Vai zini?

Vai zini, ka 1760. gadā Rīgā nodibināja Mūzikas biedrību?

Vai zini?

Vai zini, ka mūsu folkloras vākšanas darba aizsācējs ir Fricis Brīvzemnieks?

Vai zini, kad ēdieni kļuva nacionāli?

Vai zini atšķirību starp tradicionāliem un nacionāliem ēdieniem?

Pētot ēdienus, rodas jautājums, kāda ir atšķirība starp tradicionālajiem ēdieniem un nacionālajiem ēdieniem? Kas nosaka to, kurš ēdiens ir tradicionāls, bet kurš nacionāls? 

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Latviešu svešvārdu vārdnīcās jēdziens "tradicionāls" skaidrots kā "kaut kas, kas pamatojas uz tradīciju" vai arī "tāds, kura pamatā ir tradīcija [fr. "traditionnel"]; tāds, kas noteiktā cilvēku kopumā pastāv samērā ilgu laiku un pāriet no paaudzes paaudzē".

Tātad tradicionāls ir ēdiens, ko noteikta cilvēku kopiena patērē ilgu laiku un gatavošanas prasmes un receptes nodod no paaudzes uz paaudzi. 

Ilgus gadsimtus darbojās horizontāli veidota ēdienu sistēma: ēdiens, ko ēda bagātie, un ēdiens, ko ēda nabagie, kur ēdiena nacionālajai izcelsmei un piederībai nebija nekādas nozīmes. Līdz 17. gadsimta beigām zemnieki galvenokārt ēda putru, maizi un to, ko paši varēja izaudzēt, bet dažādos literatūras avotos aprakstītie smalkie ēdieni attiecās tikai uz aristokrātiju un tai pietuvināto sabiedrību. Šī sistēma darbojās līdzīgi visā Eiropas teritorijā, tai skaitā arī senajā Latvijas teritorijā.

Sākot ar 18. gadsimtu, līdz ar Apgaismības laikmeta filozofijas izplatību, labklājības celšanos, turīgas vidusšķiras veidošanos un Eiropas valstu nacionālo attīstību parādījās arī vertikālais iedalījums, kas iezīmējās arī ar atšķirīgu dažādu valstu virtuvi un iespēju identificēt tās ēdienu veidus.

Tas nozīmē, ka dažādās kopienās tradicionāli lietoti ēdieni savu nacionalitāti ieguva līdz ar nacionālo valstu attīstību un robežu iezīmēšanu. Turīgās vidusšķiras rašanās, kas tiecās pēc smalkākiem ēdieniem nekā putra un plāceņi, mainīja ēdiena iedalījumu bagātniekiem un nabagiem.

Ar laiku ēdieni no aristokrātu galdiem nonāca uz zemnieku galdiem un transformējoties veidoja tradicionālos ēdienus mūsdienu izpratnē.

Šo valstu teritorijās dzīvojošie pilsoņi sāka apzināties un veidot savu virtuvi, kas atspoguļoja nācijas kultūru. Tā aizsākās virtuves klasificēšana pēc nacionālās piederības, piemēram, franču virtuve, itāļu virtuve, vācu virtuve, arī latviešu virtuve un citas. Šādā veidā izpaudās Eiropā un arī aiz tās robežām augošā nacionālās identitātes apzināšanās.

Latviešu svešvārdu vārdnīcā ir teikts, ka "nacionāls – tāds, kas attiecas uz nāciju, tautību, tautu, ir tām raksturīgs" vai arī "nacionāls ir nācijai vai nacionalitātei piederīgs (piemēram, kultūra, valoda, raksturs)". Savukārt enciklopēdijā par ēdienu un kultūru norādīts, ka virtuve un nācija ir cilvēku mākslīgi radīts veidojums, viņu gribas un iztēles materiālās kultūras piemineklis. Ārēji tie attiecas uz materiālām lietām – uz zemi, dabas resursiem, konkrētu ģeogrāfisko atrašanās vietu un vietējiem produktiem. Šādā aspektā raugoties, nācija stāsta par vietu, bet virtuve stāsta par ēdienu.

Modernajā laikmetā ēdiens asociējas ar virtuvi un vietām, kur nācijas dzīvo, līdz tādai pakāpei, ka neviens vairs neuztver atšķirības starp tām, tādēļ pašsaprotami, ka latviešu virtuve tiek identificēta ar latviešiem un Latvijas valsti.

