Kulināre, populārā pavārgrāmatu autore Antoņina Masiļūne pirms trim gadiem devās mūžībā 98 gadu vecumā. Antoņina ir arī šodien daudziem zināmās saldās desas autore. Viņas pirmā pavārgrāmata tika izdota 1982. gadā „Ikdienai un svētku galdam”.
“Es vācu receptes no lauciniekiem, no zvejniekiem. Man tēvs strādāja Mērsragā, un es vasarās braucu tur. Un tur es no zvejniekiem ļoti daudz iemācījos par zivīm, tur man radās arī daudz pašai no sevis receptes. Man daudzi dāvināja receptes, kā Krišjāņa Barona tēvs tautasdziesmas vāca, tā es vācu tās receptes.”
Starp Antoņinas dzīves laikā daudzajām pavārgrāmatām ir arī pirmā un vienīgā pavārgrāmata latgaliešu valodā. Tajā apkopotas ap 400 recepšu. Tā izdota pirms 30 gadiem. Un šodien pavārgrāmata mūsdienīgā dizainā izdota atkārtoti. Ideja radās Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas docentei Diānai Apelei, kas ir arī pirmās pavārgrāmatas māksliniece.
“Man par to 1992. gada grāmatu, godīgi teikšu, ir neērti, jo toreiz ne poligrāfiskās iespējas zinājām, ne failu sagatavošanu – viss bija ar roku, tāpēc man gribējās to uzlabot, bet šoreiz uzlabot ar studentu rokām. Un es domāju, ka izdevās. Man liekas, ka grāmata ir savu auru ieguvusi. Jo Valentīnai tā koncepcija bija brūnie zemes toņi, katra nodaļa citā tonī, viņa vāca traukus, kas tieši raksturīgi deviņdesmitajiem gadiem, gatavojās fotosesijām. Un es domāju, ka viņai izdevās,” stāsta Apele.
Grāmatas grafisko dizainu kā savu maģistra darbu veidoja Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas nu jau absolvente Valentīna Siņakova.
“Tas mūža darbs, ko viņa veltījusi virtuvei, pārsteidz. Jo no pašas jaunības līdz pēdējiem dzīves gadiem viņa sevi ir veltījusi virtuvei, kulinārijai un recepšu grāmatām. Tas iedvesmo, ka cilvēks nenolaiž rokas, nekad nepadodas un strādā savā mīlētajā jomā,” uzsver Siņakova.
Šobrīd, no jauna izdodot grāmatu atbilstoši tagadējiem nosacījumiem, ir mainīta latgaliešu rakstu valodas gramatika. Ar valodas pareizu lietojumu palīdzēja latgaliešu valodas speciāliste Maruta Latkovska, kura atzīst, ka, laikam ejot, daudzi vārdi mainījuši savu skanējumu.
“Agrāk latgalieši sacīja, ka sviestu laidina, bet tagad mēs visi kausējam. Agrāk latgaliešiem šķidrums bija šķīstums. Un pat dzimtes, vīriešu dzimti mēs esam pamainījuši uz sieviešu, kotleti ir palikuši par kotletēm, kaut kur mēs mēģinājām vīriešu dzimti atgriezt atpakaļ, vienīgais torti nemainījām, ka kāds torts, jau sen visi runā torte, nerunāsim par lizeiku, mums visiem ir karote,” skaidro Latkovska.
Jāteic, Antoņina Masiļūne bija Diānas Apeles tante, un viņa Diānai ir nodevusi vienu no saviem kulinārijas noslēpumiem.
“Pati Masiļūne man personīgi ir iemācījusi cept medus torti. Un tur ir viens knifiņš, ko viņa man atklāja, grāmatās viņa nav. Varbūt es vēl šodien to neatklāšu, to zinu tikai es. Kā var ar vienu medus karoti uzcept torti, lai nelietotu visu lielo medus krūzi,” ieintriģē Apele.
Latgaliešu valodas speciāliste Maruta Latkovska ir pārliecināta, ka pavārgrāmata ir pateicīgs veids, kā popularizēt valodas lietojumu, jo ēst gatavošana ir aktuāla ļoti lielai daļai cilvēku, kurus arī interesē jaunu ideju meklēšana pavārgrāmatās.
