Pārbaudām olu stiprumu!
Skaisti nokrāsotas olas Lieldienās vienmēr bijis saimnieču lepnums, dažreiz pat krāsošanas knifiņus turēja noslēpumā. Lieldienās ne tikai skaistāk nokrāsotās olas izrādīja, bet arī sacentās, pārbaudot olu stiprumu. Spēle vienkārša – viens spēlētājs olu tur ar smailo galu uz augšu, otrs spēlētājs ar smailo olas galu sit pa olu. Tas, kura ola paliek vesela, turpina spēli, tagad sit ar olu apaļajiem galiem. Šajā spēlē arī dažādas gudrības – ola jātur stingri plaukstā, tas palīdzot! Vēl ir citas gudrības – atjautīgi spēlētāji izmantot pīļu olas, uzdodot tās par vistu olām, vai pat no koka izvirpotas olas iemanās spēlē izmantot.
Olu ripināšana
Vajadzīgs plats dēlis vai silīte, ko nolikt slīpi, var dabā atrast uzkalniņu. Pirmais spēlētājs ripina savu olu pēc iespējas tālāk. Otrs savu cenšas uzripināt tai virsū. Ja ola pieskaras jau lejā esošajai, tad otrs ripinātājs savāc abas olas, ja nē - atstāj arī savējo, ko tad mēģina iegūt citi nākošie spēlētāji.
Lieldienu rotaļa "Si, si, sietiņ!"
Daži rotaļas "Si, si, sietiņ!" varianti.
1.variants
Rotaļnieki sastājas kolonnā cits aiz cita, viens stāv kolonnai priekšā un uzsāk sarunu:
- Si, si, sietiņ!
- Ko sietiņš grib?
- Smalkos miltiņus!
- Ķer, kas pakaļā!
Pēdējais skrien trīsreiz apkārt rindai, un jautātājs viņu ķer. Ja noķert neizdodas, tad vai nu jāķer vēlreiz (bēdzējs nostājas rindas priekšā), vai arī jādod ķīla un jāliek cits par ķērāju. Ja izdodas noķert pirmajā reizē, tad abi nostājas rotaļnieku rindas sākumā, un nākamo reizi skrien citi.
2.variants
Visi sastājas kolonnā cits aiz cita, viens atkal priekšā, un saruna noris tāda pati kā iepriekš. Bet ķeršana notiek tādējādi, ka pirmais kolonnā stāvētājs ar plaši izplestām rokām nelaiž ķērājus sev garām un visa virtene kā čūska lokās līdzi, sargājot beigās stāvētāju. Pirmajam jābūt ļoti veiklam un ķērājam - vēl veiklākam, bet pārējiem dūšīgi jāturas citam pie cita.
3.variants
Visi rotaļnieki nostājas pa pāriem gatvē, viens priekšā ar muguru pret pārējiem. Saruna apmēram tāda pati, bet darbība kā rotaļai "Pēdējais pāris šķiras".
Aklās vistiņas
Vienam dalībniekam aizsien acis, un tas nu prasa: „Kur tu mani vedīsi?” Viņam atbild „Uz cūkkūtiņu putru ēst.” Pirmais atkal jautā: „Vai karote ir?” Viņam atbild: „Meklē pats!” Tad visi sāk bēgt, un ķērējs lūko kādu noķert. Kuru pirmo noķer, tam aizsien acis, un spēle sākas no gala.
Sietiņa dzīšana
Viens spēles dalībnieks paņem grīstē savītu dvieli vai lakatu un vicina pa gaisu. Citi jautā: „Ko tu dzen?” Tas atbild: „Sietiņu dzenu.” Pārējie jautā: „Cik augstu sietiņš?” Tas atbild: „Deviņas jūdzes.” Tiklīdz to izsaka, visiem jābēg. Kam dzinējs iesit ar grīsti, tam jāiet viņa vietā.
Bagātais un nabagais (nabadziņš)
Es tik esmu bagāts vīrs, bagāts vīrs:
Man putniņu dies' un gan', dies' un gan'.
Es varēju citam dot,
I pašam atlikās.
Bet es esmu nabadziņš, nabadziņš:
Man putniņu mazumā, mazumā.
Es tev lūdzu, bajārīti, dod man vienu pazarīti.
Ja nedosi pazarīti, nolauzīšu galotnīt'.
Visi stājas virknē cits aiz cita, Bagātais - priekšā, Nabadziņš - maliņā. Bagātais iet uz priekšu, dziedādams cēli un lielīgi, pārējie - aiz viņa.
Kad Bagātais izdziedājies, tad Nabadziņš noskumis nostājas Bagātā priekšā, paklanās un lūdz kādu pazarīti. Bagātais, nicinoši noskatījies uz Nabadziņu, iet tālāk un lielās. Tad Nabadziņš, kamēr Bagātais neredz, paķer dažus no rindas gala. Tā tas turpinās, līdz Bagātais paliek viens pats. Bagātā izbrīns, ka viņam nav vairs neviena Putna, ir gana labi jānospēlē, šajā gadījumā lieka uzspēle nebūs sliktas gaumes rādītāja.
Bijušais Bagātais ieņem Nabadziņa vietu vai arī viņu vietas ieņem citi bērni, un rotaļa turpinās.
Ripu sišana
Izmanto koka ripu – no koka nozāģētu ripuli. Ripa ir viena visiem spēlētājiem, bet nūju katrs pats sev sameklē. Spēlei ir starta līnija, pie tās pa vienam nostājas spēlētāji un cenšas ar koku ripu pēc iespējas tālāk aizmest. Uzvar tas, kura mestā ripa vistālāk aizlidojusi.
Variants: Izmanto garenu koka klucīti vai apaļa koka gabalu – apmēram 20 cm garu. Spēlētājs koka klucīti pamet gaisā un ar nūju to cenšas aizsist pēc iespējas tālāk.
Kur snīpis?
Rotaļa, kuras dialoga tekstu jāzina abiem spēlētājiem. Viens spēlētājs satver otra degunu un jautā (te sākas dialogs):
- Kur snīpis?
- Ezerā!
- Ko dara?
- Dēj olas!
- Cik izdēja!
- ... (nosauc skaitli)
- Kādas?
- (spēlētājs sauc īpašības) zelta, sudraba, dzeltenas, dimanta (vai citas lieliskas pazīmes) , bet noslēdz uzskaitījumu ar - un apkakātu.
- Kam dosi?
- Zelta mammai, sudraba tētim, dzelteno omei, dimanta draugam (pēc spēlētāja ieskatiem).
-Kam dosi apkakāto?
-Tev!
Sakot “Tev” atbildētājs cenšas degunu izraut no jautātāja tvēriena, ja tas neizdodas, tad jautātājs tur degunu labi stingri.
