Par mazsālītu, marinētu un skābētu gurķu piedāvājumu lielveikalu plauktos nevar sūdzēties. Pārņem vien neizpratne, ieraugot uz burciņu etiķetēm, no kurienes produkts nācis. Topa pirmajā vietā stabili ierindojas Polija, tad seko Vjetnama un Turcija. Rodas jautājums, vai tiešām šo valstu ražojums mūsu vēderiem ir veselīgāks?
Latvijā konservēto gurķu veikalos ir maz. "Iespējams, ir lielāks pieprasījums, varbūt pašizmaksa produktiem nav tāda, kā gribētos, un varbūt tādēļ, ievedot no ārzemēm, šīs produkcijas izmaksas ir lētākas," stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenkova.
Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāve gan neslēpj, ka pati konservētos gurķus veikalos neiegādājas. Uzticas savām konservēšanas prasmēm: "Es pati marinēju gurķus, es pērku vietējos gurķus un marinēju. Šogad esmu samarinējusi jau 16 litrus. Neviens jau neaizliedz ievest. Galvenais, lai tas atbilstu pēc normatīvo aktu rādītājiem, pēc nekaitīguma rādītājiem."
Tikmēr veikalu plauktos skats, nudien, ir bēdīgs, jo Latvijas gurķīšu dažādās marinādēs ir ļoti maz. Tirgotājas Rīgas mikrorajonos anonīmi atklāj, ka, ja pārdošanā ir mazsālītie vai skābētie gurķīši, tad tie noteikti būs no Polijas. Latvijas Televīzijas raidījums "4.studija" tādēļ devās uz vienu no iecienītākajiem brīvdabas lielveikaliem Rīgā - Centrāltirgu, kur atklāja, ka gurķīšu piedāvājums nav visai plašs.
"Tie ir mazsālīti un šie ir skābēti. Tie ir vakar taisīti, šie ir aizvakar taisīti. Izmantoju parasto recepti bez jebkādiem etiķiem. Sāls, ūdens un viss. Un gurķīši ir pašas dārzā auguši," stāsta Zina, kura tirgū pārdod konservētus gurķīšus.
Pircējiem vislabāk garšojot tieši mazsālītie gurķīši. Skābētiem tomēr vajagot atrast pielietojumu vai nu salātos, vai arī kā piedevu sātīgam ēdienam. Tomēr Latvijas Televīzija pārliecinājās, ka ne visas tirgus dāmas ir gatavas dalīties gurķu izcelsmē.
Ja tomēr nav īsti pārliecības par gurķu kvalitāti tirgū un lielveikalā, arhitekte Inga Prauliņa iesaka izmēģināt dažādas jaunas receptes pašiem. Būs gan gardi, gan arī pārliecība, ka gurķu burkā neslēpjas, piemēram, negantās un neveselīgās e-vielas. Viņa neatbalsta arī konservētu gurķu ievešanu no ārvalstīm: "Es domāju, ka tas ir slikti, jo īpaši no Āzijas. Ja mēs skatāmies to piegandēto Ķīnas zemi, es vispār brīnos, kā vispār ko ēdamu no šīs valsts pērk. Es pieļauju, ka ļoti līdzīga situācija ir arī Vjetnamā."
Inga regulāri seko jaunākajām konservēšanas receptēm ārvalstu portālos un labprāt tajās dalās arī ar citiem interesentiem: "Vai varat iedomāties, kā var skābēt gurķus, izmantojot nevis dilles, bet, piemēram, jāņogas? Pamēģiniet! Rezultāts tiešām neatstāj vienaldzīgu.
Burkā kopā ar gurķiem bez vārīšanas ir jāieber aptuveni puskrūze jāņogu. Ir svarīga tā skābe jāņogās, kas ieskābētu gurķus diļļu vietā, jo, lai gurķi ieskābētos, ir nepieciešams kaut kas klāt, kas skābu vidi veido. Ja ieliks parastos garšaugus un neieliks dilles, gurķi neieskābs. To skābo vidi tieši dilles veido, ja to nav , tad gurķi paliks rūgti. Burkas apakšā ieber krustnagliņas un piparus. Ieliksim pa vidu ķiploku, es viņu saspiežu, lai ir tā sula un aromāts. Apakšā ieliksim vēl sīpolus, kuri pēc tam ir ļoti garšīgi.
Gurķus kopā ar sīpoliem, ķiplokiem uz jāņogām burkā liek kārtās. Paralēli var vārīt marinādi. Tas aizņem vien piecas minūtes. Nepieciešams litrs ūdens, tajā ieber ēdamkaroti cukura, divas ar pusi karotes sāls un pievieno glāzi jāņogu. Kad viss ir savārījies, jāņogas nokārš un šķidrumu lej burkā. Gatavs!"
Katram cilvēkam ir brīva izvēle - iegādāties marinētus, skābētus vai sālītus gurķīšus veikalā vai tirgū, vai arī konservēt pašam.
