"Tys ir gūdu iedīņs… Jo kuodreiz saimineica kļockas napasnīdze, tod skaitejuos, ka jei ir napraša vai vyspuor skūpa buoba," viena no Latgales godu saimniecēm pasākumā rāda slavenās kļockas – saldus rauga mīklas pīrādziņus, kas pēc cepšanas izkarsēti cukurotā skābā krējuma vai saldā krējuma mērcē un kurus Krāslavas pusē vēl dēvē par asuškām. Tās jau ir kļuvušas par vienu no Latgales kulta ēdieniem godos.
Katrā ģimenē ir vēl savas iecienītas receptes, kas mantotas paaudžu paaudzēs un ko droši var dēvēt par Latgales virtuves garšu. To recepšu un saimnieču dzīvesstāstu grāmatā apkopoja Skrindu dzimtas muzeja Vabolē vadītāja Anna Lazdāne. Viņa stāsta:
"Latgales virtuves garša ir ļoti vienkārša, nesamākslota. Ja tur ir gaļa, tad tur ir gaļa, ja kartupeļi, tad jūti kartupeli.
Latgalē nebija laika daudz našķoties un dažādi pildīt vai šmorēt, Latgalē vienmēr cilvēkam gribējies paēst labi, paēst sātīgi un lai jūt to garšu. Tās pašas kartupeļu klimpas vai kļockiņas, mēs jau bērnībā ar tām izaugām. Ar rokām mamma uz rīvītes visu rīvēja, marlē nospieda sulu, pielika oliņu, miltiņus un veidoja šīs klimpiņas un vārīja ūdenī. Bet varēja no tam gatavot arī piena zupu. Tā ir viena no garšīgākajām manas bērnības garšas zupām. Šīs pašas klimpiņas var ūdenī savārīt un apcept ar škvarciņām, sīpoliem un cauraudzīti. Var arī nevārītas likt uz pannas un cept, un katru reizi tām ir cita garša."
Genovefa Žuka ir pieredzē bagātākā Vaboles saimniece, astoņdesmit ar astīti, kā pati saka, vienalga liek parosīties pa virtuvi, jo viss mūžs vadīts godu saimnieces statusā. "Daudz esmu nostrādājusi, daudz bija kāzu – 150 un pāri par 400 tortēm sacepusi. Žēl, ka visu nesaskaitīju," atzīst saimniece.
Ne tikai sievas Latgalē rosās pa virtuvi, ceļu būves inženieris Antons Soms arī dalās ar savām receptēm, kas iekļautas Latgales virtuves garšas grāmatā."Es kā vienkāršs lauku cilvēks, tāpēc mana Latgales virtuves garša ir kartupeļi dažādos veidos un mājās cepta rudzu maize ar pieniņu. Gatavojam mājās tās klimpas – kļockas, kartupeļus sarīvējam, pieliekam olas, miltus un tad pildām ar malto gaļu, speķīti žāvētu un svaigu, cauraugušu gaļiņu, kā saka asorti, [vēl liekam] sīpolus, ķiplociņu, piparus. Ja mājās kādas viesības, tad saka – nu tu uztaisi savas kļockas."
Arī Antona dēls Dainis un meita Inese Minova ir čakli kulinārā mantojuma glabātāji, turklāt Inese šajā Latgales virtuves garšas projektā veica būtisku lomu – intervēja saimnieces un veidoja fotogaleriju. "Visinteresantākais bija satikt šīs saimnieces, jo tie bija divi dažādi novadi – Latgale un Sēlija, un paklausīties šos superīgos stāstus, pieredzi. Tās receptes, kuras es pierakstīju, daudzas jau esmu pamēģinājusi mājās, tā tiešām ir tāda bagātība, ko nevar atsvērt ne ar ko citu. Tas paliks un ļoti ceru, ka nākamās paaudzes to izmantos," skaidro Minova.
Par to pārliecināta arī Sēlijas saimniece no Ilūkstes Indra Madarniece, kas cep cepumus ar intriģējošu nosaukumu "Purva bučas". Saimniece skaidro: "Tā ir viena no senajām receptēm no auzu pārslām un saucas tā, jo pie mīklas ir pieliktas klāt kaltētās purva dzērvenes. Tās gatavoja gavēņa laikiem bērniem, pie auzu pārslām klāt pielika krējumu, kas savelk to masu kopā, un lika kaltētus ābolus, bumbierus, dzērvenes, masu uzbriedināja un cepa. Buča tāpēc, ka tā forma kā bučai."
Un jaunā paaudze to novērtē. Ēriks ir citas Sēlijas saimnieces no Dvietes Daces Aleksejevas dēls, pats ir šefpavārs un jau drīzumā, Ilūkstē plāno atvērt savu kafejnīcu. "Ir garšīgi, vecas garšas jaunās izpausmēs. Ir liels kopums tādu vienkāršu ēdienu, kas daudziem ir tiešam nezināmi, bet kurus vajag parādīt citiem un ne tikai Latgalē," pārliecināts ir Ēriks.
Ar 15 Latgales saimnieču dzīvesstāstiem un to piedāvātajām vairāk nekā 100 receptēm šobrīd var iepazīties Vabolē, kur izveidota ceļojošā fotoizstāde. Viss apkopotais materiāls glabāsies Skrindu dzimtas muzejā, un, kā saka tā veidotāji, būs pieejams interesentiem pēc pieprasījuma.