Pazīstamais antropologs Sidnejs Mincs gan norāda, ka termins "nacionālā virtuve" ir pretrunīgs un vairums cilvēku nacionālo virtuvi uztver kā vienkāršu izgudrojumu, kas balstīts uz ēdienu, ko cilvēki lieto, dzīvojot kādā politiskā sistēmā, piemēram, Francijā vai Spānijā. Viņš norāda, ka šis izgudrojums ir kļuvis par veiksmīgu veidojumu, kas, iesaiņots kā "nacionālā virtuve", veiksmīgi tiek piedāvāts restorānos, pavārgrāmatās, tūrisma ceļvežos un televīzijas šovos. Citiem vārdiem sakot, nacionālā virtuve ir produkts, kas veidojies, moderni akcentējot nacionālo valsti un nacionālo piederību.

Attiecinot šo apgalvojumu uz Latviju, var teikt, ka arī Latvijā ēdieni savu nacionālo piederību latviešiem sāka iegūt līdz ar latviešu nācijas veidošanos un Latvijas kā nacionālās valsts attīstību. 

Jāpiekrīt, ka ēdieni, kuriem piešķirts nacionālā ēdiena statuss, asociējas ar konkrētu vietu un nāciju, bet neatkarīgi no tā, vai konkrētais ēdiens tiek dēvēts par seno zemnieku ēdienu, veco tautisko ēdienu, tautas ēdienu, tradicionālo ēdienu vai nacionālo ēdienu, ēdiena kvalitāte un garša nemainās.

Līdzīgus ēdienus, piemēram, biezpienmaizi, speķa pīrāgus, kliņģeri, zivju galertu, marinētas siļķes, aknu pastēti, skābeņu zupu, sēņu zupu, piena zupu ar ķiļķeniem, zoss cepeti, putraimdesu, ceptas baravikas, kartupeļu pankūkas, miežu biezputru un arī citus, Linda Dumpe savās grāmatās dēvē par "latviešu tautas ēdieniem" (angliskajā tulkojumā – Latvian national cuisine/latviešu nacionālā virtuve), Ņina Masiļūne un Anita Pasopa – par "latviešu ēdieniem" vai "latviešu nacionālajiem ēdieniem", K. Siliņa tos dēvē par "tautas virtuvi", A. Melalksnis – par "vecajiem tautiskajiem ēdieniem", bet H. Birziņa un A. Švaģers-Vīksne – par "latvisko un moderno virtuvi".

Sklandrauši

Tomēr atkarībā no tā, kā ēdiens tiek dēvēts, veidojas vēstījums un priekšstats par tā nozīmīgumu kādā konkrētā vēstures periodā tautas dzīvē un kultūrā.

Vietējie tradicionālie ēdieni, kas nosaukti par nacionālajiem ēdieniem, atspoguļo nacionālās kultūras spēku, bet ēdiens veido tēlu, kas stiprina nāciju.

Līdz ar labklājības celšanos un kultūras attīstību 19. gadsimta beigās gastronomiskās kultūras attīstības procesi – līdzīgi kā citur Eiropā – skāra arī Latvijas teritoriju. Bet atšķirībā, piemēram, no Francijas, kur gastronomiskā kultūra attīstījās, mijiedarbojoties zemnieku, buržuāzijas un karaļnama ēšanas kultūrai, Latvijā tā veidojās, mijiedarbojoties muižu aristokrātijas un zemnieku ēdieniem, laika gaitā transformējoties par latviešu tradicionālajiem ēdieniem.

Tas ir mūsu mantojums, no kura nav iespējams izvairīties un nav arī vajadzības norobežoties, stāstot, ka latviešiem tāda sava ēdiena nemaz nav, bet viss no vācbaltiešiem. Tas ir mūsu mantojums, ar kuru jālepojas līdzīgi kā ar Rundāles pili!

Pētot situāciju Latvijā, jāsecina, ka nepastāv kritēriji, kas noteiktu nacionālā ēdiena statusu un ierobežotu latviešu tradicionālos ēdienus saukt arī par latviešu nacionālajiem ēdieniem, un atliek vien pašiem izvērtēt, kuriem tradicionālajiem ēdieniem piešķirt nacionālo statusu. Šie ēdieni veido nāciju apdzīvoto teritoriju gastronomiskās kultūras pamatus, un ēdiens ir viens no nācijas kultūras izpausmes veidiem.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt