“Tur bija ļoti labas vecās šķirnes, kas padevās ziedināšanai un 3-4 nedēļās, ja ienesa telpā, tās skaisti uzziedēja, pakoja kastēs un veda tirgot. Tad jau to audzētāju bija ļoti daudz, un konkurence bija milzīga,” stāsta tulpju audzētājs Jānis Dukaļskis.
8.martā viena tulpe pārdota par diviem rubļiem, par ko toreiz varēja nopirkt veselu kilogramu gaļas. Bet, ja tirgoties brauca pa visu Padomju Savienību, tad par ziedu varēja dabūt pat 19 rubļus. “Tāpēc daudzi uzcēla un nopirka mājas,” zina stāstīt Dukaļskis, “es savulaik vedu uz bijušo Ļeņingradu, bet tur gan maz. Pārsvarā uz Igauniju, man patika viņu mentalitāte, nevis uz kādiem krievu nostūriem, kur nevarēja zināt, vai atbrauksi atpakaļ.”
Bija arī ''asiņainās'' tulpes, par kurām gan toreiz neviens skaļi nerunāja. Jānis zina vairākus gadījumus, kad latviešu ziedaudzētāji no tālajiem Krievijas nostūriem tā arī neatgriezās: “Bija tādi diezgan zināmi gadījumi, kad Volkovas purvos pazūd mašīna ar visu ietirgoto naudiņu un neatrod neko. To jau arī neviens nepopularizēja, neko nestāstīja, informācija bija slepena. Bija pazīstami trīs cilvēki ar 90 000 rubļu, un ne mašīnu, ne rubļus netarada.”
Savukārt pašlaik veikalos un bāzēs plašs ziedu klāsts, tikai vietējo tulpjaudzētāju ziedus neatrast. Tomēr “puķu kari” turpinās arī mūsdienās, atšķiras tikai metodes – kurš lētāk piedāvās. “Poļu tulpes [..] bez atļaujām, bez licencēm stāvvietās vai pie tirgus. Tas to cenu arī grauj, un ziedu veikalam arī jāpielāgojas,” stāsta ziedu vairumtirdzniecībā strādājošais Edgars Jurkēvičs.
Vietējie tulpju audzētāji tagad ieņēmuši citu nišu - tulpes un citus ziedus vairāk audzē skaistumam un sīpoliem. Viņi teic, ka savu nišu ir atraduši. “Tulpēm tās šķirnes ir tik daudzas, ka mēs pavasarī varam konkurēt noteikti,” stāsta tulpju audzētājs Jānis.
