumpētāki utt. Rezultātā no šiem materiāliem veidojas interesanta aina par medicīnas birokrātiju gulaga nometnēs.

Vai šajās gulaga nometņu ārstu atmiņās ir arī kādas piezīmes par pamata pienākumiem, kāda bija viņu ikdiena darbā?

Tā bija ļoti smalka sistēma simtiem darba nometnēs visā Padomju Savienībā. Tajās nometnēs bija dažādas situācijas no mazām klīnikām ar divām gultām un vienu paramediķi līdz centrālām slimnīcām ar simtiem guļvietu, ar radioloģijas, ķirurģijas un infekciju nodaļām. Taču neticami daudz darba tika darīts šajās mazajās nometnēs ar mazajām klīnikām. Šo ārstu ikdiena bija no rīta uzņemt ieslodzītos, kas saslimuši pa nakti, un ārstiem bija jāizraksta vai jāatsaka atbrīvojums no darba. Tāpat viņiem vienlaikus bija jāsniedz neatliekamā palīdzība tiem ieslodzītajiem, kas cietuši kādos negadījumos. Dažkārt tas nozīmēja sūtīt šo cietušo uz advancētāku iestādi kādā centrālajā darba nometnē, un šim ieslodzītajam kopā ar sargu nereti bija jāmēro tāls ceļš ar vilcienu vai ar kājām, kas tam cietušajam varēja būt ļoti nepatīkams ceļš. Tāpat šiem mazo klīniku ārstiem bieži nebija vajadzīgā aprīkojuma un arī pietrūka jebkādu medikamentu. Bieži viņiem bija tikai aspirīns, nelieli C vitamīna krājumi. Gulaga nometnēs ieslodzītajiem bija ļoti liels vitamīnu trūkums, daudzi mira no kritiska B vitamīna trūkuma organismā, ko radīja ierobežotā diēta ieslodzījumā. Daudzas no šim gulaga nometnēm ir tālu aiz apdzīvotām vietām, tālu prom no vietām, kur vispār pārtiku var izaudzēt. Tas ir kā sūtīt cilvēkus ar ierobežotiem resursiem uz Mēnesi, un tad viss izbeidzas. Ieslodzītie ar kriminālu pagātni bieži zaga pārtiku un vēlāk tirgojās ar to.

Tāpat pārtiku mēdza zagt arī ārsti, jo tieši ēdiens bija viņu galvenais ārstniecības līdzeklis, lai uzlabotu ieslodzīto veselību, nevis kādas smalkas operācijas.

Tad vēl nometņu ārsti apsekoja teritoriju un inspicēja sanitārās normas, kas bija ļoti būtiski. Arī dzeramā ūdens nodrošināšana bija šo ārstu izaicinājums. Tātad kopumā šo mediķu uzdevumi vairāk saistīti ar ieslodzīto kopējo veselību līdzās kādu indivīdu ārstēšanai.

Pētot visas šīs ārstu piezīmes, kādus jautājumus jūs kā vēsturnieks esat izvirzījis par šo medicīnas sistēmu un kad gaidāma jūsu grāmata par izpētīto?

Aptuveni puse grāmatas ir pabeigta, un man vēl jāuzraksta kādas četras nodaļas. Es jau esmu grāmatā iekļāvis un pabeidzis nodaļas par brīvprātīgajiem ārstiem, par jauniem ārstiem, kurus apmāca profesori nometņu iekšienē, par medmāsām, par ieslodzīto sievieti Noriļskā, kas strādāja par anatomu morgā Centrālajā gulaga slimnīcā un kopumā veica vairāk nekā 500 autopsiju, jo viņai bija neliela veterinārmedicīnas pieredze. Tāpat būs sadaļa par ieslodzītajām mātēm un viņu bērniem, par ķirurgiem šajās nometnēs un vēl vairākām nodaļām ir nepieciešami uzlabojumi. Es domāju, grāmata būs pabeigta 2023. gadā.

Kāds būs grāmatas nosaukums?

Pašreizējais nosaukums ir "Gulaga slimnīca – medicīnas aprūpes paradokss Staļina piespiedu darba nometnēs", bet es vairs negribu to saukt par "Gulaga slimnīcu". Es domāju grāmatu jāsauc "Gulaga ārsti", jo pētījuma laikā fokuss ir mainījies no slimnīcas kā institūcijas uz cilvēku.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti