Siļķes piens, vēža mēles un strazds – 18. gadsimta delikateses

Vēžu mēles, siļķes piens, trifeles – šie ir tikai daži no intriģējošākajiem produktu nosaukumiem, kuri minēti vecākajā latviešu valodā izdotajā pavārgrāmatā. Tā ir izdota 1795.gadā tagadējā Kocēnu novada Rubenes mācītājmuižā, kur to no vācu valodas pārtulkojis mācītājs Kristofs Harders.

Rubenē, atzīmējot Livonijas Indriķa dienu, bija ieskats arī šajā, nu jau 220 gadus vecajā, pavārgrāmatā.

Kungu vēderam jau nederēja parasta putra vai kāds cits no ēdieniem, kuri ierasti bija latviešu zemnieku vai kalpu galdā. Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks pirmajā, muižas pavāriem domātajā, pavārgrāmatā ielūkojies ne reizi vien. “Tas noteikti ir svarīgs izdevums - milzīgi apjomīgs, gandrīz 400 receptes, un kaut kas tāds tajā laikā nebija piedzīvots,” saka Vilks.

Grāmatai Harders devis nosaukumu „Tā pirmā pavāru grāmata”, un tā ir ievērojama ne tikai ar to, ka tajā ir receptes 334 lappusēs, bet arī ar daudzu produktu latviskotajiem nosaukumiem.

“Tas ir tāds valodniecisks nopelns, kur pirmo reizi bija jāatrisina, kādā veidā uzrakstīt “artišoks”, vai “šalotes sīpoli”, vai kā “kaperus” latviski uzrakstīt. Daudzi bija pietiekoši eksotiski vārdi,” norāda šefpavārs Valters Zirdziņš, kurš arī ir iepazinies ar šīs grāmatas receptēm.

Atzīstot, ka katram laikam ir savas receptes un savs ēdienu pasniegšanas stils, viņš saka, ka arī 220 gadus vecajā grāmatā ir mūsdienīgas aktualitātes. “Grāmata ir ļoti interesanta, unikāla. Tur tie produkti bija tādi, ko šodien “Michelin” restorānos gatavo,” salīdzina Zirdziņš.

Lai arī receptēs ir daudzi smalkumi, tomēr dominē pašu Latvijas dabas veltes. Muižkungiem galdā celts tika daudz kas arī tāds, ko šodien pat neiedomātos.

“Tika ēsti mazi putni, arī strazdi tika ēsti. Tika ēstas ne tikai līdakas vai laši, bet arī grunduļi un citas sīkās zivis. Tāpat tika lietotas korintes, skābenes un visa veida sēnes un ogas,” norāda Vilks.

“Tur bija kaviārs, vēžu mēles un visādi nosaukumi, ko es pat nevarēju saprast, kas tas ir,” piebilst Zirdziņš.

Vilks vērtē, ka mūsdienu Latvijas virtuve tikai iegūtu, ja restorānu vai kafejnīcu pavāri ielūkotos arī šajās divsimtgadīgajās receptēs. “Vai mums visur vajag tunča salātus, Cēzara salātus un soļankas? Tur ir tik daudz zupu: 40-50 zupu receptes! Šķiet, ka tiem restorānu cilvēkiem, pavāriem, kuri grib kaut ko jaunu, inovatīvu un interesantu, noteikti tā var dot ļoti daudz padomu!” saka Vilks.

Bet, pirms ķerties pie receptēm, kādam būtu jāatšifrē, kas šajā grāmatā slēpjas zem viena vai otra produkta nosaukuma. “Piemēram, siļķu piens! Kas ir siļķes piens? Es arī nezinu!” piemēru min Vilks.

Pirmās latviešu valodā izdotās pavārgrāmatas oriģināls ir saglabājies divos eksemplāros, un tie atrodas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.

Saistītie raksti
1 komentārs
siļķe
Siļku piens: mātītēm ir ikri, bet tēviņiem ir piens jeb pieni - kad pārgriež siļķi tādi balti rozīgi...
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Virtuve
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti