Lai kļūtu par šefpavāru, aptuveni 10 gadus jāstrādā par pavāru. Šajā profesijā ir pietiekami daudz sieviešu dažādās ēdināšanas iestādēs, tomēr publiskajā telpā pārsvarā runā par šefpavāriem vīriešiem.
„Šefpavāra darbs ir arī ļoti liels organiskais darbs. Un sievietes tomēr ir emocionālākas vairāk, un ar emocijām ne vienmēr var panākt to pozitīvo rezultātu,”stāsta Līvija Brūvere, Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma ēdināšanas pakalpojumu nodaļas vadītāja. Viņa pati kādreiz ir strādājusi par pavāri un ēdināšanas sfērā darbojas jau ilgus gadus. „Vīrieši ir tā teikt stabilāki, pamatīgāki, nevarētu teikt, lēnāki, bet iedziļinās. Tomēr tā vīriešu loģika ir tāda stabilāka. Jā, mākslinieciskais dažkārt klibo, bet to var diezgan ātri atstrādāt, bet tā garša… Vīriešu gatavoti ēdieni - dariet, ko gribat,- ir baudāmāki.”
Iepriekšminētajam nepiekrīt pavārs Mārtiņš Sirmais: „Tas ir seksisms, tā nedrīkst teikt, jo ir dažādi. Mums šeit ir Ina… ir vēl daudzi skuķi, kas ir gatavi pārgriezt vēnas, lai ēdiens būtu izcils, un viņas ir gatavas nocirst galvu, upurēt sevi…”
Sirmais skaidro, ka profesijā sieviešu ir mazāk, jo tas vēsturiski ir bijis ļoti fiziski grūts darbs:
„Tur bija lieli, lieli katli, tur ir lielas karstas plītis. Mēs to saucam par elli savā sarunvalodā, un tas ir fiziski grūts darbs, tā kā fiziskais darbs vēsturiski ir licis sievietēm vairāk strādāt pie desertiem, salātiem, nevis taisīt pamatēdienu.”
Tagad gan tas ir mainījies, jo virtuvēs vairs netiek izmantotas lielās plītis un karstās veclaiku krāsnis. Klāt ir nākusi jauna, delikātāka ēdiena pagatavošanas tehnika - indukcijas plītis, cirkulatori, sifoni, tie nav tik karsti, kā arī taupa enerģiju.
„Tas pats, kas telefons - kādreiz bija jāgriež ar ripulīti, tagad tev ir iphone un tu „Whatsap” sazvanies baigi ātri. Tieši tas pats ir noticis visur, arī virtuvē. Līdz ar to tā sieviešu kapacitāte, - [to redzu] braukājot arī pa pasauli,- ir daudzreiz lielāka nekā kādreiz.’
Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma ēdienu gatavošanas skolotāja un šefpavāre Inese Bedeniece skaidro, ka profesijas smagums ir lielais darba apjoms. Ir daudz jāpaveic, lai kļūtu par šefpavāru, nepietiek ar to, ka tu iemācies skolā uzcept šniceli vai karbonādi.
„Tas tiešām ir tāds sirds darbs, pilnīgi jaatdod ir viss, lai to rezultātu sasniegtu, ko sieviete bieži vien nevar atļauties, tāpēc, ka sievietei kaut kādā vecumā ir ģimene, bērni, un vīrietis tad var veltīt to laiku — tad ir viss jāaizmirst. Tajā profesijā ir jādzīvo — vai nu tas patīk, vai nepatīk.”
Mārtiņš Sirmais arī pazīst ļoti daudz vientuļu šefpavāru visā pasaulē — tādu, kuriem nav ģimenes. Viņi atdod visu, lai restorāns saņemtu sabiedrības un kritiķu labāko novērtējumu: „Man ir ģimene, tāpēc es esmu pa viduci. Man nav augstākā restorāna reitinga un nekad nebūs, jo man ģimene ir prioritāte.”
Ja Mārtiņš saka, ka ārzemēs sieviešu īpatsvars šefpavāru profesijā ir krietni lielāks nekā Latvijā, tad Mālpils restorāna šefpavāre Aija Gabrāne domā, ka pie mums viņas ir, tikai kaut kur paslēpušās: „Vairāk mēs esam laukos, ja tā ņem. Es tā domāju, jo pārsvarā tagad ir jauni vīrieši šefpavāri, un mēs esam pa laukiem.”
Aija par šefpavāri kļuva, kad bija nostrādājusi 11 gadus. Arī viņa atzīst, ka darbs ir smags, bet tas nav bijis šķērslis.
„Visas tās grūtības, - ja tas darbs patīk un dara to ar sirdi un dvēseli un visu tur ieliek, - tad jau arī tās grūtības kaut kur aiziet maliņā un tad rada gandarījumu, ka cilvēks priecīgs par tavu veikumu, garšo tavs ēdiens, un tad jau viss ir izdevies,” secina Aija Gabrāne.
